Sākums
Latvijas Meža īpašnieku biedrība

Brīvprātīgie marķējumi kā instruments dabas aizsardzības nodrošināšanai privātajās zemēs

Brīvprātīgie marķējumi kā instruments dabas aizsardzības nodrošināšanai privātajās zemēs

Šajā rakstā definēti svarīgākie jēdzieni un doti praktiski piemēri, ko snieguši ENPLC LIFE projekta dalībnieki, īpašu uzmanību pievēršot brīvprātīgām shēmām, kuru mērķis ir bioloģiskās daudzveidības saglabāšana privātajās zemēs. ENPLC projekts ir saņēmis finansējumu no Eiropas Savienības LIFE programmas saskaņā ar granta līgumu LIFE19 PRE/NL/000003.

1. GALVENIE JĒDZIENI

Kāda ir dabas aizsardzības marķējuma definīcija?

Dabas aizsardzības marķējumu var definēt kā sistēmu, kas ļauj patērētājiem noteikt, vai produkti un pakalpojumi ir ražoti, izmantojot videi draudzīgas metodes. Šis marķējuma veids ir pazīstams arī kā "zaļš", "dabai draudzīgs" vai "videi draudzīgs".

Ko nozīmē videi draudzīgs?

Videi draudzīgs nozīmē, ka produkti vai pakalpojumi nekaitē videi vai tiem ir minimāla vai mazāka ietekme salīdzinājumā ar konvencionālajiem produktiem vai pakalpojumiem. Tiek ņemta vērā tāda ietekme kā oglekļa emisijas, ūdens un enerģijas patēriņš no ražošanas vietas līdz produkta vai pakalpojuma dzīves cikla beigām u.c.

Kurus produktus un pakalpojumus var marķēt?

Lai gan populārākie ir pārtikas produkti un dzērieni, marķēšana aptver plašu produktu un pakalpojumu klāstu. Starp produktiem mēs varam atrast tādus, kas izmanto enerģiju (datori, televizori, sildītāji), multi-materiālus (tekstils, mēbeles, apavi), biomasas produktus (koksne, papīrs) un tīrīšanas līdzekļus (mazgāšanas līdzekļi, kosmētika, smērvielas). Izvērtējot pakalpojumus, visbiežāk marķētie ir tie, kas saistīti ar tūrismu un lauksaimniecības/meža praksi, kuru mērķis ir saglabāt ekosistēmas plašākā nozīmē.

Kāpēc izšķir obligātos un brīvprātīgos marķējumus?

Tā vietā, lai īstenotu vienotu politiku produktu un pakalpojumu ietekmes uz vidi samazināšanai, Eiropas Savienība atzina, ka efektīvāks veids ir veicināt obligātu un brīvprātīgu instrumentu (t.i., dabai draudzīgu marķējumu) kombināciju. Dažiem produktiem un pakalpojumiem ir obligātas minimālās prasības. Pēc tam tiek izmantots marķējums, lai pierādītu, ka produkts vai pakalpojums atbilst šiem kritērijiem un, ka produkts vai pakalpojums var tikt pārdots tirgū. Citi marķējumi ir brīvprātīgi, un ražotājs izlemj, vai ievērot kritērijus, lai izmantotu marķējumu produktiem un pakalpojumiem.

Tātad, kāda jēga no brīvprātīgā marķējuma?

Raugoties no ražotāja viedokļa, brīvprātīgais marķējums var palielināt sniegtā produkta vai pakalpojuma vērtību un dažos gadījumos kompensēt lielākus ieguldījumus, kas nepieciešami salīdzinājumā ar konvencionālajiem produktiem. Patērētājiem marķējums var palīdzēt izcelt “ilgtspējīgus” produktus no pārējiem. Tādējādi marķējumi sniedz ieskatu produktu vērtību ķēdē par tādiem faktoriem kā ētika un ilgtspējība.

Kā brīvprātīgie marķējumi tiek regulēti?

