Kad jāizvēlas sev piemērotākā nākotnes profesija, jāņem vērā dažādi aspekti – kādi ir hobiji, ko patīk darīt un kā to visu apvienot ikdienā. Taču par dažiem cilvēkiem patiešām var teikt, ka viņi nonākuši īstajā vietā un dara savu darbu no visas sirds. Tieši tāda personība ir pētnieciskā institūta “Silava” vadošais pētnieks, entomologs un 2025. gada balvas “Zelta čiekurs” ieguvējs Dr. biol. Agnis Šmits, kurš pastāstīja, kā viņa profesionālā darbība aizveda līdz mežiem un kā apvienot hobiju un mīlestību pret šo dabas radīto skaistumu.
Ko jums personīgi nozīmē mežs?
Uz šo jautājumu nevaru atbildēt viennozīmīgi – mežs ir gan mans darbs, gan hobijs. Tā ir mana darba vide, kā arī vieta, kur atpūsties. Manai ģimenei arī pieder mežs, un ir interesanti vērot, kā tas mainās. Primāri mežs ir mans darbs, taču noteikti nevar aizmirst, ka tas ir arī mans aicinājums.
Kāpēc nolēmāt dzīvi veltīt tieši šādai profesijai?
Šajā vidē nonācu nejauši. Kad beidzu universitāti, pētnieciskajā institūtā “Silava” bija entomologa vakance. Lai gan diplomdarbu biju rakstījis par caunām, man šķita, ka izaicinājums ir gana interesants, tāpēc pieteicos uz darba vietu un to arī ieguvu. Pēc tam nonācu Dānijā uz Ziemeļu kursiem, kur bija vairākas interesantas sarunas ar pasniedzējiem. Pēc vienas no tādām profesors mani uzaicināja mācīties doktorantūrā Zviedrijā. Tā izvērtās mana akadēmiskā dzīve – caur sarunām un strīdiem ar mācībspēkiem nonācu tur, kur esmu tagad.
Kas ir interesantākais pētnieku dzīvē?
Šī ir ļoti radoša profesija. Daudz jāpēta un daudz jārēķina. Ne velti bioloģija ir eksakts priekšmets, jo procesi ir secīgi un informācijai jābūt korektai. Mani ļoti aizrauj šis zinātniskais darbs, kas rezultējas interesantos secinājumos un novērojumos. Protams, ir arī darbs pie datora, bet tieši tehnoloģijas ir tās, kas ievērojami palīdz atvieglot mūsu kā pētnieku dzīvi.
Labprāt izmantojam gan dronus, gan foto tehniku, lai izpētītu un iemūžinātu nepieciešamo informāciju, ko pēc tam varam analizēt. Un tieši meža skaistuma dēļ man ir vēl viens hobijs – fotografēšana.
Kā tas izpaužas?
Šomēnes Limbažu novada Galvenajā bibliotēkā atklāju fotoizstādi “Sadzirdēt zirgu čukstam” jeb pilnajā versijā “Saskaņa, kas dzimst ikdienas rūpēs jeb Sadzirdēt zirgu čukstam”, jo esmu Limbažu fotokluba vadītāja vietnieks. Tie, kuri mani pazīst, zina, ka zirgiem ir liela nozīme manā dzīvē, jo esmu trenējies jāšanā, kā arī fotografēju šos karaliskos dzīvniekus. Šoreiz izstādē redzami 15 melnbalti un tikpat pēc skaita krāsaini lielformāta darbi.
Mani uzrunāja fotogrāfe Ērika Baltiņa, lai nolasu lekciju par zirgu fotografēšanu. Biežāk strādāju pie portretiem un priekšmetu fotografēšanas, tāpēc zirgi bija izaicinājums. Taču labprāt piedalījos šajā projektā un tagad varu priecāties par skaistiem mirkļiem, kas iemūžināti. Par katru darbu varu stāstīt ilgi un bez apstājas, jo tas, ko redzu datorā, ir krietni citādāk nekā tad, kad izveidoti šie lielformāta darbi. Izstādi iespējams apskatīt līdz 28.februārim.
Atgriežoties pie mežiem. Viena no galvenajām problēmām ir astoņzobu mizgrauzis. Vai jums ir recepte, kā visefektīvāk cīnīties ar šo kaitēkli?
Mūsu problēma ir likumdošanā. Kamēr turēsimies pie pagātnes, tikmēr netiksim galā ar pašreizējiem izaicinājumiem.
