Kamēr Dienvideiropa un Centrāleiropa cīnās ar savvaļas ugunsgrēkiem, Somijā meži tiek apzināti dedzināti. Kāpēc Somijā mežus tīši aizdedzina?
Savvaļas ugunsgrēki visā pasaulē pārveido ainavas, liekot valstīm pārdomāt, kā nodrošināt mežu izdzīvošanu klimata sasilšanas apstākļos. Somija piedāvā neparastu pretpiemēru – tur meži tiek dedzināti, lai atjaunotu no uguns atkarīgus biotopus, uzskatot uguni nevis tikai par draudu, bet arī par dabas atjaunošanas instrumentu.
Papildus sausumam un karstumam viens no ugunsgrēku cēloņiem ir arī tas, ka pēdējo 70 gadu laikā koksnes krāja Eiropas mežos ir dubultojusies, norāda Somijas Dabas resursu institūts. Mežos arvien vairāk dominē skujkoki, un audzes ir kļuvušas blīvākas, radot apstākļus, kuros vainaguguns var strauji izplatīties.
Somijā plaši un ilgstoši meža ugunsgrēki līdz šim ir bijuši reti. Klimats šeit ir vēsāks. Uguns izplatību ierobežo arī mežu sadrumstalotība – starp mežu masīviem un to iekšienē atrodas daudz ezeru, upju, purvu, lauku un citu atklātu teritoriju.
“Mums ir arī efektīva ugunsdzēsības sistēma un blīvs meža ceļu tīkls, kas ļauj ātri reaģēt uz iespējamu ugunsgrēku,” stāsta Metsähallitus Forestry Ltd meža apsaimniekošanas vadītāja Tanja Oksala.
Somijā ir uzkrāta ievērojama pieredze kontrolētā uguns izmantošanā un pārvaldībā. Somijā kontrolēta uguns mežu apsaimniekošanā izmantota jau gadsimtiem.
Dienvideiropā kontrolēta dedzināšana galvenokārt tiek izmantota, lai samazinātu viegli uzliesmojošās veģetācijas daudzumu un tādējādi palīdzētu novērst lielus, nekontrolētus savvaļas ugunsgrēkus. Savukārt Somijā kontrolēta dedzināšana ciešāk saistīta ar bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu un no uguns atkarīgu biotopu atjaunošanu.
“Mums nepieciešama aktīva dedzināšana, lai varētu atjaunot strukturālās iezīmes, kas līdzinās tām, kuras rada dabiski meža ugunsgrēki, un tādējādi veicinātu meža dabisko attīstību,” saka Oksala.
Kontrolētās dedzināšanas mērķi ir mainījušies
Kontrolētu dedzināšanu var veikt dažādu iemeslu dēļ. Tradicionāli tā izmantota meža atjaunošanai. Šādā gadījumā pēc ciršanas kontrolēti tiek sadedzinātas ciršanas atliekas, zemsedzes veģetācija un daļa no humusa un sūnu slāņa.
“Dedzināšana samazina zemsedzes veģetācijas konkurenci. Minerālaugsnes temperatūra paaugstinās, jo tumšā augsne absorbē vairāk saules starojuma, un uzlabojas gaismas un siltuma apstākļi. Pelni veicina mikroorganismu aktivitāti augsnē un uzlabo barības vielu apriti,” skaidro Oksala.
Ar meža apsaimniekošanu saistīta dedzināšana meža atjaunošanas nolūkā mūsdienās tiek veikta retāk nekā agrāk, jo to aizstājušas efektīvākas atjaunošanas metodes. Lielākā daļa dedzināšanas darbu šobrīd tiek veikta bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas nolūkā.
“Arī tās parasti ir kontrolētas dedzināšanas atjaunošanas platībās, kur tiek dedzinātas ciršanas atliekas un humusa vai sūnu slānis. Tomēr šādos gadījumos nav problēma, ja daļa teritorijas paliek neizdeguša vai degšana nav pilnīga.”
Kontrolētās dedzināšanas galvenais mērķis bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā ir palielināt sugu daudzveidību saimnieciskajos mežos. Dedzināšanas rezultātā rodas apdegusi un pārogļojusies koksne, kas nodrošina dzīvotni daudzām no uguns atkarīgām kukaiņu sugām, tostarp apdraudētām sugām. No kontrolētas dedzināšanas iegūst arī daudzas sēņu, ķērpju un sūnu sugas.
“Lielākais kontrolētās dedzināšanas ieguvums ir tas, ka tā vienlaikus maina sugu sastāvu un ekoloģiskos apstākļus visā izdegušajā teritorijā,” norāda Oksala.
Bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai paredzētā kontrolētā dedzināšana ietver arī ekoloģisko jeb saglabājamo koku grupu dedzināšanu. Šādas grupas veido dažāda vecuma koki, kas ciršanas laikā tiek atstāti atjaunošanas platībās, lai veicinātu bioloģisko daudzveidību, kā arī ap tiem esošā veģetācija.
Šādu grupu dedzināšanu var veikt gan vienlaikus ar kontrolētu dedzināšanu visā atjaunošanas platībā, gan atsevišķi. Otrajā gadījumā ciršanas laikā tiek atstāta pietiekami liela saglabājamo koku grupa vietā, kur to vēlāk iespējams droši un kontrolēti nodedzināt.