Brīvprātīgos marķējumus var pārvaldīt publiskas vai privātas institūcijas. Starptautisko brīvprātīgo marķējumu piemēri ES ir “Ecolabel” (1.att.) vai mežu sertifikācijas shēmas. Šiem brīvprātīgajiem marķējumiem ir īpaši noteikumi Eiropas un nacionālā līmenī. No otras puses, ir marķējumi, kas nebalstās uz oficiāliem noteikumiem, bet uz kuriem attiecas īpaši kritēriji un noteikumi, ko nosaka ražotājs vai iesaistīto ražotāju grupas. Saskaņā ar globālo marķējumu katalogu Eiropā ir 231 ekomarķējums. 


     1. attēls.
 

Vai brīvprātīgie marķējumi ir plaši izplatīti Eiropas Savienības privātajās zemēs?

Brīvprātīgie marķējumi ir plaši izplatīts instruments privātajās zemēs. Tie ir nozīmīgi instrumenti privāto zemju īpašniekiem, jo tie dod viņiem iespēju izrādīt apņemšanos aizsargāt dabu un var tikt izmantoti, lai atalgotu privātos zemes īpašniekus par noteiktiem aizsardzības pasākumiem. Ecolabel shēmā ir iekļauti aptuveni 90 000 produktu un 65% no brīvprātīgajām pārtikas marķēšanas shēmām tiek pārvaldītas privāti.

Vai brīvprātīgo shēmu mērķis ir veicināt ilgtspējīgu ainavu apsaimniekošanu?

Šo shēmu mērķis ir apvienot ienesīgu lauksaimniecību, mežsaimniecību, tūrismu (un citas darbības) ar ilgtspējīgu zemes apsaimniekošanu, bieži integrējot dažādas pieejas, kas atbilst vairākiem mērķiem noteiktā teritorijā. Šo shēmu rezultāts var būt produkti un pakalpojumi, pēdējie ietver arī “ekosistēmu pakalpojumus”, kas tiek saprasti kā ekosistēmu sniegtie ieguvumi cilvēkiem.

Vai privātajiem zemes apsaimniekotājiem jāmaksā kompensācijas par “dabas resursu sniegšanu”?

Idejiski, zemes apsaimniekotājs saudzē vai nodrošina dabas resursus, kas piedāvā vai piedāvās (ekosistēmu) pakalpojumus sabiedrībai (t.i., ūdens un gaisa filtrāciju, trokšņu slāpēšanu, atpūtas zonas utt.). Tā kā bioloģiskās daudzveidības samazināšanās ir svarīga problēma attīstītajās valstīs, jo īpaši lauksaimniecības zemēs, ir jāveicina shēmas, kas nodrošina atzīšanu un taisnīgu atlīdzību tiem, kas sniedz šos pakalpojumus kā daļu no ilgstošas stratēģijas. Kompensāciju var saņemt no valsts un privātiem līdzekļiem, kā arī ar ekoloģiski ilgtspējīgiem uzņēmējdarbības modeļiem, kas tiek īstenoti privātajās zemēs. Marķējumi var kalpot kā instruments, lai organizētu finansējumu un piekļuvi tirgum. Nozīmīgākais piemērs ir ES veicinātā kopējā lauksaimniecības politika (KLP), kurai ir trīs vides mērķi: klimata pārmaiņu novēršana, dabas resursu aizsardzība un bioloģiskās daudzveidības uzlabošana. Pēdējās desmitgadēs KLP ir virzījusies uz “zaļās lauksaimniecības” ieviešanu un noteikumu izpildi šo mērķu sasniegšanai, kas ir viena no svarīgākajām politikas stratēģijām, kas izstrādāta visā Eiropas Savienībā.

Kādi ir patērētāju priekšstati par brīvprātīgajiem marķējumiem dabas aizsardzībā?

Eiropas Savienībā ir uzplaukušas brīvprātīgas iniciatīvas dabas aizsardzības veicināšanai privātajās zemēs, un kopumā patērētāji apzinās videi sniegtās priekšrocības un ir gatavi par to piemaksāt. Tomēr esošie pētījumi liecina, ka patērētāju izpratnes līmenis par ekomarķējumā sniegto informāciju dažkārt ir ierobežots, īpaši attiecībā uz sertificētiem pakalpojumiem.

2. PIEMĒRU APKOPOJUMS

Wildlife Estates marķējums


2.    attēls.
 

