Pirms četriem gadiem tika nodibināta Meža īpašnieku biedrība (MĪB). Šobrīd organizācijas biedru īpašumā un apsaimniekošanā ir puse no visas Latvijas meža platībām. Par to, ko šajos gados biedrība panākusi un kas tai vēl darāms, "LA" žurnālistu Voldemāra Krustiņa un Anitas Jaunbelzeres saruna ar MĪB valdes priekšsēdētāju Arni Muižnieku.
- Cik Meža īpašnieku biedrībā ir biedru?
- Kopā ar reģionālajām apvienībām, kuras pilnvarojušas mūs pārstāvēt savas intereses Latvijā un starptautiskā līmenī, ap tūkstoti. Juridiski mūsu organizācijā, uzrakstot iesniegumu, ir iestājušies 72 biedri.
- Cik lielas meža platības jums pieder?
- Ņemot vērā, ka mūsu biedri ir gan juridiskas, gan fiziskas personas, šis skaits ir gana liels - 1,48 miljoni hektāru. 90 procenti mūsu biedru ir privātie meža īpašnieki. Bieži man uzdod jautājumu: kā biedrība var vienlaikus aizstāvēt gan mazo, gan lielo, gan juridisko meža īpašnieku intereses? Atbilde ir vienkārša - visi meža īpašnieki vēlas apsaimniekot savu īpašumu, cik vien racionāli tas ir iespējams.
- Tas skan ļoti nopietni un nozīmē, ka jūsu biedrības balsī varas pārstāvjiem ir jāieklausās.
- Sākumā valdība un citas organizācijas uz mums skatījās kā uz bērnu. Bet nu jau esam iemācījušies ne tikai staigāt, bet arī runāt. Ieklausīties mūsos jau sāk. Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas sēdē pagājušajā nedēļā tika izskatīts mūsu rosināts jautājums par iedzīvotāju ienākuma nodokli un pašreizējo situāciju ar nodokļa piemērošanu privātajiem meža īpašniekiem. Komisijas sēdē tika atbalstīts viedoklis, ka ieguvumi meža nozarei un valsts tautsaimniecībai, kas ir vērojami pēc iedzīvotāju ienākuma nodokļa atcelšanas privātajiem meža īpašniekiem, ir būtiski palielinājušies.
- Kādas pārmaiņas jūs šajā ziņā vēlaties panākt?
- Meža audzēšanas cikls ir pietiekami garš - 80 un 100 gadi. Tā ir saimnieciskā darbība ar ļoti garu apriti. Tas nozīmē, ka šajā garajā laikā ieguldītie līdzekļi un samaksātie nodokļi nedrīkst būt tik lieli, lai beigās nesanāktu, ka bankā ieguldīt ir izdevīgāk nekā mežā. Peļņas procentiem, kas tiek iegūti no meža audzēšanas, jābūt tik piesaistošiem, lai būtu vērts šajā bankā noguldīt. Ja meža īpašniekam visus šos gadus jāmaksā īpašuma nodoklis un pēc tam vēl tiek paņemts 25% iedzīvotāju ienākuma nodoklis, tad aktuāls kļūst jautājums: vai ar mežsaimniecību vispār ir vērts nodarboties? Īpašniekam ir jābūt pilnīgi drošam par spēles noteikumiem - ja mežs ir īpašumā vairāk par trim gadiem, nodoklis nav jāmaksā. Diemžēl administrējošām iestādēm ir parādījušās citas versijas, kas saka - vispirms skatāmies, vai tā ir vai nav saimnieciska darbība.
- Varbūt jāstāda ātraudzīgās koku sugas? Tās var ātri vien pārvērst šķeldā, un liela nauda rokā...
- Arī tā var darīt, bet nedrīkst aizmirst, ka kokrūpniecība ar savu eksportu ir bijusi un būs nozare, kas balsta mūsu ekonomiku. Pievienotā vērtība šķeldai tomēr nebūs tik liela kā apstrādātam kokam, mēbelēm.
Man vienmēr izbrīnu rada izteikumi par gāzi un naftu kā mūsu nākotnes kurināmo. Jāskatās tomēr būtu uz to potenciālu, kas ir mūsu mežos un citā biomasā, kuru varam izaudzēt paši.
- Kādas būtu šīs zaļās enerģijas izmaksas?
- Ja mēs salīdzinām kopējās izmaksas kurināmajai šķeldai ar dabas gāzi, šķeldas izmantošana ir par 40% izdevīgāka. Taču man ir bail, ka zaļā enerģija tiek diskreditēta, sniedzot iedzīvotājiem informāciju, ka par to būs jāmaksā nez cik reižu vairāk.
- Ja mēs enerģijas ražošanai izmantotu vietējos resursus, nebūtu jātērē simtiem miljonu, tos importējot. Šodien tas mums ir īpaši svarīgi.
- Un vēl - darba vietas. Ražojot enerģiju no atjaunojamajiem resursiem, rastos darba vietas šeit Latvijā. Tas attiecas arī uz Lauku attīstības programmu 2007. - 2013. gadam, kuru nupat valdība vēlas mainīt, slēdzot finansējumu lauksaimniecības zemes apmežošanai. Tādā gadījumā mēs zaudējam iespēju radīt 440 darba vietas.
