Šobrīd Eiropas Komisijā izstrādes stadijā ir jauns dokuments par Ilgtspējīgu finansēšanu (Sustainable financing). Tas ir atvērts publiskai apspriešanai līdz 13. septembrim. Īsumā tas ir rīks, kas vērtēs, vai investīcijas, kuras tiek ieguldītas attīstībā, atbilst ES politikām, kas vērstas uz klimata mērķu sasniegšanu. Šobrīd meža nozares pārstāvošajām organizācijām vēl nav skaidrības, vai tā būs jauna likumdošana, kura būs jāievēro visām dalībvalstīm, vai brīvprātīgas vadlīnijas, kuras uzņēmumiem dos kādas priekšrocības kreditēšanā, ja tiks ievērotas noteiktas prasības. Uzreiz jāuzsver, ka lai arī dokumentā vesela nodaļa atvēlēta mežsaimniecībai, neviena no meža nozari pārstāvošajām organizācijām tā tapšanā nav piedalījusies. Turpretim no Pasaules Dabas fonda (WWF) dokumenta tapšanā iesaistīti veseli četri speciālisti. Atliek uzdot jautājumu, kurš rakstīja sadaļu par mežsaimniecību? Diez vai kāds finanšu sektora pārstāvis. Vēl jāuzsver, ka līdz šim Eiropas līmenī nav izveidojusies vienota meža nozares politika, jo starp dalībvalstīm ir milzīgas atšķirības mežu apsaimniekošanā. Šīs atšķirības ir, gan dēļ klimatiskajiem apstākļiem, kas kontinentu sadala ziemeļu un dienvidu daļā, vēl atsevišķi izdalot kalnu reģionus, gan arī vēsturiski atšķirīgas politiskas sistēmas, kuras kontinentu sadala "rietumos" un "austrumos". Šie iemesli traucējuši izveidoties vienotai Eiropas meža nozares politikai, kuru varētu pārstāvēt pie likumdošanas izmaiņām. Līdz šim valstīm dota salīdzinoši liela izvēles brīvība savu mežu apsaimniekošanā. Taču, šis ir pirmais dokuments, kur šādas visaptverošas Eiropas mežu apsaimniekošanas politikas ievirzes parādās.
Pirmkārt, visiem mežiem jābūt apsaimniekotiem, ņemot vērā ilgtspējīgas meža apsaimniekošanas definīciju - "Meža un meža zemju pārvaldīšana un izmantošana tiek veikta tādā veidā un pakāpē, lai saglabātos to bioloģiskā daudzveidība, produktivitāte, atjaunošanās spēja, vitalitāte un potenciālā spēja veikt nozīmīgas ekoloģiskās, ekonomiskās un sociālās funkcijas vietējā, nacionālā un globālā līmenī tagad un nākotnē, kā arī lai neizraisītu draudus citām ekosistēmām." Šo uzstādījumu valstis īsteno jau šobrīd ar nacionālo likumdošanu. Jaunums, ko paredz jaunā iniciatīva, ir tāda, ka uzraudzību būtu jānodrošina trešajām personām, respektīvi kādai no meža sertifikācijas sistēmām. Neatkarīgi no tā, vai tā ir jau esoša, vai tiks izveidota jauna, rodas jautājums - vai Eiropas Komisija vēlās šādā veidā netieši atbalstīt privātus biznesus? Varbūt kādu konkrētu? Sertifikācijas būtība taču ir brīvprātības princips, nevis likumā (ja šis dokuments tiek pieņemts kā regula) noteikta prasība. Šis punkts nozīmē, piemēram, to, ka zemes izmantošanas veidu nedrīkstētu mainīt dabiskajiem mežiem, purviem un citiem mitrājiem un aizsargājamiem zālājiem, kuriem šāds statuss bijis pirms 2008. gada janvāra. Šis punkts rada neizpratni arī tādā ziņā, ka Eiropas Komisija ir atzinusi, ka vienlīdzīgi vērtē jau esošās globālās meža sertifikācijas sistēmas, kas apliecina mežu ilgtspējīgu apsaimniekošanu.
Otrkārt, tiek piedāvāts izveidot siltumnīcefekta gāzu līdzsvara sākumpunktu priekš virszemes oglekļa uzglabāšanas krātuvēm, balstoties uz koku augšanas gaitas modeļiem.
Treškārt, iepriekš minētie punkti tiktu uzraudzīti meža apsaimniekošanas plānos, ik pēc pieciem gadiem. Uzraudzību veiktu neatkarīgas trešās personas, respektīvi, auditoru kompānija., Turklāt šobrīd lielākajā daļā Eiropas valstu t. sk. Latvijā meža inventarizācija ir derīga 20 gadu periodam . Tas meža īpašniekiem nozīmētu četrreiz lielāku birokrātisko slogu un papildus izmaksas šajā jautājumā.
ELO praktikants Briselē
Oskars Zemītis