Wildlife Estates (2. att.) marķējums (WE) ir brīvprātīgs marķējums, kura mērķis ir apturēt bioloģiskās daudzveidības samazināšanos, sadarbojoties privātajam un publiskajam sektoram, veicinot labāko praksi tā dalībnieku vidū un uzlabojot priekšstatus par privātajiem zemes īpašniekiem, kuru saistības sakarā ar dabas aizsardzību bieži tiek ignorētas. WE tika ieviests 2000. gadu sākumā ar Eiropas zemes īpašnieku organizācijas (ELO) un tās valstu delegātu palīdzību, kad aktīvākie valsts iestāžu un privāto organizāciju dalībnieki no jomām, kas saistītas ar dabas aizsardzību un zemes apsaimniekošanu, izmantoja iespēju veicināt savvaļas dzīvnieku apsaimniekošanu un ilgtspējīgu zemes izmantošanu. Šobrīd WE ir pārstāvēta 19 valstīs, un ir sertificēti aptuveni 2 miljoni hektāru zemes, līdz ar to WE var uzskatīt par vienu no izplatītākajiem brīvprātīgajiem dabas aizsardzības marķējumiem privātajās zemēs.

Kas ir sertificēts: pakalpojumi, produkti vai abi?

WE sertificē pakalpojumus, jo dabas un savvaļas dzīvnieku apsaimniekošana nodrošina kompleksu ekosistēmu pakalpojumu grupu. Marķējuma dalībniekiem ir iespēja norādīt, ka viņu produkti ir ražoti WE sertificētās zemēs.

Kāds ir sertifikācijas process?

Šo procesu izstrādā zinātniskā komiteja, kas ņem vērā plašo biotopu un ainavu klāstu Eiropā un citās pasaules daļās. Sertifikācija nosaka un novērtē faunas un floras aizsardzības statusu kā arī katrā īpašumā veiktās darbības. Piemēram, sertifikācija ņem vērā savvaļas dzīvnieku sugas, biotopu kvalitāti un vai resursi (mežs, saimniecība, mājlopi, medības) tiek apsaimniekoti un izmantoti ilgtspējīgi. Ja konkrētais īpašums vēlas iegūt sertifikātu, tiek savākta detalizēta informācija no kandidāta, izmantojot protokolu, ko sagatavo neatkarīgs (ārējais) vērtētājs. Ja kandidātam ir pozitīvs vērtējums, marķējumu piešķir uz 5 gadiem. Ja vērtējums ir negatīvs, tiek ieteikti grozījumi un labojumi. 

Ko iegūst sertificētie īpašumi?

WE piederošo zemes īpašnieku tīkls nodrošina to, ka dalībnieku viedokļi un bažas tiek ņemtas vērā dažādos līmeņos, orientējoties uz Eiropas Savienību un citiem politikas veidotājiem. WE marķējums var kalpot arī kā tieša piekļuve augstvērtīgām uz dabu orientētām subsīdijām vai piešķiršanas pieteikumiem, ja kritēriji marķējuma iegūšanai atbilst subsīdiju vai piešķiršanas kritērijiem. Tādā veidā WE ietaupa zemes apsaimniekotājam arī papildu administratīvo slogu. WE mērķis ir būt par “instrumentu”, lai īstenotu dabas aizsardzību un nodrošinātu ilgtspējīgu resursu izmantošanu.

Vai tu zināji?

WE darbojas arī valstīs, kas nav ES dalībvalstis, piemēram, ASV, Apvienotajā Karalistē, Norvēģijā, Meksikā, Islandē, Čīlē un Grenlandē. Arī valstij piederošā zeme var tikt sertificēta ar WE marķējumu, atbalstot Natura 2000 tīklu un citas politiskās stratēģijas, ko ES izstrādājusi pēdējās desmitgadēs.


