Pēdējo mēnešu politiskās aktivitātes, kas saistītas ar, cerams, lieko un nevajadzīgo izdevumu izskaušanu no valsts budžeta, aizēnojušas divas, ne mazāk svarīgas lietas - runājot, kā netērēt lieki, pilnībā aizmirsts - kā jo krietni nopelnīt. Meža nozare, aicinot izmantot tās rīcībā esošos resursus, saņēmusi iepriekš paredzamus uzbrukumus no pelnošo un strādājošo nozaru štata oponentiem (cilvēkiem, kas jebkuram ir gatavi stāstīt jebko, ja vien dota iespēja meža īpašnieku vai apsaimniekotāju kritikai). Ja televīzijā izskan aicinājums pieejamos resursus neizmantot un, zinot bioloģiskās norises, faktiski izšķērdēt (ja to, ko varam izstrādāt, neizstrādājam, kas notiek?), tas pārsteidz. Kāpēc? Pašvaldības kapitālsabiedrības amatpersona nozares kolēģiem norāda, ka mums ir pieejams resurss, mēs neņemam neko lieku, izmantojam to, ko varam, bet tas, lūk, nav pareizi, zemeunvalsts.lv ievadvārdi.
Šai sakarā atgādinām teju pirms sešiem gadiem tapušu, bet joprojām aktuālu rakstu par koku vecumu un caurmēriem, un mežiem...
Zinātniskās izpētes mežos >50 gadu laikā izaudzētas egles, kuru diametrs pārsniedz 50 centimetrus. Lai šāda situācija no meža īpašnieka sapņa pārvērstos realitātē, nepieciešami gan kvalitatīvi stādi un atbilstoša audzes kopšana, gan arī izmaiņas normatīvajos aktos. Šādi secinājumi izskanēja pēc egļu audzes aplūkošanas Meža pētīšanas stacijā Kalsnavā. Pašlaik zinātniskās izpētes meži, nepilni 29 000 ha, ir “izkaisīti” pa visu Latviju. Meža pētīšanas stacijas direktors Mārtiņš Līdums skaidroja, ka zinātniskās izpētes mežos drīkst darīt to, kas aizliegts citos mežos – būtībā neņemt vērā dažnedažādu normatīvu prasības. Jāuzsver, ka, tieši ignorējot mežsaimniecības normatīvus un neko vairāk, 54 gadu laikā izaugušas egles 50-56 centimetru diametrā. Faktiski pusgadsimtu vecs egļu mežs izskatās tā, it kā tam būtu 80-90 gadi. Tai pašā laikā jāatceras, ka tikai ļoti neliela daļa Latvijā strādājošo kokrūpnieku būtu tehnoloģiski spējīgi sazāģēt dēļos 50-56 cm diametra baļķi.
Faktoru kopums
Latvijas valsts mežzinātnes institūta “Silava” pētnieks Āris Jansons skaidro, ka mežsaimniecībā ir vairākas svarīgas komponentes, kas cita bez citas un un to savstarpējas mijiedarbības labu rezultātu nedos. Pirmā ir selekcija, kad sēklu materiālu ievāc nevis no jebkura čiekura, bet no vislabākajiem un visproduktīvākajiem kokiem. Latvijā par meža selekciju varam runāt jau no 1957. gada, kad tapa (tika formulēta) tēze: mežā gribam tādus kokus, kas dod vislabāko ražu. Tā rezultātā sākta ievākt attiecīgo koku sugu labāko eksemplāru sēklas.
“Arī stādot ābeļdārzu,– saimnieks izvēlas stādīt nevis ābeles, “kas pagadās”, bet tās, kuras dos garšīgākos un pircēju pieprasītākos ābolus,” skaidro Ā. Jansons, atgādinot, ka kokus mežā audzē ne tikai skaistumam, bet arī saimnieciskajai izmantošanai – pārstrādei. Savukārt pārstrādātājiem visvairāk vajag mazāk zarainus koku stumbrus, kādēļ ir loģiski, ka mežu īpašnieki būs ieinteresēti tieši šādu koku stādu stādīšanā.
“Šodien Latvijā koku selekcija un koku stādu audzēšana ir Eiropas, ja tā varu teikt, augšējā līmenī,” lepojas A. Jansons. Otrs svarīgs faktors ir koku augšanas apstākļi, proti, ja koki iestādīti ļoti mitrā vietā (purvā) vai, gluži pretēji, augsnē ir regulārs un ilgstošs mitruma deficīts, iestādītā audze nīkuļos, ne augs, kas nekādi nav izdevīgi meža īpašniekam. Nenoliedzami, mežu (tāpat arī lauku un tīrumu) īpašniekiem interesē, lai vienā hektārā var izaudzēt maksimāli iespējami lielāku ražu un to ātrāk novākt. Trešā komponente – postītāji – meža dzīvnieki, kuriem garšo (it īpaši jaunaudžu) augošais zaļums, dažādi kaitēkļi (kukaiņi), arī vējš un uguns. Pēdējo desmit gadu novērojumi liecina par pieaugošu ciklonu aktivitāti, jo īpaši, ja tā notiek laikā, kad zeme nav sasalusi, un ne tikai atsevišķi koki, bet pat veselas mežaudzes tiek nolauztas vai izgāztas ar visām saknēm.
