Dabas aizsardzība šobrīd ir karsts temats. Latvijas kontekstā visbiežāk redzam un dzirdam, kā mežu nozare kopā ar zinātniekiem iet viedokļu krustugunīs ar vides organizācijām. Šajās frontēs reti var sastapt konstruktīva dialoga piemērus. Dabas aizsardzības tēmu pierasts aplūkot tikai no radikāla skatpunkta – viss ir melns vai balts, tomēr ir vērts palūkoties tālāk par savas zemes robežām, jo citur Eiropā jau gadiem darbojas brīvprātīgas iniciatīvas, kas gana veiksmīgi risina meža kā daudzfunkcionāla resursa izmantošanas problēmu. Iespējams, ka pie mums šī ideja vēl ir pavisam jauna un tai vēl jāiesakņojas, tomēr tieši privātais meža īpašnieks ir tas, kas var dot vērā ņemamu ieguldījumu dabas resursu saglabāšanā, ja vien tas saskan ar viņa vērtībām un sabiedrība un valsts to atbilstoši novērtē ar dažādiem atbalsta mehānismiem. Pretēji vispārpieņemtajam viedoklim, ka dabas aizsardzības teritorijas un rezervāti vēsturiski veidojušies tikai valsts īpašumā esošās zemēs, privātie zemju un mežu īpašnieki gan ASV, gan Eiropā bijuši aktīvi ar brīvprātīgām iniciatīvām jau kopš 19. gadsimta beigām, kas uzskatāms par sākumu konceptam dabas aizsardzība. Brīvprātīga privāto zemju un mežu novēlēšana dabas aizsardzībai nav jauna tendence, bet gan labi zināma prakse ar vairāk nekā 100 gadu senām tradīcijām. Paralēli dabas aizsardzības idejām attīstījās arī mežu zinātne un izpratne par atbildīgu mežu apsaimniekošanu. Šis vēstures posms bija brīdis, kad cilvēki sāka apzināties, ka nocirstā vietā ir jāstāda jauni kociņi pienācīgā apjomā un kvalitātē jeb, kā mūsdienās teiktu, ievērojot visus ilgtspējības principus. Ne velti daudzus arvien pārsteidz fakts, ka Latvijā 1920. gadā bija daudz mazāks mežainums nekā šobrīd, kad mežu platība ir palielinājusies vairāk nekā divas reizes.
Eiropā jau gadu desmitiem darbojas dažādi valsts un nevalstisko organizāciju atbalstīti modeļi un iniciatīvas, kuru ietvaros privātie mežu īpašnieki nodod, pārdod, dažkārt pat uzdāvina savu mežu dabas aizsardzības mērķiem bez atlīdzības. Visbiežāk šāda prakse novērota valstīs ar salīdzinoši mazu mežainumu un tur, kur meži nav svarīga tautsaimniecības komponente, piemēram, Nīderlandē, Beļģijā, Itālijā. Latvijas meža īpašniekam saprotamāka un vairāk pieņemama būtu ziemeļvalstu pieeja dabas aizsardzības pasākumu veikšanai privātajās teritorijās. Kā pozitīvu piemēru var minēt Somiju, kur jau 16 gadu veiksmīgi darbojas brīvprātīgā dabas aizsardzības programma METSO (Forest Biodiversity Programme for Southern Finland METSO: https://metsonpolku.fi/en/metso-programme). Meža īpašniekiem, kuri piedalās šajā programmā, tiek nodrošināti finansiāli stimuli un kompensācijas atkarībā no meža lieluma, tā ekoloģiskās vērtības, īstenoto saglabāšanas pasākumu veida un konkrētā līguma. Risinājumi brīvprātīgās dabas aizsardzības realizēšanai ir dažādi un būtu jāizskata, ņemot vērā konkrētas valsts klimatisko, ģeogrāfisko un sociālekonomisko apstākļu prizmu.