Mežu sertifikācijas sistēmas

ES ir 158 miljoni hektāru meža, kas veido 37,7 % no kopējās ES zemes platības. Lai gan starp valstīm pastāv ievērojamas atšķirības, visās dalībvalstīs meži ir galvenie vides un lauku sociālekonomikas elementi; te der atcerēties par kokmateriālu un papīra ražošanu, plaša spektra ekosistēmu pakalpojumu klāstu, miljoniem saglabāto darba vietu un āra aktivitātēm mežā (piemēram, medībām un tūrismu). Neskatoties uz to, ka ES nav “kopējās mežsaimniecības politikas”, pastāv vairākas stratēģijas ilgtspējīgas mežsaimniecības veicināšanai, kā labi piemēri kalpo “ES meža stratēģija” un “ES meža rīcības plāns”, tādējādi mežs tiek uzskatīts par ļoti svarīgu resursu klimata pārmaiņu mazināšanai.

Lai veicinātu ilgtspējīgu mežu apsaimniekošanu, 90. gados tika izveidotas brīvprātīgas meža sertifikācijas shēmas, kas izplatījās visā pasaulē, tostarp ES. Ir daudzas brīvprātīgas sertifikācijas sistēmas, taču, iespējams, vispazīstamākās ir Mežu uzraudzības padome (FSC) un Meža sertifikācijas sistēmu novērtēšanas programma (PEFC), kuras abos gadījumos vada starptautiskas bezpeļņas organizācijas.

Piemēram, tādās valstīs kā Somija, Austrija, Slovākija un Horvātija vairāk nekā 60% mežu ir sertificēti, bet Bulgārijā, Slovēnijā un Francijā sertificēto mežu procentuālais daudzums ir mazāks par 35%. Nevar izdalīt vienotas sertificēšanas tendences starp privātajiem un valsts mežiem, jo dažās valstīs lielākā daļa valsts mežu ir sertificēta, bet citās notiek pretējais. Mežu sertifikācija pieaug gan valsts, gan privātajās zemēs, taču to būtiski ietekmē sertifikācijas veicināšana no valsts iestāžu puses un tirgus prasības.


Brīvprātīgie marķējumi Rumānijā

ADEPT fonds (Fundatia ADEPT) ir izstrādājis vairākus marķējumus, kas darbojas dažādos Rumānijas teritoriālajos līmeņos (3. att.).


 3.    attēls.

No kreisās uz labo: Augsta dabas vērtība (darbojas valsts līmenī), Transilvānijas augstienes (darbojas reģionālā līmenī), Târnava mare (Natura 2000 teritorija), Viscri (darbojas pašvaldības līmenī).

  1. Augsta dabas vērtība (HNV), nacionālais marķējums izstrādes procesā. Ražotājiem un pakalpojumu sniedzējiem būs jādzīvo HNV teritorijās un jāatbilst noteiktiem ražošanas standartiem, piemēram:
    - Galaprodukts/pakalpojums ir ekstensīvas lauksaimniecības prakses rezultāts, tādējādi palīdzot uzturēt augstvērtīgas lauksaimniecības ainavas augstā bioloģiskās daudzveidības līmenī.
    - Saimniecība ir daudzveidīga un saglabā arī neproduktīvas ainavas iezīmes, radot ražošanas pārpalikumu, ko var izmantot komerciāliem mērķiem.
    - Izejvielu pārstrāde galaproduktā tiek veikta ne tālāk kā 50-100 km robežās no ražošanas zonas/saimniecības.

  2. Transilvānijas augstiene (Colinele Transilvaniei), reģionālais marķējums, kas attiecas uz tūrisma pakalpojumiem lielā Transilvānijas daļā. 

    Transilvānijas augstienes platības aizņem aptuveni 260 000 hektāru, un tās apdzīvo vairāk nekā 100 000 cilvēku 44 ciemos un pilsētās. Platības ietver septiņas Natura 2000 teritorijas; tādējādi galvenās apskates vietas tūristiem, kas ierodas uz dienvidiem no Transilvānijas (trijstūris Sibiu – Sighišoara – Brašova), ir savvaļas daba, ar savvaļas ziediem bagātas mozaīkas ainavas, gleznainie ciemati. Šī marķējuma vīzija ir tāda nākotne, kurā ekotūrisms palīdz uzturēt šo ainavu un arī ļauj kopienām attīstīties. Transilvānijas augstienes ir partneru grupas iniciatīva, kas atbalsta šo teritoriju, izmantojot dažādus dabas aizsardzības un vietējās ekonomiskās attīstības projektus.

