Zviedrijas meža īpašnieku federācijas pārstāvis un CEPF (Eiropas meža īpašnieku konfederācijas) prezidents Svens Ēriks Hammars dalās pieredzē par ilgtspējīgu mežu apsaimniekošanu Zviedrijā, kā arī ieteikumiem, ko Latvija varētu ņemt vērā. Viņš uzsver sertifikācijas sistēmu lomu un ES regulējuma izaicinājumus nākotnē.
PEFC sertifikācijas sistēmas loma
Zviedrija jau ilgstoši tiek uzskatīta par vienu no vadošajiem piemēriem mežsaimniecībā, no kura citiem vērts mācīties un pārņemt labās prakses. Valstī veiksmīgi apsaimniekoti aptuveni 28 miljoni hektāru mežu – tas ir gandrīz 70 % no Zviedrijas teritorijas. No tiem aptuveni 70 % ir sertificēti atbilstoši PEFC vai FSC standartiem.
Sertifikācija nav obligāta, taču liela daļa meža īpašnieku to izvēlas brīvprātīgi, tādējādi apliecinot gan ilgtspējīgu pieeju meža apsaimniekošanai, gan nodrošinot sev papildu ieguvumus. Viena no būtiskākajām motivācijām ir finansiālais aspekts – koksne no sertificētiem mežiem tirgū tiek novērtēta augstāk, ļaujot par katru pārdoto kubikmetru iegūt vidēji par aptuveni 2 eiro vairāk.
Hammars norāda, ka PEFC (Programme for the Endorsement of Forest Certification) jeb Meža sertifikācijas sistēmu novērtēšanas programma ir ilgtspējīgas mežu apsaimniekošanas balsts Zviedrijā un arī Somijā.
Viņš uzsver, ka tā "ir lielākā meža sertifikācijas sistēma Zviedrijā un visā pasaulē" un tai ir strukturēta "no apakšas uz augšu" pieeja. Piemēram Hammars izceļ vairākus PEFC sistēmas elementus:
- Plaša mēroga sertifikācija: PEFC ir Zviedrijā dominējošā meža sertifikācijas sistēma, kas aptver ļoti lielu mazo meža īpašnieku daļu.
- No apakšas uz augšu: sistēmā meža īpašnieki tiek iesaistīti no pamatlīmeņa, tādējādi standarti veidojas pakāpeniski un ir vieglāk prognozējami salīdzinājumā ar citiem modeļiem.
- Elastīgums un prognozējamība: salīdzinot ar FSC sistēmu, PEFC tiek raksturota kā atvērtāka un elastīgāka – tās standartu attīstību mazāki saimnieki var labāk prognozēt, norāda Hammars.
Hammars skaidro: "Sertifikācija ir veids, kā parādīt ilgtspējīgas meža apsaimniekošanas principus ekonomiskajā, vides un sociālajā dimensijā." Turklāt šī pieeja sabiedrībai nodrošina plašu ar mežu saistītu produktu klāstu – būvmateriālus, papīra izstrādājumus, kartona kastes un citus ikdienā nepieciešamus resursus, viņš norāda.
Galvenie ieguvumi meža īpašniekiem un sabiedrībai
Hammars uzsver, ka sertifikācija dod konkrētus ieguvumus gan meža īpašniekiem, gan sabiedrībai. Savā atbildē viņš paskaidro, ka sertifikāts apliecina – meža apsaimniekošana tiek veikta saskaņā ar ekonomiskajām, vides un sociālajām prasībām un tiesībām.
Tā rezultātā sabiedrība gūst stabilu piekļuvi atjaunojamajiem meža resursiem. Hammars norāda: "[Sertifikācija] sabiedrībai nodrošina plašu ar mežu saistītu produktu klāstu."
Citiem vārdiem, ilgtspējīga apsaimniekošana ļauj uzturēt ražīgumu un vienlaikus saglabāt meža bioloģiskās vērtības, nodrošinot gan izaugsmi nozarē, gan sabiedrības vajadzību apmierināšanu.
Atšķirības starp Latvijas un Zviedrijas regulējumu
Runājot par tiešām atšķirībām, Hammar norāda uz līdzībām un galvenajām atšķirībām. Abas valstis – Latvija un Zviedrija – esot ģeogrāfiski un klimatā līdzīgas, tomēr meži var atšķirties (piemēram, Latvijā mežos ir vairāk bērza nekā Zviedrijā).
Galvenais atšķirību faktors gan ir valsts meža politikas regulējuma raksturs. Zviedrijā kopš 1993. gada ievērojami atvieglotas meža apsaimniekošanas prasības. Hammars izklāsta: "1993. gadā Zviedrijā mēs atteicāmies no detalizētiem noteikumiem – kad mežā jāzāģē koki un kādas sugas stādīt, kā arī pilnībā atcēlām subsīdijas un nodokļus. Tā vietā ieviesām principu "brīvība ar atbildību".
