Kāds zināms veselības nozares pārstāvis nesen plaši izteicās par meža nozari, cita publiski pausta viedokļa un 10 kilometru skrējiena pa mežu iedvesmots. Medicīna ir ļoti precīza un datos balstīta joma gan zinātnē, gan praksē, kur “redzēju – tātad zinu” nav tā drošākā pieeja. Arī diskusijā par mežsaimniecību, kokapstrādi, mēbeļu rūpniecību, koka māju būvniecību, koksnes ķīmisko pārstrādi, enerģētiku, zinātni un izglītību (tieši tik plašu lauku aptver meža tēma) būtu labi izmantot tādu pašu precizitāti. Tādēļ piedāvāju lasītājiem sava veida “kompasu”, kas balstīts faktos un palīdz orientēties, lai nenomaldītos emociju brikšņos.
Sauksim lietas īstajos vārdos!
Pirmkārt, manipulatīvi raksti bagātīgi satur vēstījumu paspilgtinošus tēlainus izteicienus – šajā gadījumā mežcirtējs, mežzāģētājs, meža aizstāvis, alkatīgais mežinieks, mežu izcirtēji, – kas skubina lasītāju ātrāk ieņemt vēlamo pozīciju. Tikpat labi komercdarbības speciālistu veikalā varam saukt par izpārdevēju, alkatīgo tirgoni vai noliktavas likvidatoru. Ja autors būtu gribējis konstruktīvi un profesionāli runāt ar meža nozarē strādājošajiem, viņš būtu papūlējies izpētīt gan mūsu pašu profesiju klasifikatoru, gan izglītības nolūkos ļoti noderīgo Eiropas profesionālās kvalifikācijas ietvarstruktūru.
Otrkārt, manipulatīvus tekstus raksturo krāšņi pārspīlējumi: piemēram, puse no mežiem ir izcirtumi un brikšņi, birokrātiskais stūmējaparāts grib iznīcināt Latvijas mežus, planētas plaušas tiek iznīcinātas, Latvija ir dabas postītājvalsts. Šaubos, ka pat visrūdītākais pilsētnieks nebūtu pamanījis mežus Latvijas ainavā. Meža zemes teritorijas jeb zemes, kur cērtam un audzējam mežus, kopš pirmās brīvvalsts laikiem ir strauji augušas – vairāk nekā dubultojušās – un šodien klāj vairāk nekā pusi no Latvijas sauszemes teritorijas. Ja precīzi – vairāk nekā 52% jeb 3,5 miljonus hektāru. Fakts, ka meži aug ātrāk nekā pirms 100 gadiem, atsevišķos indivīdos var raisīt trauksmi, taču ir likumsakarīgs: mežsaimniecības – stādu audzēšanas, zemes sagatavošanas, kopšanas un izstrādes – tehnoloģijas ir attīstījušās laikam līdzi, par tām tehnoloģijām, kas pārvērš apaļkoksni gatavos produktos, pat nerunājot.
Vai mums šķiet satraucošs fakts, ka labības ieguves ražība pēdējos 100 gados ir četrkāršojusies? Varbūt arī tas, ka protam izaudzēt un iegūt vairāk maizes, ir slikti?
Droši vien daudziem manis minētie skaitļi neko neizsaka, nav aptverami vai šķiet izdomāti. Tādā gadījumā es ieteiktu mazliet papētīt vēsturi – Latvijas, savas dzimtās vietas, ģimenes: tikai apskatot senās fotogrāfijas vai pat ainavu gleznojumus vien, domāju, pamanīsiet, ka ļoti daudzviet, kur agrāk koku nebija, kur pletās ganības un pļavas, tagad kuplo meži.
Arī matemātika ir precīza zinātne. Nezinu, ar kādām metodēm minētā raksta autors ir saskaitījis to pusi izcirtumu, bet realitātē tādu ir nedaudz virs 2%. Starp citu, mežam ir vairāk nekā divas attīstības stadijas: mežs sākas no izcirtuma, turpinās jaunaudzē, briestaudzē un noslēdzas pieaugušā vai pat pāraugušā audzē. Zeme, kur šodien varam plānot koksnes ieguvi atjaunošanas cirtē, ir ap 15% no apsaimniekojamās teritorijas. Šī tad arī ir tā teritorija, par kuru notiek viedokļu sadursmes.
Parunāsim par postīšanu?
