Šķiet, ka ar 14.septembra Eiropas Parlamenta balsojumu par Atjaunojamo energoresursu direktīvas (REDIII) pārskatīto redakciju nav apmierināta neviena no pusēm, kas šim jautājumam seko līdzi. Labā ziņa ir tāda, ka primārā koksnes biomasa saglabā atjaunojamas enerģijas avota statusu, lai gan pret šo tik organizētas jaudīgas kampaņas no vides NVO puses. Taču kopējā virzība attiecībā uz meža biomasu sliecas tajā virzienā, lai tās izmantošanu enerģētikā pamazām izbeigtu.
Eiropas Parlamenta deputāti atbalstīja mērķi līdz 2030. gadam atjaunojamo energoresursu īpatsvaru palielināt līdz 45 %. Šobrīd Latvija ar 42% atjaunojamās enerģijas gala patēriņā ierindojas 3.vietā ES. Līderos ir Zviedrija ar 60% un Somija ar 44%. Vidējais rādītājs ES ir 22%. Uz 2020.gadu noteiktos mērķus ir sasniegušas gandrīz visas valstis, izņemot Franciju.
Latvijā no kopējās atjaunīgo energoresursu daļas kurināmā koksne aizņem teju 80%, kas liecina gan par tās pieejamību un lielo nozīmi Latvijas enerģētikā. Lielākais kurināmās koksnes patērētājs ir pārveidošanas sektors (elektroenerģijas un siltumenerģijas ražošanai, kūdras brikešu un kokogļu ražošanai) – 2020. gadā tā patēriņš veidoja 37% no kopējā kurināmās koksnes patēriņa, 27% rūpniecības un būvniecības sektors un 33% mājsaimniecības.
Grozījumu sadaļa, kas raisa nopietnas bažas meža nozarē ir tas, ka tajos aicināts pakāpeniski samazināt to primārās koksnes īpatsvaru (t.i., tādas koksnes, kas nav kokapstrādes atkritumi vai zemas kvalitātes koksne, zāģskaidas un tml.), kas ļautu ar koksnes dedzināšanu iegūto enerģiju uzskatīt par atjaunojamo enerģiju. Vienkāršoti runājot, koksnes kurināmā, kas nāk pa tiešo no meža, patēriņam jāsamazinās. Tāpat arī šo produkta ražošanai.
“Primārā koksnes biomasa” ir visa nocirstā vai citādi novākta un izvesta apaļkoksne. Tā ietver visu koksni, kas iegūta no mežizstrādes, t. i., no meža izvesto koksni, ieskaitot dabiski atmirušo un mežizstrādes rezultātā iegūto koksni, kā arī ciršanas un mežizstrādes rezultātā iegūto koksni. Tā ietver visu koksni, kas iegūta ar mizu vai bez tās, tostarp koksni, kas iegūta kā apaļkoksne, skaldīta, rupji apstrādāta vai citādā veidā, ietverot, piemēram, zarus, saknes, celmus un atvases (ja tās tiek cirstas), kā arī koksni, kas ir neapstrādāta vai noapaļotā formā.
Eiropas Meža īpašnieku konfederācija (CEPF) savā paziņojumā nosauc šo balsojumu par totālu mežsaimniecības neizpratni. Paziņojumā teikts, ka šāds balsojums ir ļoti negatīvs vēstījums meža īpašniekiem, kas apsaimnieko mežu, lai nodrošinātu sabiedrību ar nepieciešamo no meža, tai skaitā nodrošinātu koksni, lai aizstātu fosilās izejvielas. Šis balsojums ir pretrunā ar mežsaimnieciskiem pasākumiem, jo katrā kopšanas vai galvenajā cirtē tiek iegūti ne vien augstvērtīgi baļķi, bet arī primārā koksne. Šādi lēmumi rada daudz neskaidrību par bioenerģijas nozares nākotni, kas attiecīgi skar meža apsaimniekošanu. Jāatgādina, ka pret koksnes kurināmā izmantošanu tika vērstas vērienīgas kampaņas ar saukli “nededzināsim mežu”, tai skaitā arī Latvijā. Šādi saukļi rada maldīgu priekšstatu par to, ka mežs tiek nozāģēts un aizvests uz katlumāju, toties, acīmredzot, uzrunā tos, kas mežu redz tikai savos atvaļinājumos, kur tam noteikti nav svarīga loma enerģētikā.
Laikā, kad tik daudz runājam par Latvijas enerģētisko neatkarību, kas nozīmē pēc iespējas vairāk izmantot vietējos enerģētiskos resursus, Eiropas Komisija faktiski norauj stopkrānu šīm iecerēm, nosakot, ka no primārās koksnes biomasas iegūtā cietā biomasas kurināmā enerģijas daļa nedrīkst pārsniegt šāda kurināmā vidējo kopējo enerģijas patēriņu 2017.-2020.gada periodā. Tātad laikā, kad domājam kā lielāku īpatsvaru mājsaimniecību siltumapgādē nodrošināt no vietējiem energoavotiem, tam tiek noteikts limits. Siltumapgādē risinājums nebūs ne saules, ne vēja enerģija. Nenoliedzami, ka Latvijai ir jāiet tas virziens, lai pēc iespējas visa biomasa, kas nāk no meža tiktu izmantota ar lielāku pievienoto vērtību. Tam ir nepieciešami tehnoloģiski risinājumi, tas nebūs 100% un tas nebūs rīt uz brokastīm.
