Lasu vides aktīvista E. Cepurīša publikāciju «Laiks celt trauksmi par Latvijas mežiem» (laikraksta «Bauskas Dzīve» 14. janvāra numurs) un neticu savām acīm! Liekas, esmu atgriezies vismaz 40 gadus senā pagātnē un lasu kāda degsmes pilna komjaunieša uzsaukumu «Komunisma Ceļā»! «Izcirtumu platību palielinājums», «privilēģijas uz citu rēķina», «šauras interešu grupas»... Ļoti pārliecinoši ar demagoģiskiem apgalvojumiem tiek uzburta dramatiska aina - posts un iznīcība, kas piemeklēs Latviju, ja Ministru kabinetā tiks apstiprināti Zemkopības ministrijas ierosinātie grozījumi koku ciršanas noteikumos.
Vai tiešām tādus sarežģītus jautājumus kā mežu apsaimniekošana tagad mums analizē un risina ietekmeļi, blogeri un politiķi, nevis zinātnieki, kam ir uzkrāta daudzu gadu pieredze un datu bagāža? Pats esmu praktizējošs mežkopis, neesmu ne doktors, ne maģistrs. Nepārstāvu arī nevienu politisko spēku. Mežs ir gan mans darbs, gan hobijs. Augstskolā man mācīja, ka mežs ir viena no sarežģītākajām ekosistēmām. Tāpēc uzskatu, ka pareizāk būtu, ja par meža resursu patieso stāvokli, dinamiku un pieļaujamo apsaimniekošanas intensitāti sabiedrībai komentārus un prognozes sniegtu Latvijas meža zinātnieki, nevis ierindas meža īpašnieki, kokrūpnieki vai tā sauktie vides aktīvisti.
Prasīs papildu atbildību
Pārstāvu vietējo meža īpašnieku biedrību «Bārbele», kas tika nodibināta pirms 14 gadiem. Organizācijā esam privāto mežu īpašnieki, pārsvarā no Zemgales, pa kādam no Sēlijas. Pavisam kopā teju simts biedru, no kuriem lielu daļu esmu iepazinis personīgi. Nezinu nevienu no viņiem, kurš stāvētu «zemajā startā» ar iedarbinātu zāģi, gaidot noteikumu grozījumus. Un ziniet, kāpēc? Tāpēc, ka viņi vēlas būt atbildīgi saimnieki savā zemē! Pat tādā gadījumā, ja valstī tiktu atcelti visi ciršanas ierobežojumi, kā tas jau vairākus gadus ir Somijā, esmu pārliecināts - viņi savus mežus zāģēs, stādīs un kops pēc labas mežsaimnieciskās prakses paraugiem, nevis metīsies noplicināt un «izvarot» savus īpašumus. Tas ir pašsaprotami un loģiski. Turklāt vairums no viņiem, cik zinu, arī negrasās savus īpašumus pārdot, apzinoties sava meža vērtību.
Atklāti sakot, pats neesmu augstāk minēto noteikumu grozījumu «fans». Ierosinātie grozījumi, no vienas puses raugoties, īpašniekam dod lielāku rīcības brīvību, no otras puses - uzliek lielāku atbildību un pienākumus. Un papildu atbildību mēs ne vienmēr labprāt uzņemamies. Taču es uzticos Latvijas mežzinātnieku atziņām. Esmu pārliecināts, ka viņi tomēr labāk par mani redz lietu kopsakarības globālā mērogā un saskata daudz tālāk par mana meža robežām. Rezumējot vienā teikumā, mežzinātnieki norāda - ja mēs turpināsim saimniekot saskaņā ar koku ciršanas noteikumiem (kuri savulaik izstrādāti pēc PSRS laika mērauklām), tad ilgtermiņā nespēsim nodrošināt nepieciešamajos apjomos ne atmosfēras oglekļa piesaistes, ne mežu ražības pieaugumu. Protams, lai pārliecinātos, vai zinātniekiem taisnība, būs jāpaiet dažiem gadu desmitiem.
Ekonomiski vērtīgāki
Bet kas būs tas, ko mežu īpašnieki piedzīvos, ja noteikumu grozījumus tomēr apstiprinās? Pavisam droši - apsaimniekoti meža īpašumi tajā pašā mirklī kļūs ekonomiski vērtīgāki, un šai vērtībai būs tendence pieaugt laika gaitā, ilgtermiņā. Vērtības kāpumu nodrošinās tas, ka legāli (bet ne obligāti!) izciršanai pieejamās koksnes apjoms būs kļuvis lielāks. Savukārt vērtības pieaugumu ilgtermiņā vairos nosacījums - ja vēlies mežu cirst, pirms tas sasniedzis noteiktu vecumu, izcirstā platība obligāti jāatjauno ar saimnieciski augstvērtīgām koku sugām.
Vai pēc noteikumu grozījumu pieņemšanas sāksies mežu intensīvāka izciršana? Uzlūkojot biedrības «Bārbele» biedrus kā paraugkopu, secinu, ka atbilde ir «nē». Tiem, kurus šī atbilde neapmierina un kas dzīvo bažās par mežu iespējamu nekontrolētu izciršanu, iesaku ieskatīties Valsts meža dienesta mājaslapā, sadaļā «Normatīvie akti». Ja ne izstudēt, tad vismaz uzmest aci virknei normatīvu un prasību, kas bija un būs arī turpmāk spēkā attiecībā uz mežu apsaimniekošanas kārtību Latvijā.
Nozare tiek nomelnota
Vai laiks celt trauksmi par Latvijas mežiem? Droši vien - jā. Bet tikai ne tādā nozīmē, kā to pauž E. Cepurītis savā rakstā. Trauksme drīzāk būtu jāceļ par to, ka privātie īpašumi, tostarp meži, bez pašu saimnieku piekrišanas arvien vairāk tiek apgrūtināti ar dažādiem liegumiem, nepiedāvājot pretī no valsts atbilstošas kompensācijas.
Varbūt trauksme sen bija jāceļ par to, kā mērķtiecīgi tiek nomelnota un dēmonizēta Latvijas mežu nozare un tajā strādājošie, tādējādi kūdot un šķeļot sabiedrību? Iespējams, trauksme būtu jāceļ arī par to, ka trīsdesmit gadus pēc neatkarības atjaunošanas joprojām tiek nicināts saimnieka gars, aizmirstot to, ka mežsaimniecība jau kopš seniem laikiem ir zemkopības nozare. Tā nodrošina gan darbu un iztiku daudziem desmitiem tūkstošu iedzīvotāju, gan ievērojamus ieņēmumus valsts budžetā. Būsim modri un kritiski savos spriedumos, klausoties radio, skatoties TV vai lasot avīzes! Īpaši tad, kad runa ir par tik jutīgu tematu kā koku ciršana. Starp citu, ļoti pateicīgs temats, lai, piemēram, kāda persona vai domubiedru grupa uz tā pamata lūkotu pavairot sev politisko kapitālu.
Jānis Folkmanis, meža īpašnieku apvienības «Bārbele» vadītājs
Avots: "Bauskas Dzīve", 2020. gada 3. marts
Foto avots: https://www.santa.lv/raksts/ievasdarzs/praktiskie-padomi/meza-darbi/izzinam-mezaudzes-skerslaukumu-5522/