Pa jaunaudzēm un izcirtumiem esot grūti skriet, sūdzas jaunais mežzinību eksperts,– kājas ķeroties aiz izretināto priedīšu celmiem,– un arī brikšņiem lauzties cauri neesot patīkami.
Atbildes uz to, kāpēc skriešanai jāizvēlas jaunaudze, man laikam nebūs. Ieteiktu turpmāk to nedarīt, jo regulāra skriešana pa jaunaudzi bojā tās zemsedzi un negatīvi ietekmē jauno kociņu augšanu. Lai skriešanu jaunaudzē (ja citādi nevar) tomēr padarītu patīkamāku, tā jākopj, bet kopšana tiek rūpīgi regulēta.
Ik gadu Latvijā tiek izkoptas jaunaudzes vairāk nekā 60 000 hektāru platībā. Valsts mežu dienests atgādina, ka jaunaudžu kopšanu neveic putnu ligzdošanas laikā: līdz 10 gadu vecu priežu un lapu koku jaunaudzēs un līdz 20 gadu vecu egļu jaunaudzēs no 1. aprīļa līdz 30. jūnijam, bet aizsargājamo putnu mikroliegumu buferzonās – no 1. marta līdz 31. augustam. Tāpēc lielākoties jaunaudžu kopšana tiek veikta ziemā, bet sniega kārta liedz nozāģēt koku līdz ar zemsedzi. Arī bezsniega apstākļos kociņi tiek retināti, saglabājot noteiktu celmu augstumu, lai kopšanas darbos netiktu bojāti zemsedzē augošie augi. Lai kā nejustu līdzi raksta autoram, skrējēju ērtības jaunaudžu kopšanas darbos nav un nebūs prioritāšu saraksta galvgalī. Toties jaunaudzes ir un būs: kā liecina “Latvijas valsts mežu” 2024. gada darbības pārskats, valsts meži atjaunoti un ieaudzēti 20 000 hektāru platībā, kas ir vēsturiski lielākais meža atjaunošanas un ieaudzēšanas apjoms uzņēmuma 25 gadu darbības laikā un par 6% pārsniedz 2023. gada rezultātus. Kā redzams, mežu nozarei svarīgāki par skriešanas ātrumu ir citi rekordi.
Savukārt brikšņi pēc definīcijas ir arī sakrituši zari un koku stumbri, un te nu mēs redzam dabas liegumu ietekmi uz mežu apsaimniekošanu un meža veselības stāvokli visā tās krāšņumā. Koki sāk krist vecās, pārbiezinātās audzēs, kuras netiek apsaimniekotas, kur netiek atjaunotas meliorācijas sistēmas un veidotas sanitāras kopšanas cirtes mizgraužu bojātiem kokiem. Šādos mežos ierastā skriešanas disciplīna pati par sevi nomainās uz barjerskrējienu vai pat drīzāk šķēršļu joslas pārvarēšanu, kas pat trenētam skrējējam var izrādīties daudz cietāks rieksts. Vērtīgs mežs nav aizaudzis biezoknis, par kuru neviens nekad nav licies zinis un kur viena šķība, saules gaismu neredzējusi priedīte stutē otru. Bioloģiskā daudzveidība mīl gan koptu mežu, gan “džungļus”, bet, pateicoties ilgtspējīgi apsaimniekotiem un koptiem mežiem, mums nevajadzēs satraukties par skābekļa trūkumu.
Kas attiecas uz “no azotes izvilktiem argumentiem” par CO₂ piesaisti, – tā azote ir zinātne. Pateicoties ilggadīgiem Latvijas valsts mežzinātnes institūta “Silava” pētījumiem un izstrādātajām metodikām, mēs zinām, ka ciršanas vecumu sasniedzis mežs vēl noteiktu laiku turpina augt, tātad piesaista CO₂, taču tas neilgst mūžīgi, jo neskarta meža dabiskais stāvoklis ir tiekties uz nulles piesaisti (emisiju). Tāpēc uz šo procesu ir svarīgi skatīties vismaz 30 gadu perspektīvā, jo īstermiņa skatījums dos maldīgu priekšstatu. Paejot pirmajiem desmit gadiem pēc dabiskās atjaunošanās vai stādīšanas, koksnes apjoms jeb krāja uz vienu hektāru būs daži kubikmetri – tas būs vismaz divreiz mazāks pieaugums nekā ciršanas vecumu sasnieguša meža desmitgades pieaugums. Tomēr 30 gadu vecumā visas komerciālās sugas ir sasniegušas ap 80–100 m3/ha pieaugumu, apse – pat 200 m3/ha, un tas ir ievērojami vairāk, nekā pa šo periodu būs pieauguši ciršanas vecuma meži. Veidojot mežaudžu vecumstruktūru, kas visefektīvāk piesaistītu CO₂, ir jāņem vērā, ka ikgadējais krājas pieaugums – tātad oglekļa uzkrājums koku biomasā – jau trešajā vecuma desmitgadē Latvijas mežos biežāk pārstāvētajām koku sugām vidēji par 8–29% pārsniedz cirtmeta vecumā esošo mežaudžu krājas pieaugumu. Īsāk sakot, – jauni koki CO₂ piesaista efektīvāk nekā veci.