Citiem vārdiem, pēc 1993. gada meža īpašniekiem tika piešķirta lielāka brīvība pašiem plānot cirtes un meža atjaunošanu, atbildot par darbībām, nevis stingri sekojot valsts noteikumiem.
Latvijā tomēr ir saglabāta salīdzinoši detalizētāka regulējuma tradīcija. Pēc Hammara teiktā, joprojām pastāv licenču sistēma ar konkrētiem nosacījumiem par cirtes termiņiem un veidiem.
Zviedrijā šie jautājumi ir vairāk deregulēti: "Līdz ar to Latvijā pagaidām iet tādu standarta ceļu, kā bija vecākajās Zviedrijas meža likumdošanas pieejās," rezumē Hammars, "bet Zviedrijā pārgājām uz modeļiem, kas ļauj īpašniekiem pašiem pieņemt lēmumus".
Šo atšķirību ietekme ir būtiska – zviedri uzskata, ka plašāka brīvība, rūpīgi pārdomājot darbības, dod augstāku atdevi no meža resursiem.
Zviedrijas modelis "brīvība ar atbildību" un tā vēsturiskā attīstība
Zviedrijas meža apsaimniekošanas modelis ar "brīvību ar atbildību" sakņojas valsts vēsturē. Kā atzīmē Hammars, pirmā meža likumdošana Zviedrijā tika pieņemta jau 1908. gadā, un jau tolaik dominēja pieeja, ka meža īpašnieks pats atbild par savām cirsmām.
Hammars uzsver, ka šī tradīcija ir bijusi pārsvarā pozitīva – pēdējā gadsimta laikā gan bioloģiskie meža resursi, gan izcirstā koksne ir strauji pieauguši.
"Ar šādu pieeju ir vērojams: dabas saudzēšanas apjoms mežos ievērojami palielinās, pieaug veco koku daudzums, vienlaikus pieaug arī mežrūpniecība," stāsta Hammars.
Tomēr modelim bijušas arī sarežģījumu epizodes. 1970.–1980. gados Zviedrijā kā daļa no vides politikas īstenošanas tika ieviesti sīkāki noteikumi meža apsaimniekošanai. Hammars raksturo, ka pēc šo prasību atcelšanas atgriezās brīvības periods, kas labi darbojās, bet pēc Zviedrijas iestāšanās ES 1995. gadā daļa vides prasību atkal ietekmēja meža likumdošanu.
"Kad nonācām Eiropas Savienībā, daļa vides noteikumu atgriezās – dažādu tiesību aktu līmenī –, un tas šo modeli padarīja sarežģītāku. Patlaban tas rada diezgan "haotisku situāciju", jo atkal apvienojas 1993. gada brīvības pieeja ar arvien plašākiem vides ierobežojumiem".
Lai risinātu šo problēmu, Zviedrijas valdība izveidoja izmeklēšanas komisiju. Pabeigtais un publicētais ziņojums norāda: ""Brīvības ar atbildību" modelis joprojām ir labs pamats mežu apsaimniekošanai."
Kā eksperts norāda: "Tā ir laba pamatprincipa pieeja, kas 30 un vairāk gadus ir darbojusies lieliski."
Viņš uzsver, ka reformas mērķis ir samazināt pārlieku vides prasību birokrātiju un dot meža īpašniekiem vairāk tiesību uz lēmumu pieņemšanu, vienlaikus saglabājot būtiskās dabas vērtības.
Problēmas pārmērīgas dabas aizsardzības dēļ un gaidāmās reformas
Hammars skaidro, ka lielākā problēma pēdējā laikā ir sīkās vides regulas bez kompensācijām. Valsts prasa meža īpašniekiem papildu dabas saudzēšanu, taču bieži vien bez jebkāda atlīdzības mehānisma.
Tas var novest pie situācijām, ka teritorijās ar augstām dabas vērtībām ciršana nenotiek nemaz. Hammars intervijā piebilst: "Dažkārt tas noved pie tā, ka nevar vispār cirst mežu, un tas notiek bez kompensācijām. Tāpēc daudzas šādas lietas nonāk tiesā."
Daudzos tiesas procesos īpašnieki strīdas par to, vai valsts var ierobežot cirtes noteiktos nogabalos bez maksājuma.
Tomēr Zviedrijas valdība tagad aktīvi meklē risinājumu. Pēc ziņojuma pabeigšanas ministrijā tiek vērtēti divi virzieni – valsts līmeņa rezervātu skaita palielināšana (ar kompensācijām) un meža īpašnieku brīvības atjaunošana pārējās teritorijās.
Lai salīdzinātu – pēdējā simtgadē Zviedrijā meža krājumi ir gandrīz dubultojušies, vienlaikus šajā laikā nocirsti aptuveni seši miljardi kubikmetru koksnes un nodrošināta nepieciešamā produkcija.
Tas liecina: ja īpašniekiem uzticas un tiek dotas tiesības pašiem plānot saudzēšanu, dabas un industrijas mērķi var piepildīties paralēli.
