Ilgtspējīga apsaimniekošana nozīmē meža un meža zemju pārvaldīšanu un izmantošanu, saglabājot to bioloģisko daudzveidību, produktivitāti, atjaunošanās spēju un dzīvotspēju, kā arī nodrošinot iespējas īstenot nozīmīgas ekoloģiskās, ekonomiskās un sociālās funkcijas vietējā, nacionālā un globālā līmenī tagad un nākotnē, neradot draudus citām ekosistēmām (Helsinku rezolūcija H-1).
Šī ilgtspējīgas meža apsaimniekošanas definīcija ir bijis kā pamats, kā ar mātes pienu uzņemta meža apsaimniekošanas uztvere, kas vairāk kā 20 gadus ir caurvijis lēmumus un nosacījumus Eiropas mežu apsaimniekošanā.
Ar nepacietību meža nozare seko līdzi un iespēju robežās piedalās ES jaunās Meža stratēģijas tapšanas procesā, piedaloties dokumentu projektu sabiedriskajās apspriedēs. Rudenī Eiropas Komisija publicēja stratēģijas ceļa karti, iepazīstinot ar galvenajiem uzsvariem nākotnes dokumentā. Sabiedriskajā apspriedē un arī Sociālā dialoga darba grupā ar EK pārstāvjiem meža nozare izteica bažas par uzsvaru maiņu jaunajā stratēģija no meža daudzfunkcionalitātes nodrošināšanas uz to aizsardzību un atjaunošanu, kas, ekspertuprāt, neaptver visas meža funkcijas.
Sekojot līdzi šim procesam, šķiet, ka līdzīgi kā ar Taksonomijas regulu, arī ar Meža stratēģiju komisāriem neiet tik gludi, jo piedāvātie uzstādījumi nepārliecina par to devumu klimata politikas mērķu sasniegšanā. Meža nozare līdz šim ir strādājusi atbilstoši ilgtspējīgas meža apsaimniekošanas principiem, kas definēti Eiropas starpvaldības procesā kā Helsinku rezolūcija. Savukārt jaunās zaļās vēsmas nes centienus mainīt šos fundamentālos principus, piedāvājot jaunus terminus, turklāt bez definīcijām un skaidrības, ko tie precīzi nozīmē, un nerespektējot visas mežsaimniecības funkcijas, kas ir svarīgas Eiropas sabiedrības un dabas resursu sabalansētai līdzāspastāvēšanai un attīstībai.
Lasot EK uzsaukumu Meža stratēģijas izstrādes uzsākšanai, viss izklausās gandrīz labi un pareizi: “Eiropas Komisija Zaļā kursa ietvaros paziņo par jauno ES Meža stratēģiju, kas aptvers visu meža dzīves ciklu un veicinās meža daudzfunkcionalitāti. Stratēģijas mērķis ir nodrošināt veselīgus un noturīgus mežus, kas atbalsta bioloģisko daudzveidību, klimata mērķus, nodrošina lauku dzīvesvidi un aprites ekonomiku”. Meža nozares kritika ir par to, ka stratēģija skatās uz mežu lielā mērā atrauti no pārējās vērtības ķēdes, nerespektē to, ka meža noturība un veselība tiek nodrošināta ar apsaimniekošanas pasākumiem, trūkst piedāvājuma mežsaimniecības potenciāla izmantošanai caur bioekonomiku. Turklāt stratēģija top vienlaicīgi ar citiem svarīgiem politikas dokumentiem, kuros ir līdzīgs uzstādījums – aizsargāt un atjaunot, nevis caur inovācijām attīstīt jaunas iespējas un izmantot meža potenciālu.
