Tāpat kā mūsu zemnieki ir līderi no apakšgala saņemto tiešmaksājumu apmērā, arī ražošanas ierobežojumi pēc 2020. gada tieši Latvijas lauksaimniekus var sist visstiprāk, skaudrā situācijā arī mežsaimnieki
ES mērķiem SEG emisiju samazināšanā un globālo klimata pārmaiņu mazināšanā vajadzētu būt solidāriem pret visām dalībvalstīm, balstītiem uz visām pusēm pieņemamu zinātnisko pamatojumu, nebremzējot valstu tautsaimniecības attīstību un nekavējot izaugsmi.
Eiropas Savienības topošā direktīva par siltumnīcu gāzu emisijām zemei, ja uzsvari nemainīsies, draud būt par pamatīgu Eiropas lielvaru zābaka nospiedumu Latvijas augsnē. Ja pašlaik izmantotā aprēķina metodika netiks jēgpilni un atbilstoši Latvijas apstākļiem uzlabota un mūsu valsts pozīcija ES neizskanēs pietiekami skaļi līdz pat tam, ka Latvija būtu gatava bloķēt dokumentu, zemes īpašnieki pēc 2020. gada var nonākt strupceļā ar plāniem nodarboties ar lauksaimniecību vai mežsaimniecību. Ja valsts neizrādīs pietiekami lielu vēlmi aizstāvēt savas tautsaimniecības intereses tagad, pēcāk par to pati dabūs maksāt par saistību neizpildi. Kā iepriekš DB norādīja Zemnieku saeimas SEG emisiju eksperte Iveta Grudovska (18.04.2016. DB), nepieciešams īpašs Latvijas koeficients, kas atspoguļotu mūsu valsts lauksaimniecības specifiku, kas būtu jāiekļauj metodikā.
Meža nozares profesionāļi to sauc par nozīmīgāko nozares apdraudējumu kopš neatkarības atjaunošanas. Vēl draudīgāka situācija veidojas lauksaimniekiem – SEG direktīva var atstāt negatīvu ietekmi uz tās attīstību. Ja līdz šim esam tiekušies uz mērķi apstrādāt divus miljonus hektāru zemes (pašlaik platībmaksājumiem pieteikti aptuveni 1,69 milj. hektāru), tad līdz ar direktīvu pašreizējais aptuveni 15 tūkst. ha apstrādātu lauku ikgadējais pieaugums, atkarojot tos krūmājiem, tiktu nokosts saknē. Lielākais emisiju radītājs ir tieši graudkopība kā nozares flagmanis ar ievērojamu platību un ražības pieaugumu.
Vismaz šajā jautājumā Baltijas valsts labi «ierakstās» pie Ziemeļvalstīm, jo no šī reģiona nāk 98% no ES valstu ziņotajām organisko augšņu emisijām. ES ekspertu no citām zemēm, kur ir pavisam cita veida augsnes (piemēram, Portugālē, kur, stādot vīnogulājus, jāizmanto sprāgstvielas), skatam faktiski uz mūsu mežsaimniecības un lauksaimniecības ilgtspēju nevar piekrist. EK piekoptā metodika ne tikai kavēs abu tautsaimniecības «vaļu» turpmāko attīstību, bet arī veicinās importu, piemēram, spiežot atstāt malku sapūšanai mežā, lai tā netiktu pārrēķināta emisijās, un kurināmo importējot.
Par nelaimi, mazajā Latvijā ir tikai pāris ekspertu, kas spēj argumentēti runāt ar ES ekspertiem, lai tiem ieborētu, ka Eiropas valstu saimē nevar visus mērīt pēc vienas mērauklas, dažai valstij sarežģījot turpmāko dzīvi tiktāl, ka tiek traumētas svarīgas nozares, zaudētas darbavietas, zūd pieejamie resursi un arī panīkst mežsaimniecības un lauksaimniecības tradīcijas. Rezultātā var veidoties situācija, kurā, kā uzskata ES, tādai valstij kā Latvija nav nepieciešams ražot preces tirgum, jo citas valstis ir apņēmības pilnas tās mums sagādāt. Var jau saprast, ka niez nagi konkurentus pie laika nolikt pie vietas ar stingrāku prasību vāli.
Raksta avots: http://www.db.lv/viedokli/db-viedoklis/db-viedoklis-eiropa-grib-ierobezot-cirsanu-un-sesanu-459620
Raksta autors: Raivis Bahšteins, DB galvenās redaktores vietnieks
Attēla avots: http://images.financialexpress.com/2016/06/European-Union-visa-free-travel-reu-L.jpg