Nevaru nepieminēt arī autora apcerēto kailcirti, kuru gan starptautiski dēvē nevis pēc tā, kā izskatās, bet pēc tā, kā ir, – par atjaunošanas cirti. Atjaunošanas cirte ir sākums jaunam mežam un būtisks posms meža dzīves ciklā, viens no galvenajiem cirtes veidiem, pēc kuras meža īpašnieks veic meža atjaunošanas darbus.
Acīmredzot autoram ir pieeja kādiem īpaši slepeniem materiāliem, jo man nav izdevies atrast nevienu uzticamu avotu (piemēram, akadēmisku pārskatu, Eiropas Savienības dokumentu vai Stenforda Universitātes pētījumu), kurā Eiropas Savienība Latviju attēlotu kā “dabas nīdējvalsti”, Stenforda Universitāte skaidri definētu mūs kā “dabas postītājvalsti” vai kurā būtu stāstīts, ka mūsu “valsts zaļums ir rakstīts ar dolāra krāsu uz eksportkoksnes”. Varbūt autors ir domājis Jeila Universitātes publikācijas, kurās patiešām neesam tajās labākajās pozīcijās iepretim tādām “mežu lielvalstīm” kā Eritreja, Maldīvas un Malta (šīs ieņem 1.-3. vietu). Šāds ranžējums ir ērts demagoģijas līdzeklis, jo pat labi paaugušās jaunaudzes pieskaita pie forest cover loss jeb zemēm, kas tiek atmežotas citām vajadzībām. Skaidrs, ka tur kur mežu nav, nav arī izmaiņu tā vecumstruktūrā. Latvija no tā ir pasargāta: veicot atmežošanu, ir jākompensē platība, iestādot mežaudzi zemē, kura iepriekš pēc izmantošanas veida nav bijusi meža zeme, vai arī jāmaksā liela kompensācijaUn, kas attiecas uz pesticīdu un sadzīves ķīmijas klātbūtni, – to mūsu mežos ir tieši tik daudz, cik pašu līdzcilvēki nobēdzina, slepus izgāžot atkritumus.
Mežinieki ir vienīgie, kas gatavi kompromisam
Diez vai ārpus meža īpašnieku loka atradīsiet cilvēkus, kas trešdaļu no sava īpašuma – lauka, pagalma, mājas vai dzīvokļa platības – būtu gatavi atstāt nelietotu kopēja labuma vārdā. Mēs meža nozarē esam gatavi pieņemt šo uzstādījumu, bet ar nosacījumu, ka pārējā platībā varam turpināt strādāt, ekonomiski pamatoti īstenojot jaunākās zinātnē un praksē balstītās atziņas, nevis desmitgadēm vecus normatīvo aktu noteikumus. To pēc būtības pieprasa arī sabiedrības vajadzības pēc ekonomiskās stabilitātes un drošības.