Smagais Taksonomijas regulas deleģētā likuma izstrādes process nupat sāk līdzināties drāmai, kur ir strīdi, no pusēm tiek izvirzīti ultimāti, dalībvalstis bloķējas kopīgos paziņojumos. Skandināvijas valstu meža nozare, kas ir stipri priekšā citiem pārejā uz no fosilām izejvielām brīvu tautsaimniecību, ir paziņojušas, ka Taksonomijas piedāvātais likums apdraud veiktās investīcijas pētniecībā, inovācijās, un koksnes dziļā pārstrādē, kas ļauj ražot jaunus produktus un racionāli izmantot atjaunojamus resursus, kas tieši ir veicinājušas klimata neitralitātes mērķu sasniegšanu. Līdzīgi ir ar Atjaunojamās enerģijas direktīvas ieviešanas kritērijiem – kamēr kāds uzskatīs, ka mazvērtīgā koku sortimenta un mežizstrādes atlieku izmantošana enerģijas ieguvei šķitīs noziegums pret bioloģisko daudzveidību, tikmēr mēs viens otru turpināsim nesaprast. Arī Eiropas valstis ir ļoti dažādas attiecībā uz dabas apstākļiem, augsni, vadošajām nozarēm un klimata ietekmi. Tā vien šķiet, ka Briselē ir par maz ierēdņu ar izpratni par mežsaimniecību mūsu platuma grādos. Gribētos, lai šo dokumentu tapšanas process būtu profesionāls no mežsaimniecības viedokļa, ja reiz runa ir par mežu. Piemēram, sabiedriskajā apspriedē par Meža stratēģiju bija vairāki anketas jautājumi, uz kuriem nav iespējams atbildēt, jo tie ir noformulēti nekvalitatīvi, ietverot terminus, kas var tikt interpretēti pilnīgi pretēji. Vairākkārt ir pieminēti “degradēti meži”. Vieniem tie ir tādi, kas zaudējuši augšanas vai produktivitātes potenciālu dabas procesu ietekmē, citiem tie ir meliorēti vai rindās stādīti meži. Tādam nevajadzētu būt Eiropas līmeņa likumu tapšanas procesam.
Lai nu kā – publiskā apspriede par Meža stratēģiju ir beigusies19.aprīlī, un EK sola pabeigt darbu pie stratēģijas jūnija vidū. Šajā brīdī visas puses vēl aktīvi izmanto iespējas ietekmēt dokumenta saturu ar skaidrojošiem viedokļiem. Ko gan vēl vēlas pateikt meža nozares profesionāļi par topošo nākotnes redzējumu. Eiropas Meža īpašnieku konfederācija (CEPF), Eiropas Zemes īpašnieku organizācija (ELO) un Eiropas Lauksaimnieku organizācija (COPA-COGECA) kopīgā pozīcijā norāda, ka mežiem un mežsaimniecībai ir milzīgs potenciāls to izaicinājumu risināšanā, kas ir Zaļā kursa dienas kārtībā. Tā vietā, lai ļautos polarizētu viedokļu polemikas kārdinājumam, ir jādomā, kā maksimizēt sinerģijas un kā minimizēt nevajadzīgus kompromisus starp dažādām meža funkcijām. Organizācijas savā pozīcijā norāda, ka:
- Eiropas meža platības pēdējo 30 gadu laikā ir pieaugušas par 9%;
- Pēdējo 30 gadu laikā koksnes apjoms un tajā noglabātais ogleklis ir palielinājies par 50%;
- Koksnes pārstrādes uzņēmumiem piegādātais koksnes apjoms no Eiropas mežiem ir 550 mlj m3 gadā, kas ir par 40% vairāk nekā 1990. gadā;
- Eiropas mežos dominē mežaudzes ar divām vai vairāk koku sugām;
- Meža putnu sugu populācijas ir stabilas;
- Mežu platības tieši bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai 20 gadu laikā ir palielinājušās par 65%, ainavu aizsardzībai par 8%.
Vērtējot šos faktus un mežu nākotni, ir jārespektē meža īpašumstruktūra, humānā un sociālā dimensija, kompetences un darbavietas meža apsaimniekošanā. Meža īpašnieki sagaida trīs lietas no jaunās Meža stratēģijas:
- Ilgtspējīgas meža apsaimniekošanas koncepts ir jāiestrādā visās ES politikās, kas skar meža nozari;
- Nodrošināt atbalstu, kas paredz inovācijas, investīcijas un sadarbību, kas nepieciešams mežu noturības nodrošināšanai un ar mežu saistīto nozaru attīstībai;
- Nodrošināt stabilu pamatu tam, lai mežsaimniecība un tālākā meža nozares vērtības ķēde var strādāt kā nozīmīgi bioekonomikas posmi ceļā uz klimatneitralitāti.
Organizācijas norāda, ka centieni apšaubīt ilgtspējīgas meža apsaimniekošanas principus var izjaukt daudzo meža funkciju līdzsvaru, ko šobrīd nodrošina meži.