BEĻĢIJAS PIEMĒRS
Nesen Latvijas Meža īpašnieku biedrība (LMĪB) kā sadarbības partneris piedalījās LIFE ENPLC (European Networks for Private Land Conservation, https://enplc.eu/) projekta gala konferencē Briselē. Šis projekts vairāku gadu garumā apvienoja zemes īpašniekus un dabas aizsardzības speciālistus, lai tie kopīgiem spēkiem strādātu pie tādiem jautājumiem kā finansējums, zināšanas, informētība, pilsoniskā iesaistīšanās un instrumenti dabas aizsardzībai privātajās zemēs. Lielākā daļa konferences oficiālās daļas pagāja prezentāciju un diskusiju sesijās telpās, tomēr bija arī iespēja dabā iepazīties ar to, ko nozīmē brīvprātīga īpašuma (tostarp meža) nodošana sabiedriskai organizācijai, lai to apsaimniekotu atbilstoši dabas aizsardzības interesēm. Privātais īpašums (Krabbels-Lovenhoek), aptuveni 200 hektāru liels, kura sastāvā ir gan meži, gan bijušās lauksaimniecības zemes un pļavas, atrodas Beļģijas apgabalā Flandrijā. Īpašnieks lielāko daļu novēlējis apsaimniekošanai brīvprātīgai bezpeļņas organizācijai Natuurpunt, kas ir viena no lielākajām un ietekmīgākajām dabas aizsardzības organizācijām Beļģijā. Natuurpunt izstrādāja īpašuma apsaimniekošanas plānu, akcentējot tās dabas vērtības, kas īpaši sargājamas vai atjaunojamas. Šajā īpašumā ietilpst ļoti daudz dažādu tipu ainavu: mitrie meži, dīķi,
mitrāji, sausi meži ar viršu reliktiem. Saimnieks kopā ar organizāciju vienojās par ilgtermiņa mērķiem, kā arī steidzami veicamajiem darbiem. Kad īpašniekam tika jautāts par finansiālo labumu, ko viņš iegūst no sadarbības ar dabas aizsardzības organizāciju Natuurpunt, viņš minēja, ka tā ir vairāk balstīta uz atsevišķu projektu realizēšanu. Piemēram, šajā konkrētajā īpašumā varēja novērtēt, kā tika veikta dīķu atjaunošana, dīķu tīkla paplašināšana, tīrīšana un apkope, lai retajām zivju sugām ir labāki apstākļi. Brīvprātīgie organizācijas pārstāvji veic arī citus apsaimniekošanas darbus: pļaušanu, atzarošanu, stādīšanu, eksotisko sugu apkarošanu, pastaigu taku izbūvi un uzturēšanu u. c. Galvenā atšķirība, ja salīdzinām ar mūsu mežu īpašniekiem, ir tā, ka šim cilvēkam mežs nav nepieciešams kā iztikas avots, bet vairāk lepnums un iespēja ar Natuurpunt organizācijas palīdzību kopt un saglabāt dabas vērtības, kas atrodas viņa īpašumā, – retas zivju un putnu sugas. Jāteic, ka no meža vērtības viedokļa konkrētais īpašums nebija saimnieciski vērtīgs – pārsvarā tajā auga alkšņi un vītoli. Gada maksa, ko kompensāciju veidā saņem īpašnieks, ir simboliska. Natuurpunt palīdz privātajiem zemes īpašniekiem īstenot biotopu atjaunošanas projektus, lai uzlabotu degradēto ainavu ekoloģisko stāvokli un veicinātu vietējo augu un dzīvnieku sugu atjaunošanos. Šie projekti var ietvert mežu atjaunošanu, mitrāju atjaunošanu, invazīvu sugu kontroli un citus pasākumus, kuru mērķis ir uzlabot biotopu kvalitāti un savienojamību.
Praksē tas nozīmē, ka īpašumā regulāri ierodas organizācijas pārstāvji, kas veic apsekošanu un sugu monitoringu. Regulāri tiek arī novērtēts, kas būtu darāms, lai saglabātu uzskaitītās vērtības. Piemēram, mūsu apmeklētā īpašuma plašajā dīķu tīklā parādījusies liela bebru populācija, kas nemitīgi būvē dambjus un draud izjaukt agrāko ainavu un negatīvi ietekmē tur esošās zivis. Tiek lemts, kas tad ir svarīgāks: bebrs vai ainava un retās zivju sugas.
Šajā konkrētajā gadījumā retās zivju sugas noteiktas par prioritāti, tāpēc bebri tiek ķerti un pārvietoti turp, kur ar savu darbību neapdraud retās zivju sugas un aizsargājamo ainavu. Beļģijā bebru skaita regulēšana ir liela problēma, jo to medības šobrīd vēl nav atļautas, lai gan bebru skaits daudzās vietās jau konstatēts kā kritiski liels. Redzētais beļģu īpašumā liek aizdomāties, ka dabas vērtības konkrētajā gadījumā nemaz nevar aizsargāt bez cilvēka iesaistes. Paradoksāli, bet te var vilkt paralēles ar atbildīgu mežu apsaimniekošanu – arī tur bez cilvēka iesaistes nekas labs nevar sanākt. Beļģijā ir populāri ziedot līdzekļus dabas aizsardzībai, brīvprātīgi piedalīties ar savu darbu dabas sargāšanā, īstenot projektus un veidot sadarbības tīklus pa visu valsti. Mežu īpašniekiem ir arī iespējams savu īpašumu pārdot organizācijām, kuras tālāk rūpēsies par tā aizsardzību un saglabāšanu, taču ir gadījumi, kad notiek īpašumu dāvināšana par velti, sevišķi, ja nav mantinieku. Šāds modelis lieliski darbojas, ja mežs cilvēkam un viņa ģimenei nav svarīgs kā iztikas avots, bet lielā mērā
tiek uztverts kā rekreācijas un dabas aizsardzības resurss.