  3. Târnava Mare marķējums mēģina saistīt ražotājus un pakalpojumu sniedzējus Târnava Mare Natura 2000 teritorijā. Lai iegūtu marķējumu, pretendentiem ir jāievēro vides kritēriji.

  4. Viscri pašvaldības marķējums. ADEPT eksperimentē, mudinot vietējos ražotājus izmantot savu ciematu zīmolus, piemēram, unikālo vēsturisko ciemata zīmolu. Visiem Saksijas ciematiem Transilvānijā bija savi simboli, savi vēsturiskie zīmoli, kurus var atdzīvināt, lai attēlotu produktus no noteiktiem ciemiem. Šie marķējumi un to sertifikācijas kritēriji vēl ir izstrādes stadijā.

SECINĀJUMI
No zemes īpašnieku viedokļa brīvprātīgie marķējumi sniedz iespēju palielināt gan privātajā, gan valsts zemē sniegto produktu un pakalpojumu vērtību. 

  • Piekļuve tirgum: dabas aizsardzības marķējumi var palīdzēt zemes īpašniekiem piekļūt jauniem tirgiem, jo videi draudzīgi patērētāji meklē produktus, kas ir sertificēti kā ilgtspējīgi vai videi draudzīgi. 

  • Paaugstināta produktivitāte: marķējumi bieži liek pieņemt ilgtspējīgas prakse, kas var palielināt produktivitāti un efektivitāti. Piemēram, tādu prakšu īstenošana kā augseka, samazināta augsnes apstrāde un integrētā augu aizsardzība var palīdzēt zemju īpašniekiem iegūt lielāku ražu, vienlaikus samazinot ietekmi uz vidi un palielinot bioloģisko daudzveidību.

  • Uzlabota reputācija: marķējumi var palīdzēt zemju īpašniekiem veidot pozitīvu reputāciju savā kopienā un ārpus tās. Parādot savu apņemšanos ievērot ilgtspējību un atbildīgu zemes apsaimniekošanas praksi, iespējams iegūt patērētāju un partneru uzticību un lojalitāti.
    Papildu ienākumu gūšana: marķējumi, kas saistīti ar bioloģiskās daudzveidības palielināšanu un līdz ar to ainavas estētiku, var radīt lielāku interesi apmeklētājos, kuri interesējas par ilgtspējīgu tūrismu un dabai draudzīgām aktivitātēm, piemēram: putnu vērošanu, tauriņu/apputeksnētāju tūrēm, velo braukšanu, pārgājieniem utt. 

  • Rūpes par vidi: patērētāji, kuri rūpējas par vidi, var meklēt produktus ar dabas aizsardzības marķējumu, lai samazinātu savu ekoloģisko pēdu. Ekomarķējums var sniegt pārliecību, ka produkts ir ražots, koncentrējoties uz negatīvās ietekmes uz vidi samazināšanu.
    Veselība un drošība: daži dabas aizsardzības marķējumi, piemēram, bioloģisko produktu marķējumi, norāda, ka produkts ir ražots, neizmantojot kaitīgas ķīmiskas vielas vai pesticīdus. Patērētāji, kuri ir nobažījušies par savu veselību un drošību, var izvēlēties produktus ar šiem marķējumiem, lai izvairītos no potenciāli kaitīgu vielu iedarbības.

  • Ētiskie apsvērumi: marķējumi var arī norādīt, ka produkts ir ražots, ņemot vērā sociālus un ētiskus apsvērumus, piemēram, godīgu darba praksi vai dzīvnieku labturību. Patērētāji, kuri dod priekšroku ētiskam patēriņam, var meklēt produktus ar dabas aizsardzības marķējumu, lai nodrošinātu, ka viņu pirkumi atbilst viņu vērtībām.

  • Kvalitāte: dabas aizsardzības marķējumi var kalpot arī kā kvalitātes rādītājs. Patērētāji var uztvert produktus ar šādiem marķējumiem kā augstākas kvalitātes nekā līdzīgus produktus bez šiem marķējumiem, kas var ietekmēt viņu pirkuma lēmumus.
     

Raksts tapis ENPLC granta projekta Nr. LIFE19 PRE/NL/000003 ietvaros.