Arī Eiropas Meža institūta direktors Marks Palahi (Mark Palahi) ir publicējis personīgu viedokli par Zaļā kursa mērķu sasniegšanu, kas balstīts ikdienas atziņās strādājot ar lielu daudzumu zinātnisku pētījumu un publikāciju. Palahi norāda, ka jaunajai Meža stratēģijai ir jāiezīmē pārliecinoša vīzija par to, kāpēc un kā Eiropas meži, mežsaimniecība un nozares risinājumi var kalpot par centrālo pīlāru post-fosilajā ekonomikā. Palahi norāda, ka jaunajai stratēģijai ir jāpiedāvā ne vien lupa, lai mežus uzskatītu par plāksteri sagandētai ekonomikai, bet gan kā transformācijas līdzekli, lai radītu jaunu paradigmu: aprites bioekonomiku. Jauna stratēģija ir steidzami nepieciešama, lai reaģētu gan uz riskiem, kas apdraud Eiropas mežus, gan izmantotu iespējas, ko piedāvā meža nozare. No vienas puses klimata pārmaiņas un dabas procesu riski var apdraudēt meža ekosistēmas spēju nodrošināt sabiedrību ar visām nepieciešamajām vērtībām, no otras – meža nozare saskaras ar unikālu iespēju radīt jaunus, atjaunojamus risinājumus, kas veidos zema oglekļa ekonomiku, nodrošinot darbavietas sociāli un teritoriāli vienlīdzīgai pārejai. Palahi norāda, ka stratēģija ir jāīsteno ar konkrētiem rīcības virzieniem: pielāgošanās un atjaunošana, inovācijas un nodarbinātība.
Pielāgošanās un atjaunošanas plāns ir nepieciešams, lai nodrošinātu Eiropas mežu veselību un noturību ilgtermiņā, lai tie savukārt nodrošinātu sabiedrībai nepieciešamās vērtības. Eiropas mežu sociāli ekoloģiskās īpašības nozīmē, ka tiem ir nepieciešana dinamiska aizsardzība un integrēti apsaimniekošanas pasākumi, lai nodrošinātu bioloģisko daudzveidību dažādos mērogos. Inovāciju plāns ir steidzami nepieciešams, lai atraisītu nozares potenciālu radīt aprites un klimatneitrālu ekonomiku. Inovācijas ir nepieciešamas, jo mums ir jāizdara vairāk ar mazāk resursiem. Plānam ir jāparedz nozīmīgas investīcijas startapos, pieeju finanšu līdzekļiem un risku nodrošinājumam, lai stimulētu jaunus biznesa modeļus un vērtību ķēdes pārejai uz zemu oglekļa ekonomiku, jo īpaši tādās nozarēs kā tekstils, būvniecība, ķīmiskā pārstrāde vai transports, kuros visos var tikt izmantots koksnes potenciāls. Un trešajam – nodarbinātības plānam jāparedz sociāli taisnīga un zaļa pāreja Eiropā. Meža nozare jau tagad nodarbina vairāk cilvēku nekā trīs enerģijas ietilpīgās nozares kopā: cementa, tērauda, un ķīmijas. Nodarbinātibas plāns nepieciešams, lai radītu nepieciešamās cilvēku kapacitātes, kas nepieciešamas, lai attīstītu bioekonomiku vienlaicīgi pielāgojot un atjaunojot Eiropas mežus. Plāns ir jāveido uz Eiropā esošiem pētniekiem, uzņēmējiem, vadītājiem un strādniekiem. Meža nozarē jau tagad strādā 400 tūkstoši mazie un vidējie uzņēmumi un meža nozares vērtības ķēdē ir nodarbināti 4,5 miljoni cilvēku. Meža nozare jau tagad nodrošina lielāko daļu zaļo darba vietu Eiropā, bet ES Zaļais kurss to vēl nav pamanījis, norāda Palahi.
Ar šādiem paziņojumiem Eiropas viedokļu līderi cenšas ietekmēt svarīgu politikas dokumentu saturu, lai tie kalpotu sabiedrības interesēs un arī izmantotu Eiropā radītas zināšanas globālo izaicinājumu risināšanā. Jo labākais veids, kā paredzēt mežu nākotni, ir šodien pieņemt pareizus lēmumus.
Autors: Aiga Grasmane
Publikācija žurnālā "Baltijas koks"