SOMIJAS METSO PROGRAMMA
Ziemeļvalstīs, kuru vidū droši varam iekļaut arī Latviju, mežam ir cits statuss – tas ir viens no valsts ekonomikas pamatbalstiem. Somijā kopš 2008. gada veiksmīgi darbojas brīvprātīgā vairāku līmeņu dabas aizsardzības programma METSO, kur privāto mežu īpašniekiem tiek piedāvāta sadarbība atkarībā no viņu interesēm un tā, cik vērtīgi dabas resursi ir viņu īpašumā. Būtiski, ka privātam meža īpašniekam par savu ieguldījumu pieejams taisnīgs finansiāls atbalsts. METSO programmas finansējums nāk no dažādiem avotiem – valsts budžeta, ES fondiem, vides nevalstiskajām organizācijām un privātajiem fondiem. Meža īpašnieki saņem pilnu finansiālo kompensāciju, kas ir līdzvērtīga aizsargājamajā vietā esošo kokmateriālu vērtībai. Ja meža īpašnieks izvēlas īpašumu pārdot valstij pastāvīgai aizsardzībai, tiek kompensēta arī zemes vērtība. Pastāvīgā aizsardzībā nodota privātā meža īpašnieka kompensācija netiek aplikta ar nodokļiem.
METSO programmas trīs līmeņi jeb metodes:
1. Pastāvīga aizsardzība
Privātie dabas rezervāti vai zemes pārdošana valstij dabas resursu saglabāšanas nolūkos.
2. Pagaidu aizsardzība
Vides mežsaimniecības subsīdiju līgums (10 gadi). Pagaidu dabas liegums (20 gadi).
3. Dabas apsaimniekošanas projekti:
• Ietver vērtīgu dabas resursu uzturēšanas, palielināšanas vai atjaunošanas pasākumus meža biotopos.
• Projektos bieži ir iesaistīti vairāki meža īpašnieki – arī pašvaldības un valsts.
• Meža īpašnieks gūst labumu no tā, ka viņa īpašumā ir ekoloģiski vērtīgi objekti, ko apseko un uzrauga eksperti.
METSO programmas mērķis ir caur brīvprātīga līguma slēgšanu nodrošināt godīgu un taisnīgu kompensāciju meža īpašniekiem, vienlaikus veicinot bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu un ilgtspējīgu meža apsaimniekošanas praksi. Brīvprātības princips un sakārtota finansiālā atbalsta sistēma ir galvenie faktori, kāpēc šī programma labi strādā un mežu īpašnieki un dabas sargātāji beidzot nonāk pie kopīga viedokļa. Meža īpašniekam ir vajadzīgs burkāns, ne tikai rīkste, jo, apsaimniekojot mežu, tur ir ieguldīts daudz enerģijas, darba un laika un negribas to atvēlēt tādai nekā nedarīšanai, nesaņemot pretī pilnīgi neko. Ir jābūt atbalsta mehānismam, un to ļoti akcentē arī Briselē.
BRĪVPRĀTĪGĀS INICIATĪVAS – DABAS AIZSARDZĪBAS NĀKOTNE
Ja būtu lielāka cieņa pret mežu īpašniekiem kā pret savu īpašumu saimniekiem, tad saspīlēto situāciju varētu uzlabot. Somijas piemērs rāda, kā salīdzinoši īsā laikā var panākt vērā ņemamu mežu īpašnieku iesaisti dabas resursu aizsardzībā, taču te atslēgvārdi ir – brīvprātība un taisnīgas kompensācijas. Tādi Eiropas līmeņa projekti kā LIFE ENPLC, kas vairāku gadu garumā apvienoja un pie sarunu galda sēdināja divas parasti konfliktējošas puses – zemes (meža) īpašniekus un dabas aizstāvjus, parāda, ka ir iespējams nonākt pie kopīga viedokļa, ja vien vairāk cenšamies iekāpt otra kurpēs un saprast, ka mums nemaz nav jāatrodas karojošās frontēs, bet caur konstruktīva dialoga pieeju jāmeklē labākie risinājumi, kas būtu atbilstoši konkrētās valsts specifikai. Vadošie pētnieki mežu politikas un ekonomikas jomā apstiprina,
ka brīvprātīgās dabas aizsardzības iniciatīvas ir lētāks un efektīvāks risinājums nekā valsts regulējumi.
Tomēr efektīvai dabas aizsardzības nodrošināšanai privātajās zemēs jābalstās uz: 1) izpratni par zemes īpašnieka prioritātēm un īpašumtiesību mērķiem; 2) zināšanām par dabas aizsardzības ekonomiskajām un vides izmaksām; 3) vides speciālistiem, kuri izprot lauksaimniecības un mežsaimniecības nozares; 4) pieņemamiem un taisnīgiem atbalsta mehānismiem; 5) sabiedrības informētību un izglītošanu.
Raksts lasāms žurnālā "Baltijas Koks" maija izdevumā.
