Gunta Kļaviņa, Iveta Pumpure, PATIESĀ DZĪVE 09.21
Teicienam, ka mežs ir Latvijas zaļais zelts, ir dziļa jēga, jo mežs ir ne tikai viens no galvenajiem eksporta produktiem, bet arī Latvijas dzīvās plaušas, kas attīra lielu daļu CO2 izmešu, padarot mūsu tēvzemes gaisu apskaužami tīru. Turklāt piesārņojuma attīrīšānas jauda, ko spēj ģenerēt 52 procenti meža (tieši tik lielu daļu Latvijas teritorijas aizņem), patiesi ir milzīga.
Tieši tāpēc Patiesā Dzīve nolēma iedziļināties šajā tēmā, lai saprastu, cik lielā mērā mēs apzināmies šā resursa vērtību. Sarunai piekrita Latvijas Meža īpašnieku biedrības izpilddirektore Aiga Grasmane, kura pati ir meža īpašniece un labi pārzina visdažādākos ar mežiem saistītos jautājumus, arī par meža īpašnieku tiesību respektēšanu. Privātie meži aizņem pusi no visām Latvijas mežu platībām, pavisam ir ap 130 tūkstošiem privāto īpašnieku, no tiem gandriz 500 ir biedrībā - gan fiziskas, gan juridiskas personas, gan pašvaldības.
Mežs - dabiskā ekosistēma
Kāpēc tagad, kad vairums cilvēku vēlas būt neatkarīgi saimnieki katrs savā mājā, sētā un mežā, ir svarīgi apvienoties Meža īpašnieku biedrībā?
Biedrībā stājas cilvēki, kuri vēlas būt informēti par to, kas notiek meža nozarē, par lēmumiem, kas ietekmē meža apsaimniekošanu, kā arī tie, kuri grib atbalstīt mūsu darbu, jo aizstāvam meža īpašnieku intereses. Biedri var būt gan zemes īpašnieki, gan apsaimniekotāji, ja īpašumā vai valdījumā ir mežs.
[ Mežs ir ļoti ilgtspējīgs veids, kā apsaimniekot Latvijas zemi. Lielākā daļa Eiropas valstu no katra zemes hektāra nopelna daudz vairāk, nekā Latvija nopelna ar mežiem. Piemēram, tulpju audzēšana Holandē vai vīnkopība Spānijā un Itālijā ir daudz ienesīgākas nozares, jo ražu ievāc katru gadu. Taču par bioloģisko daudzveidību tādās platībās pat nerunājam. Mūsu zaļais zelts dod mums iespēju dzīvot tīrā vidē, kur ir liela bioloģiskā daudzveidība. Mežs Latvijā ir dabiskā ekosistēma, un cilvēks, liekot lietā savas zināšanas un darbu, to ilgtspējīgi apsaimnieko, jo mēs gan paņemam no meža to, ko tas spēj dot, gan gādājam, lai tā būtu vienmēr. ]
Droši vien diezgan bieži notiek arī tā - cilvēks visu mūžu pavadījis pilsētas vidē, bet tad pēkšņi manto zemi kopā ar mežu, taču jaunajam saimniekam nav ne jausmas, kā ar to rīkoties. Vai tādos gadījumos konsultējat īpašniekus?
Mēs gan neejam uz īpašnieka mežu un nemācām, kā un ko darīt, bet rīkojam vebinārus jeb interneta tiešsaistes seminārus, kur var apgūt daudz zināšanu. Šogad mums ir cikls tieši par meža apsaimniekošanu, par koku stādīšanu, par meža aizsardzību, par upmalu mežu apsaimniekošanu, par ātraudzlgo koku audzēšanu. Katru nedēļu ir izglītojoši semināri meža īpašniekiem, lai visi, kurus tas interesē, varētu noklausīties.
Kāds ir privāto meža īpašnieku apsaimniekoto platību diapazons?
Meža īpašumi ir ļoti sadrumstaloti, galvenokārt nelieli, sākot pat no 0,5 hektāriem. Tomēr ir arī lielas platības, līdz pat vairākiem simtiem un pat tūkstošiem hektāru.