Dedzināšanu izmanto arī mežu ekoloģiskajā atjaunošanā. Atjaunošanas dedzināšana visbiežāk notiek aizsargājamās teritorijās. Tās mērķis ir atjaunot strukturālās iezīmes, kādas dabiski rodas pēc savvaļas ugunsgrēkiem, un palielināt apdegušas un pārogļojušās koksnes daudzumu. Šādā dedzināšanā tiek dedzināts ne tikai zemsedzes un pameža slānis, bet arī dzīvi koki.
Kontrolētai dedzināšanai nepieciešama rūpīga plānošana
Somijā Metsähallitus ir viens no lielākajiem kontrolētās dedzināšanas darbu veicējiem. 2025. gadā organizācija veica dedzināšanu vairāk nekā 600 hektāru valsts īpašumā esošo daudzfunkcionālo mežu. Organizācijas ikgadējā statistikā par dažādiem degšanas gadījumiem tiek iekļauti arī savvaļas ugunsgrēki.
Arī privātie meža īpašnieki var veikt kontrolētu dedzināšanu savos īpašumos. Tomēr tai vienmēr jānotiek mežsaimniecības speciālista uzraudzībā, kurš pārzina praktisko darbu veikšanu, un par dedzināšanu iepriekš jāinformē ugunsdzēsības dienests.
Kontrolētai dedzināšanai nepieciešama rūpīga sagatavošanās un pietiekams cilvēkresursu daudzums. Dedzināšanas darbus cenšas veikt tālāk no apdzīvotām vietām, taču, ja tuvumā atrodas dzīvojamās vai vasaras mājas, iedzīvotāji par to jāinformē iepriekš.
Svarīga sagatavošanās daļa ir ugunsdrošības joslu un ūdens ņemšanas vietu plānošana. Ideālā gadījumā dedzināmā teritorija atrodas ūdenstilpes tuvumā. Kontrolētai dedzināšanai īpaši piemēroti ir priežu meži minerālaugsnēs.
Kūdrājos kontrolētu dedzināšanu neveic, jo uguns kūdras slānī var gruzdēt ļoti ilgi. Piemēram, sausie kūdrāji veicināja savvaļas ugunsgrēku izplatīšanos Francijā vasaras periodā.
“Drošības apsvērumu dēļ teritorijai jābūt ar skaidri noteiktām robežām, lai uguns izplatību varētu labāk kontrolēt. Jāņem vērā arī reljefs. Piemēram, teritorijā nevajadzētu būt ļoti stāvām nogāzēm, lai nepieciešamības gadījumā būtu iespējams tajā iesūknēt ūdeni,” skaidro Oksala.
Kontrolētu dedzināšanu veic arī meža ugunsgrēku brīdinājuma laikā
Par dedzināšanu atbildīgajam vadītājam iepriekš rūpīgi jāseko laikapstākļiem un jānodrošina pietiekams darbinieku skaits uz vietas arī tad, ja dedzināšanas laiks tiek mainīts. Apstākļiem jābūt pietiekami sausiem, lai uguns izplatītos paredzētajā veidā.
“Kontrolētas dedzināšanas bieži tiek veiktas laikā, kad ir spēkā brīdinājums par paaugstinātu meža ugunsgrēku risku, jo tieši sausie apstākļi ļauj sasniegt vēlamo rezultātu.”
Pēc Oksalas teiktā, pati dedzināšana parasti ilgst vienu dienu, bet sagatavošanās darbi aizņem vēl vismaz vienu vai divas dienas. Pēc dedzināšanas teritorija vairākas dienas tiek uzraudzīta, lai pārliecinātos, ka uguns neatjaunojas.
Kontrolēta dedzināšana veicina bioloģisko daudzveidību un rada dzīvotnes sugām, kas ir atkarīgas no uguns. Taču vai tai var būt arī negatīva ietekme?
“Protams, vienmēr pastāv risks, ka uguns var izplatīties ārpus paredzētās teritorijas. Dedzināšana var radīt arī dūmu piesārņojumu un ietekmēt ūdenstilpes, jo pēc uguns barības vielas var izskaloties vieglāk. Īstermiņā kontrolēta dedzināšana rada arī oglekļa emisijas,” saka Oksala.
“Tomēr es uzskatu, ka kontrolētās dedzināšanas ieguvumi atsver tās trūkumus.”
Kontrolēta dedzināšana
Kontrolēta dedzināšana ir apzināta uguns izmantošana dabas aizsardzības, lauksaimniecības vai mežsaimniecības nolūkos.
Meža apsaimniekošanā var tikt dedzinātas ciršanas atliekas, koki ar nelielu saimniecisko vērtību un daļa no virsējā humusa slāņa, lai veicinātu meža dabisko atjaunošanos.
Savukārt meža ekoloģiskās atjaunošanas dedzināšanā var tikt dedzināti arī dzīvi koki, lai atjaunotu dabiskajiem meža ugunsgrēkiem raksturīgās meža struktūras.
Avots: forest.fi