Nevar būt tā, ka likumā ierakstīts, ka egle jāaudzē 80 gadus, bet tās saimnieciski un ekonomiski pamatots laiks ciršanai ir 50 gadi. Mūsdienās mežu audzēšana norit citādi nekā pirms divdesmit un vairāk gadiem. Cilvēki saprot, kā audzēt kokus, lai tie dotu ekonomiski vislielāko labumu, tāpēc, manuprāt uz šo jomu jāskatās arī caur saimniecisko izdevīgumu.
Tas tiešā mērā attiecas arī uz astoņzobu mizgrauzi – ja tāds ir konstatēts konkrētajā audzē, tad maksimāli ātri to vajag nocirst, lai stādītu jaunu mežu, samazinātu kaitēkļa izplatību un gūtu ekonomiski visaugstāko vērtību.
Neviens nevēlas izaudzēto “aizlaist” malkā, ja iespējams nopelnīt.
Kamēr bija izdots Valsts meža dienesta ārkārtas rīkojums, kas ļāva savlaicīgi izglābt mežus, tikmēr situācija krietni uzlabojās. Tagad, kad šis rīkojums ir atcelts, bet jauna noregulējuma nav, pastāv risks, ka mizgraužu populācija var atkal lokāli palielināties, nodarot zaudējumus gan meža ekosistēmai, gan mežu īpašniekiem, jo viņiem nebūs iespējas savlaicīgi reaģēt uz notiekošo viņu īpašumos.
Vai Latvijai ir iespēja apkarot egļu astoņzobu mizgrauzi? Kādi ir efektīvākie veidi un risinājumi?
Diemžēl šajā gadījumā nederēs izlases cirtes, jo smarža, kas rodas pēc koku ciršanas, vēl vairāk pievilina mizgraužu vaboles un kaitējums tikai pieaug. Īsā laikā var iet bojā visa mežaudze. Svaigos skuju koku izcirtumos palīdz arī feromonu slazdi, kas pievilina mizgraužu vaboles lielā skaitā. Taču sākotnēji vajadzētu atrisināt regulējuma jautājumus, kas, cerams, tuvākajā laikā izdosies.
Vai aizsargājamos mežos būtu ieteicams cīnīties ar astoņzobu mizgrauzi, kā to būtu iespējams darīt tā, lai minimāli ietekmētu mežu?
Ar aizsargājamiem mežiem situācija ir vēl citādāka. Tas nozīmē, ka mēs nedrīkstam iejaukties saimnieciski un kokiem pašiem jātiek galā ar mizgrauzi. Visbiežāk tas rezultējas tajā, ka egles aiziet bojā, savukārt to vietā sāk augt nevērtīgākas audzes. Un egļu ekosistēma audzē atgriezīsies pēc vairākiem simtiem gadu. Šādā situācijā pašreiz nonākušas teritorijas, kas atrodas Gaujas Nacionālajā parkā, tāpēc jādomā, kā to risināt tā, lai saglabātu dabas vērtības, bet nepazaudētu saimniecisko vērtību.
Kā šo problēmu risina kaimiņvalstīs?
Lietuvā situācija ir diezgan līdzīga. Tur darbojas likumdošana, kas veidota uz vēl pagājušā gadsimta Padomju Savienības mežsaimniecības tradīcijām. Igaunijā un tuvākajās Skandināvijas valstīs gan pieeja ir citāda – pamatā tiek ņemta vērā saimnieciskā darbība. Meža ciršanas pamatā ir saimnieciskais lēmums, tostarp gadījumos, ja ir parādījies astoņzobu mizgrauzis. Tādā veidā iespējams reaģēt tad, kad vēl nav sabojāts liels koku daudzums, minimizējot mizgraužu radītos zaudējumus.
Latvijas meži ir mūsu vērtība, tāpēc svarīgi sabalansēt gan bioloģiskās daudzveidības, gan rekreācijas, gan ekonomiskās intereses.
Koks ir ļoti būtisks atjaunojamais resurss, kas, pretēji cementa ražošanai un fosilajiem resursiem, ir nepieciešams, ir viens no videi draudzīgākajiem resursiem. Atbildīgi saimniekot mežā nozīmē arī rūpes par kvalitatīvas augstvērtīgas koksnes iegūšanu.
Raksts tapis sadarbībā ar PEFC.
Avots: apollo.lv