Kopumā Eiropā aizsargājamās teritorijās bioloģiskās daudzveidības un ainavu saglabāšanai atrodas aptuveni 50 miljoni hektāru jeb 24% mežu. Apgalvot, ka Latvijā ir proporcionāli vismazāk aizsargājamo teritoriju, nozīmē demonstrēt nekompetenci ne vien zināšanās par meža nozari, bet arī matemātikā. Proti, Latvijā pašlaik kāda no aizsardzības pazīmēm ir atrodama vismaz 28% meža teritoriju, sākot no sezonāliem liegumiem līdz pat pilnīgam mežsaimniecības darbības aizliegumam, tomēr nesenā viedokļa paudējs gribētu redzēt divreiz lielāku aizsargājamo platību, lai mēs “līdzinātos citām Eiropas valstīm”. Mēģinu saprast, kā iespējams aizrēķināties līdz šādam apgalvojumam, jo nevienā Eiropas valstī, kurā meža nozarei ir kaut cik būtiska loma, aizsargājamo teritoriju platība, kur nav atļauta nekāda saimnieciska darbība, nesasniedz 60%. Tādas mežu lielvalstis kā Zviedrija un Somija stingri ierobežo saimniekošanu ap 15% teritorijas, bet ar dažādām brīvprātīgām iniciatīvām, piemēram METSO Somijas dienvidos, tuvojas tiem pašiem 30%. Turklāt liela daļa stingri aizsargāto teritoriju ir izvietotas gudri, piemēram kalnainos apvidos, kas neierobežo iespējas arī gudri saimniekot.
Savukārt visi Latvijas Kokrūpniecības federācijas biedri un arī citi meža nozares dalībnieki labprāt gribētu sagaidīt nevis arhaiskus noteikumus, kas fiksē teritorijas neatkarīgi no tā, kā laika gaitā mainās tajās esošās dabas vērtības, bet gan mūsdienīgu pieeju, kur sargājam to, kas jāsargā, tur, kur jāsargā, un tad, kad jāsargā.
Mums ir pievienotā vērtība un iespēja nākotnē to audzēt
Un nu par vislielāko sāpi – vēlmi pēc iespējas ātrāk izaudzēt un nocirst kokus, lai pelnītu naudu. Te nu sāpes paudējam ir 100% taisnība! Meža nozare lepojas ar koksnes produktu eksportu, kas ik gadu veido 17-20% no Latvijas kopējās eksporta preču un pakalpojumu vērtības. Meža nozares daļa iekšzemes kopproduktā ir ap 6% – nav daudz, bet krietni vairāk, nekā atļaujamies piešķirt Latvijas aizsardzībai.
Mēs, protams, varētu samazināt koksnes eksporta apjomu un aizstāt Latvijā saražotos koksnes produktus ar tādiem, kas radīti no fosilajiem resursiem, tikai tas diez vai saderēs ar sāpinātā līdzcilvēka augstajiem vides ilgtspējas morāles standartiem. Pareizi jau mediķis saka, ka meži nodrošina ekosistēmu pakalpojumus, piemēram, tīru gaisu un ūdeni un ka šie pakalpojumi tiek novērtēti kā miljardiem eiro vērti. Tikai diez vai šos virtuālos miljardus mēs varam novirzīt veselības nozares izdevumu segšanai.
Jā, meža nozare grib, lai meži augtu un lai kokus varētu pārvērst produktos ar augstu pievienoto vērtību, kas ļauj kļūt zaļākai ne tikai Latvijas dabai, bet arī ekonomikai. Kokrūpniecības eksports maksā par to, lai mūsu bērni varētu stādīt vēl vairāk mežu. To visi it kā saprot un atbalsta, taču vienu un to pašu koku nevar atstāt mežā un vienlaikus nocirst ražošanai. Turklāt katrs produkts, ko eksportējam, nav tikai statistikas dati, – tā ir darba vieta, samaksāts nodoklis un gandarījums par paveikto, alga, apkure un dzīvība reģioniem.
Zeme un cilvēki ir mūsu valsts galvenais balsts, jo mēs kopā veidojam neatkarīgu, sakoptu un pārtikušu Latviju. Bet šo saukli padarīt par īstenību var, tikai reāli strādājot. Starp citu, bez meža nozares 40 000 Latvijas iedzīvotāju būtu lidmašīnā uz ārzemēm, nevis darbā savā novadā, un tie ir tikai nozarē tieši nodarbinātie. Meža nozares tiešās un netiešās nodarbinātības efekts kopā rada ap 80 000 darbavietu, kas ir tuvu desmitajai daļai no kopējās nodarbinātības valstī, ieskaitot publiskajā sektorā strādājošos. Strādāsim katrs tajā jomā, kurā esam sūri grūti ieguvuši akadēmiskus grādus, vērtīgus diplomus un ilggadēju pieredzi! Lai veselības aprūpes eksperti vērtē ķirurģisko operāciju kvalitāti, atstājot koku ciršanu un zaru zāģēšanu meža nozares speciālistu pārziņā.
Avots: delfi.lv