- Valdībai ir jādomā par jaunām darba vietām. Bet vai tas ir reāli? Vai dēstamo koku pietiktu, ja būtu jāapmežo tik lielas platības?
- Mūsu koku stādaudzētavas ir ļoti modernizētas. Ja būs signāls, ka pēc viena vai diviem gadiem šis stādmateriāls būs vajadzīgs, stādi būs. Jautājums ir vienīgi par to - vai tas ir drauds lauksaimniecībai? Drauda nav, jo apmežo tikai mazāk auglīgo, nevis labo zemi. Kur stādīt arī ir - Latvijā, pēc dažādām ziņām, neizmantoti ir no piecsimt tūkstošiem līdz vienam miljonam hektāru. Ko stādīt arī ir, un to, kas gribētu stādīt, netrūkst. Pieprasījums pēc atbalsta lauksaimniecībā neizmantoto zemju apmežošanai par
700 000 latiem pārsniedz pieejamo piedāvājumu.
- Bet ir cilvēki, kas uzskata, ka šis pasākums nav atbalstāms... Es baidos, ka situācija kopumā ar bezdarbu ir ļoti nopietna un cilvēki izmisumā var sarīkot ko tādu, ko varēsim atcerēties kā 2009. gada revolūciju. Tāpēc mums ļoti vajadzētu sekmēt darba vietu rašanos, kaut vai uz gadu.
- Es pazīstu cilvēkus, kuri pēc celtniecības buma beigām no pilsētas atgriezušies uz laukiem. Viņi būtu ar mieru stādīt mežu - tā ir iespēja strādāt. Taču pastāv drauds, ka atbalstu šim pasākumam atņems.
- Cik maksā viena hektāra apmežošana?
- Tas atkarīgs no koku sugas, ar kuru vēlas apmežot, bet vidēji stādīšanas un kopšanas izmaksas kopā veido aptuveni kādus 500 - 600 latus. Paredzētā atbalsta summa nosedz visus izdevumus. Tāpēc jau arī interese ir tik liela. Vienīgi - nauda darbā jāiegulda vispirms un tikai tad to iespējams saņemt atpakaļ. Būtu ļoti labi, ja atrastos kāds priekšfinansējums vismaz 10 - 20% apmērā.
- Vai līgums ar Lauku atbalsta dienestu neder kā garants kredīta saņemšanai?
- Iznāk apburtais loks. Kamēr nav izziņas, ka banka naudu dos, atbalsta dienests projektu neapstiprina. Kamēr projekts nav apstiprināts, banka izziņu nedod. Te nu varētu līdzēt vienīgi kooperācija.
- Kāda veida kooperatīvus jūs domājat?
- Kooperatīvus, kuri iesaistītos arī koksnes tirgū un koncentrētu koksnes plūsmu no savu biedru - mazo īpašnieku - mežiem.
- Cik Latvijā šādu kooperatīvu jau pastāv?
- Neviena! Pamatā cilvēki atrunājas, ka neiešot jau atkal kolhozā. Diemžēl uzticību nav ieviesuši tie mežsaimnieku kooperatīvi, kas bija izveidoti deviņdesmitajos gados un kuriem ar saimniecisko darbību diez ko neveicās. Tie nereti palikuši par nodotajiem kokiem parādā. Ja uzticība zaudēta, tad tagad to atgūt ir ļoti grūti. Bet es būtu ļoti laimīgs, ja viens vai divi šādi kooperatīvi izveidotos.
- Kāpēc nepietiek ar mežsaimnieku apvienībām, kas reģionos jau darbojas?
- Biedrību un nodibinājumu likums nosaka, ka peļņu šīs apvienības var novirzīt tikai biedrības mērķiem, bet nevar izdalīt dividendēs. Komerciālu darbību veikt var, bet nopelnīto naudu var tērēt tikai biedrības uzturēšanai.
Šīs apvienības saviem biedriem var sniegt kādu pakalpojumu, piemēram, uzmērīt vai novērtēt mežu, taču daudz lielāka īpašnieku ieinteresētība apvienību darbā būtu, ja cilvēki sajustu tiešu materiālu ieguvumu... Ja tā ir biedrība, kas var nodarboties ar priekšlikumu izstrādi un atsevišķiem pakalpojumiem saviem biedriem, tad biedru ieinteresētība bieži vien aprobežojas ar katru konkrētu gadījumu, kad kaut kas vajadzīgs.
- Kā klājas meža īpašniekiem šajā brīdī, kad kokmateriālu cenas ir ļoti nokritušās un privāto mežu izstrāde gandrīz ir apturēta? Kā viņi izdzīvo?
- Kaut kas līdzīgs jau tika iedzīvots 2005. gadā, kad pēc vētras tirgū ienāca papildu apjomi koksnes un tirgū cenas kritās. Meža īpašniekiem bija dotas tiesības bez liekām administratīvām formalitātēm vētras bojātos kokus nocirst. Bija pat situācijas, kad īpašnieks nocirta mazāk, nekā vajadzēja. Tāpat kā toreiz arī šodien īpašnieks nemetas mežā, lai dabūtu vismaz kādu latiņu. Protams, ir lielāki īpašnieki, kuriem ir algoti darbinieki un jānodrošina naudas plūsma arī šajos apstākļos, arī tiem tad pašreiz klājas ne visai rožaini.