Apstiprinātajos direktīvas papildinājumos ir vēl vairāki punkti, kas ierobežos un kavēs bioenerģijas nozares iespējas. Piemēram, vairs nebūs pieejami atbalsta pasākumi bioenerģijas risinājumu attīstībai. Tādējādi bioenerģija būs vienīgais no atjaunojamās enerģijas veidiem, kas būs atstāts bez atbalsta. Biomasa teju 100% tiek iegūta, ražota un izmantota ES teritorijā, kas ir nozīmīgs faktors Eiropas ekonomikai, darbavietām un enerģētiskai neatkarībai. Lai nodrošinātu infrastruktūra un tehnoloģiskās iespējas aizstāt gāzi ar vietējiem resursiem, atbalsts ir ļoti svarīgs faktors.
Tāpat grozījumos ir virkne nosacījumu, kas paredz ierobežojumus tam, no kādām platībām drīkst iegūt biomasu, lai to kvalificētu kā atjaunojamās enerģijas izejvielu, t.i., to nedrīkst iegūt bioloģiski vērtīgos mežos, vecos mežos, ierobežo kailcirtes un celmu izvākšanu.
Šī direktīva ir nonākusi pēdējā lēmumu pieņemšanas posmā – tā sauktā trialogā, kur Eiropas parlaments, Čehijas prezidentūra un Eiropas padome turpinās sarunas par nosacījumiem.
Vēl viens Eiropas parlamenta balsojums 13.septembrī, kas svarīgs mežu valstīm, ir tā sauktā Atmežošanas regula, kas tapa kā apliecinājums ES valstīm ar savu patēriņu neveicināt globālo mežu pasliktināšanos – meža platību zudumu, meža degradāciju tajās pasaules vietās, kur ir vāja mežu pārvaldība. Tātad, lai ES valstis ar pieprasījumu pēc importētiem koksnes produktiem, nepasliktinātu globālo mežu stāvokli, būs prasības, kas jāizpilda, lai apliecinātu kaitējuma neesamību. Šis ir stāsts par centieniem izķert bērnu no izlejamas vannas, jo nosacījumi attieksies ne tikai uz koksnes un tās produktu importu, bet uz visu produkciju, kas ir ES tirgū. Lai gan regulā EK skaidri pasaka: “ Attiecībā uz mežu situāciju ES ziņojumā par Eiropas mežu stāvokli 2020. gadā teikts, ka no 1990. līdz 2020. gadam mežu platība Eiropā ir palielinājusies par 9 %, biomasā absorbētais ogleklis ir pieaudzis par 50 % un koksnes krājums ir pieaudzis par 40 %”, tas nav šķērslis, lai vienotu regulējumu un, kas vēl trakāk, vienotas definīcijas par absolūti dažādiem mežiem, attiecinātu arī uz Eiropas telpu. Tātad neskatoties uz to, ka mums ir sakārtota likumdošana un sertifikācijas sistēmas, kas apliecina prasītās lietas, tiek uzlikta vēl viena kārta birokrātisku prasību Eiropas meža nozarei, lai apliecinātu, ka mēs neesam plantatori bez zināšanām un atbildības par cilvēkiem un to zemi, kurā saimniekojam. Iebildumi ir par neskaidru terminu lietošanu, piemēram, “augsta bioloģiskā daudzveidība” – termins, kam nav vienotas definīcijas ES. Vai termins “meža degradācija”, kas definēts kā “mežizstrādes darbības, kas nav ilgtspējīgas un izraisa meža ekosistēmu bioloģiskās vai ekonomiskās produktivitātes un daudzveidības samazināšanos vai zudumu, kā rezultātā ilgtermiņā samazinās kopējais meža ieguvumu piedāvājums”. Šāda definīcija paver iespējas interpretācijām, lai vienu meža nogabalu, kurā veikta atjaunošanas cirte, nosauktu par degradētu meža ekosistēmu. Trūkst skatījums uz kopējo valsts regulējumu attiecībā uz meža apsaimniekošanu. Otrs iebildums ir par terminu “meža pārveidošana”. Lai gan pamatā doma ir, ka nedrīkst importēt koksni, kas nāk no platībām, kas atmežotas vai transformētas citiem zemes lietojuma veidiem, tomēr atkal atsitiens ir pret mums pašiem, jo definīcija paredz vērtēt “pārveidošanu”, t.sk. sugu maiņu. Šobrīd mēs runājam par mežu un mežsaimniecisko pasākumu pielāgošanu klimatnoturības un klimatneitralitātes mērķu sasniegšanai, kas ietver sugu sastāva pielāgošanu.
Arī par šo regulu izšķirošās sarunas notiks trialogā Čehijas prezidentūras laikā, tāpēc jo īpaši svarīgi, lai Latvija paustu stingu un skaidru pozīciju pret visiem nosacījumiem, kam nav pamatojuma to ieviešanai vai tie kavē mums svarīgo jomu attīstību.
Autors: Aiga Grasmane