“Noturība pret vēju ir saistīta ar audzes retināšanu, koku skaitu – jo mazāk audze tiek retināta, jo tai ir lielāka noturība pret vēju. Pētījumi rāda, ka pēc katras retināšanas nākamos 3-5 gadus attiecīgajā audzē esošie koki nav noturīgi pret vēju,” skaidro Ā. Jansons. Viņaprāt, retināšanas samazinājumu var panākt, vienā hektārā stādot mazāk koku. 50 gadus vecā zinātniskās izpētes mežā egļu diametrs 54-56 cm ir sasniegts, stādot tikai 1200 koku stādus hektārā. Pašlaik Latvijas normatīvi vienā hektārā prasa stādīt 2000-2200 egļu stādu.
“Lai ātrāk izaudzētu mežu, jāstāda mazāk. Tas ļautu ietaupīt uz stādu iegādes un stādīšanas rēķina, vai arī varētu iestādīt vairāk,” secina Latvijas Meža īpašnieku biedrības valdes priekšsēdētājs Arnis Muižnieks. Viņš gan uzskata, ka pirmais uzdevums būtu mainīt esošajos normatīvajos aktos noteiktās prasības par minimālo stādu skaitu vienā hektārā, to samazinot līdz vismaz 1500 stādiem.
Efektivizācijas iespēja
Ā. Jansons atzīst, ka visa veida izmaksu (arī nekustamā īpašuma nodokļa) pieaugums zemes īpašnieku arvien vairāk burtiski piespiež efektivizēt zemes izmantošanu – ātrāk izaudzēt ražu ar mazākiem zaudējumiem, kas mežsaimniecībā iepriekšminēto iemeslu dēļ ir neizbēgami.
“Ja saimniekojam mežā tā, kā esam darījuši līdz šim (egļu audze augtu 80 gadus), rēķinot, cik zaudējam, piemēram, retināšanas, iespējamo vēja postījumu, meža dzīvnieku un kaitēkļu dēļ, varam lēst, ka 100 ha audzes vietā būs palikuši vien 67 ha,” aprēķinu rāda Ā. Jansons. Šo zaudējumu apmēru ir iespējams samazināt.
“Matemātisks paradokss – “mazāk” sākumā, nozīmē “vairāk” beigās un piedevām ar mazākām izmaksām,” vērtē Ā. Jansons. Vairāki meža īpašnieki ar sajūsmu uztver zinātnieku secinājumus un cer, ka tos redzēs arī lēmumu pieņēmēji – politiķi. Nenoliedzami, līdz šim mežsaimniecība Latvijā ir daudz stingrāk regulēta, nekā Skandināvijas valstis vai Igaunijā. Lai salīdzinājumā ar pagājuša gadsimta pēdējo desmitgadi pašlaik meža īpašnieku rīcības brīvība ir ievērojami lielāka, tomēr tā joprojām ir salīdzinoši ierobežotāka (mazāka) nekā tuvākajiem konkurentiem Skandināvijā.
Mērķi ir skaidri
Arnis Mužnieks atgādina, ka, meža nozares organizācijām sadarbojoties, izstrādāti priekšlikumi Meža nozares stratēģijai laika periodam pēc 2020. gada. Tā ietver īsāka termiņa (līdz 2030. gadam) un vidēja termiņa (līdz 2050. gadam) meža nozares attīstības vīziju, kas paredz līdz 2050. gadam Latvijas mežu ražību palielināt par 25%.
“Mēs varam mežu audzēt daudz labāk un produktīvāk. Zinātnieku aplēses rāda, ka līdz 2050. gadam meža ražību varam palielināt ne tikai par 25%, bet pat vairāk, ja ir gan izcila stādu ģenētiskā kvalitāte, gan mežs ir labi kopts utt.,” skaidroja A. Muižnieks. “Tas ir komplekss risinājums – samazināt vienā hektārā obligāti iestādāmo koku daudzumu, atļaut audzi nocirst ātrāk pēc caurmēra, kāds ir, piemēram, kaimiņvalstī Igaunijā, kur vidējā klimatiskā temperatūra ir zemāka nekā Latvijā, vienlaikus izvirzot prasību par obligātu izcirstā atjaunošanu tikai un vienīgi ar kvalitatīvu stādāmo materiālu,” iesaka A. Muižnieks, lēšot, ka šāds risinājums ļaus nošaut divus zaķus – samazināt mežu īpašnieku izmaksas (mazāk jāstāda, mazāk vajadzīga koku retināšana, audzes būs noturīgākas pret vējgāzēm) un kokus ātrāk var izaudzēt, un līdz ar to ātrāk saņemt samaksu par izaudzēto.
“Tik resnu (virs 50 cm) koku pārstrāde nav nepieciešama,” uzsvēra Latvijas Kokrūpniecības federācijas izpiddirektors Kristaps Klauss. Savukārt Ā. Jansons norādīja uz citu svarīgu faktu, proti, izcirtumi daudziem nepatīk, taču tie parasti ir redzami tikai divus līdz piecus gadus, jo pēc tam, pat neko nedarot, tie vienkārši aizaug. Ja palūkojamies uz vietām, kuras skāra 1967. gada rudens vējgāzes, šodien tās ne ar ko neatšķiras no audzēm, kuras tika izstrādātas un to vietā iestādīts jauns mežs - ir gan bioloģiskā daudzveidība, gan putni, gan kukaiņi, gan zvēri. Stāsti, ka izcirtums = tuksnesis, neatbilst patiesībai.
“Informācijas par būtisku negatīvu ietekmi ilgtermiņā uz bioloģisko daudzveidību nav, kaut arī, protams, tāda ir īstermiņā, bet cilvēkiem visvairāk nepatīk ainavas izskats,” skaidro Āris Jansons.
Raksts pirmoreiz publicēts žurnālā “Dienas Bizness” 2019. gada 19. augustā. Video autore Monta Glumane.
Avots: zemeunvalsts.lv