Brīvprātīgā dabas aizsardzība
Īpaša vieta Hammara iztirzātajā modelī ir brīvprātīgajai dabas aizsardzībai. Tā darbojas kā uzticības princips sadarbībā starp īpašniekiem, sertifikācijas sistēmu un valsti. Praktiski tas nozīmē, ka meža apsaimniekošanas plānā īpašnieki identificē pašu vērtīgākās dabas teritorijas un tās brīvprātīgi rezervē, saglabājot cirtes citur.
Kā Hammars skaidro: "Teju katram īpašniekam ar lielāku mežu ir apsaimniekošanas plāns, kurā kartē augstākās dabas vērtības, un šīs vērtības turpat meža īpašumā brīvprātīgi rezervētas."
Brīvprātības modelim ir arī motivējošs elements – bonuss īpašniekam. Ja apsaimniekošanas plāns atbilst PEFC standartiem, īpašnieks saņem papildu atalgojumu no sertifikācijas sistēmas.
Eksperts norāda: "Ja īpašums ir PEFC sertificēts, tad par apsaimniekošanas plānu, kas izstrādāts pēc standarta prasībām, tiek piešķirts papildu bonuss."
Tas nozīmē, ka ne tikai valsts (caur rezerves izveidi) atbalsta dabas aizsardzību, bet arī sertifikācijas sistēma sniedz finansiālu stimulus meža īpašniekiem.
Šāda uzticības un sadarbības shēma, pēc Hammara teiktā, Zviedrijā darbojas efektīvi un ļauj ievērojami samazināt obligāto ierobežojumu apjomu.
Nākotnes izaicinājumi
Intervijā Hammars arī uzsvēra, ka nākotnē lielākie izaicinājumi mežsaimniecībā saistīti ar jaunajiem ES līmeņa noteikumiem un zaļās ekonomikas prasībām. Par ES Zaļā kursa normatīviem viņš saka, ka tajos ir ieviesti daudz detalizētu prasību, kas sarežģī darba apstākļus meža īpašniekiem.
"Jaunajos ES tiesību aktos ietverti daudzi smalki noteikumi – no atjaunojamās enerģijas direktīvas līdz renaturācijas regulai un meža taksonomijai –, kas mežsaimniecību dara aizvien sarežģītāku," viņš norāda.
Tāpat ES jauna apmežošanas regula cenšas cīnīties pret mežizstrādi, lai arī tās būtiskās problēmas Eiropā pat neeksistē. Visu šo prasību summa, Hammars uzskata, ir riska faktors – varētu samazināt meža produktu ražošanu un palielināt izmaksas īpašniekiem.
Nenoliedzami nozīmīgs jautājums ir LULUCF (Land Use, Land Use Change and Forestry) klimata regulējums. Hammars kritiski vērtē, ka pašreizējais LULUCF režīms ņem vērā tikai mežu oglekļa piesaistes apjomu, bet nepilda visu meža sniegtā klimatisko ieguvumu aprēķinu.
"Šobrīd LULUCF vairāk vērtē, cik oglekļa piesaista meža augsne, bet praktiski ignorē to, cik daudz fosilā oglekļa tiek ietaupīts, izmantojot koksnes produktus," skaidro viņš.
Tas ir būtisks jautājums, kuru, pēc Hammara domām, nepieciešams koriģēt, lai reāli atspoguļotu meža lomu klimata mērķu sasniegšanā.
Tajā pašā laikā Hammars vērtē bioloģiskās ekonomikas potenciālu ļoti pozitīvi. "Mežiem ir milzīga loma sabiedrības pārejā uz atjaunojamiem enerģijas avotiem un materiāliem," viņš uzsver.
Sevišķi pašreizējā ģeopolitiskajā situācijā ir svarīgi samazināt atkarību no importa derīgāko izejvielu jomā. Ugunsgrēki un klimatiskās izmaiņas liek meklēt alternatīvas fosilajiem resursiem, un visaptverošas atjaunojamās mežsaimniecības izmantošana šai problēmai var būt atbilde.
Praktiski tas nozīmē: Zviedrijā pēdējā simtgadē ir divkāršojies meža kokmateriālu kopapjoms, vienlaikus saglabājot intensīvu ražošanas apjomu. Tas apliecina: ja meža apsaimniekošanu veic ilgtspējīgi, tas var nodrošināt gan ekonomikas attīstību, gan krājumu pieaugumu.
Hammars uzsver, ka Latvijai un citām valstīm ir daudz ko mācīties no Zviedrijas pieredzes. Mērķtiecīga sertifikācija, meža īpašnieku brīvība un atbildība, kā arī saprātīga līdzsvarošana starp ražošanu un dabas aizsardzību ir bijuši pamats panākumiem.
Viņš aicina kontekstā ar ES regulējuma izaicinājumiem saglabāt šo līdzsvaru – ja Latvijā meža apsaimniekošanā būs vairāk uzticības un mazāk birokrātijas, iespējams, arī mežu bioloģiskais un ekonomiskais potenciāls pieaugs līdzīgi kā Zviedrijā.
Raksts tapis sadarbībā ar PEFC.
Avots: apollo.lv