Šobrīd meža īpašnieki apzinās sava īpašuma vērtību. Ja vien nav ārkārtēju apstākļu, meža īpašnieki nogaida labākus laikus. Mēs būtu priecīgi, ja koksnes cena būtu augstāka, nekā tā ir šobrīd, un būtu stabila, kaut arī ne tik augsta, kāda tā bija 2007. gadā. Šādi īslaicīgi cenu rekordi neko labu nedod.
- Cik liels vidēji ir viens privātais meža īpašums Latvijā?
- Tie ir kādi 7 - 8 hektāri. Līdz 20 ha meža pieder 92% meža īpašnieku. Virs 1000 ha meža pieder mazāk nekā vienam procentam īpašnieku.
- Vai jūtams, ka mežus Latvijā vairumā iepērk ārzemnieki?
- Rēķinot aptuveni, ārzemniekiem Latvijā šobrīd pieder 150 - 200 tūkstoši hektāru mežu jeb 6% no visiem privātajiem mežiem. Tas, ka ārzemnieki mežu uztver kā labu investīciju nākotnei, varētu būt pamācoši arī mūsu tautiešiem. Jāatzīst, ka vairākumā gadījumu ārzemju investoru iegādātie meži ir labi apsaimniekoti un tur nav problēmu ar meža atjaunošanu un kopšanu. Domāju, ka ārzemnieku interese par mūsu mežiem saglabāsies. Šobrīd augstais lata kurss viņu vēlmi samazina, bet, es pieļauju, ir ārzemju investori, kas gaida, ka varētu notikt lata vērtības pazemināšanās, jo tad viņiem šis pirkums iznāktu vēl izdevīgāks.
- Kādus grozījumus likumos pašlaik vēlas panākt meža īpašnieki?
- Ir jāuzlabo kārtība, kādā meža īpašnieks var pieteikties un saņemt ciršanas apliecinājumu un iesniegt gada pārskatu par paveiktajiem darbiem. Pēc iespējas ātrāk ir jāievieš sistēma, kas atļaus meža īpašniekam ciršanas atļauju pieprasīt un saņemt elektroniski un tāpat arī iesniegt gada beigās pārskatu par padarītajiem darbiem.
Ilgu laiku meža īpašniekiem netika dota iespēja novākt vairāku veidu neproduktīvās audzes, kuras nav lietderīgi audzēt niecīgās koksnes pieauguma vai sugu sastāva dēļ. Mūsu biedrība pērn iesniedza priekšlikumus valdībai, kas tika uzklausīti. Ministru kabinetā ir iesniegts projekts, kas paredz atļaut meža īpašniekiem novākt neproduktīvās audzes un izveidot kvalitatīvu mežu.
Ļoti muļķīga situācija izveidojusies arī ar lauksaimniecības zemju apmežošanu un apmežošanos. Valstī spēkā ir šāda sistēma: ja tu gribi, lai mežs, kas ieaudzis neizmantotā lauksaimniecības zemē, tiktu uzskaitīts kā mežs, ir jāiziet transformācijas procedūra. Tas nozīmē saņemt atļauju pāriet no lauksaimniecības zemes uz meža zemi, kas savukārt nozīmē, ka šī zeme ir no jauna jāuzmēra. Instrumentālās uzmērīšanas izmaksas par hektāru sasniedz vairākus simtus latu. Tad cilvēks vienkārši nospļaujas - lai mežs aug tāpat, bez jebkāda reģistra. Taču problēma ir tā, ka šādā gadījumā šīs platības nedrīkst kopt.
- Vai jūsu biedrība sadarbojas arī ar citu valstu meža īpašniekiem?
- Īpaši labi kontakti mums izveidojušies ar līdzīgām organizācijām Igaunijā, Lietuvā, Vācijā un Francijā. Kopā ar kolēģiem esam vienojušies cīnīties pret birokrātijas pastiprināšanos kokmateriālu apritē Eiropā. Lieta tāda, ka Eiropas Parlaments grib pieņemt jaunu regulu, kas pieprasīs virkni dokumentu, kuri apliecinātu koksnes izcelsmi. Doma ir it kā cīnīties pret nelegālo koksni Dienvidamerikā, kur cērt lietus mežus, neņemot vērā labas mežsaimniecības praksi, un nelaist šādu koksni Eiropā. Bet kāpēc pavērst to arī pret iekšējo tirgu? Šobrīd grib izdot direktīvu, kas pieprasīs, lai uz katra koka būtu zīmogs tāpat, kā katrai ganāmpulka govij ausīs ir numurs. Cik tas maksās meža īpašniekiem? Ja mēs gribam panākt, lai koksni izmantotu vairāk, mēs nedrīkstam mākslīgi paaugstināt tās pašizmaksu, jo visas ražošanas izmaksas galu galā ietekmē produkta cenu.