Šķiet, ka privātie īpašnieki pārsvarā apsaimnieko lapu koku un jauktos mežus, nevis priežu silus. Vai tā ir?
Tā ir, un tam ir ļoti vienkāršs skaidrojums. Privātie meži ir veidojušies padomju laikā, kad kolhozos sliktas saimniekošanas dēļ lauksaimniecības zemes netika apstrādātas, līdz ar to tajās atgriezās dabiskā ekosistēma - mežs. Pirmās pionieru sugas, kas tur ienāk, ir bērzs, apse, baltalksnis. Vēl pirms Otrā pasaules kara tur bija auglīga lauksaimniecības zeme, bet pēc Atmodas, kad īpašnieki saņēma atpakaļ savas zemes, jau bija izaudzis liels lapu koku mežs, līdz ar to arī atjaunošana pārsvarā ir ar lapu kokiem un eglēm. Ja vērtē pēc mežu tipiem, tas var būt vēris vai gārša (sausās minerālaugsnēs) vai slapjais vēris un slapjā gārša (slapjās minerālaugsnēs).
Mežu eksperts no Skaistkalnes puses Kaspars Riže stāsta, kā, mērķtiecīgi kopjot un retinot izcirtumu, kur pārsvarā auguši melnalkšņi, pēc 30 gadiem jau var novākt veselīgu koku ražu. To viņš panācis, krietni izretinot atvases, kas aug no celmiem, un atstājot tikai vienu vai divas spēcīgākās. Vai kaut ko tādu praktizē arī privātie mežu īpašnieki?
Melnalksnis ir samērā ātraudzīgs koks, tas gan parasti ir pilnībā nobriedis 70-80 gados, bet ar rūpīgu kopšanu var izaugt arī ātrāk. Kopumā melnalkšņu Latvijas mežos nav daudz, tikai trīs procenti, bet to koksne ir krietni vērtīgāka nekā baltalkšņiem. Baltalkšņi aug vēl ātrāk, un, ja tos nekopj, tie saaug kā krūmi. No viena celma var izaugt pat vairāki desmiti atvašu! Manā mežā vietām arī ir saauguši baltalkšņi - vienā sezonā izaug pāri galvai, līdz diviem metriem, tāpēc tie ir jākopj divreiz sezonā, lai neveidojas džungļi, Ja apakšā ir sastādītas eglītes, baltalkšņi tām aizsedz sauli, un tur bieži vien nekas cits neaug.
Sanāk, ka baltalkšņi būtu gandrīz vai jānīdē?
Tik traki nav, nīdēt neko nevajag. Ja baltalkšņiem tur ir dabiskākā vide, kur tie var labi augt, tad kāpēc ne - lai aug! To koksne gan nav vērtīga, bet, ja tie aug mitrās vietās, purvainās ieplakās, kur grūti piekļūt un sarežģīti aizgādāt stādus, tad jāļauj tiem augt, laikus kopjot. Savs labums ekosistēmai ir arī no tiem. Šī koksne tirgū ir pieprasīta kā taras izejmateriāls.
Cik brīvi var rīkoties savā mežā
Kādi ir saistošie noteikumi un ierobežojumi, kas jāievēro visiem meža īpašniekiem?
Latvijā mežsaimniecība ir ļoti regulēta. Nav tā - ja tev pieder mežs, tad tu vari tur darīt visu, kas ienāk prātā. Ir vesela virkne Ministru kabineta noteikumu, kas obligāti jāievēro, sākot ar informācijas apriti, kas ir dati par mežu. Ja gribi mežā veikt saimniecisko darbību, tad jāzina, kas un cik daudz tajā aug, tāpēc reizi 20 gados jāveic meža inventarizācija. Ja plānota mežizstrāde, jāsaņem Valsts meža dienesta atļauja. Mežs jāatjauno noteiktā termiņā, VMD to pārbauda un datus reģistrē datubāzē.