Dzīve grozījusies neparasti un savijusi kopā interesi gan par meža zinātni, gan mežsaimniecību. Sekojot likteņa plūdumam, raksta autoram ir bijusi iespēja piedalīties abos procesos. Bijusi veiksme strādāt kopā ar saprātīgiem priekšniekiem, kuri augsti vērtējuši zināšanas un atļāvuši tās īstenot praksē, virzot profesionālus noteikumus un parakstot zinātnē balstītus rīkojumus.
Atskatoties uz zināšanu ietekmi uz mežu, nepieciešamas dažas atkāpes. Attālināti vērojot notikumus Latvijā, uzmanību piesaistīja Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) vārda straujā nonākšana sabiedrības uzmanības lokā. Par šo tēmu daudz rakstīts un runāts. Latvijas zinātniekiem tas par labu, protams, nenāk, kaut gan Zinātņu akadēmijas faktiskā ietekme uz to, kas notiek zinātnieku prātos, kolektīvos un maciņos, ir bijusi visai simboliska. Iestāde līdz šim kalpojusi kā pozitīvas komunikācijas vieta zinātnē iesaistītajiem ļaudīm un nodrošinājusi cieņas atdošanu zinātnes senioriem. Tās dīvainā ēka Rīgas centrā uztverta kā simbolisks, augšup tiecošs „zinātnes templis”. Kontekstā izskanējušās runas par zinātnisko publikāciju it kā analīzi vai nozīmību nereti ir vairāk tukšu salmu kulšana – princips '’to produce papers and publications’’ ir bijis zinātnes modes un kulta tēma pēdējās desmitgadēs, bieži neprasot vai tikai formāli mēģinot to saistīt ar reālu ietekmi uz latvisko identitāti, tautsaimniecību vai citiem mūsu valstij un tautai eksistenciāli svarīgiem aspektiem. Zinātnieki ir pietiekami adaptīvi cilvēki, lai piemērotos.
Uzskatu par savu pienākumu izmantot iespēju un izteikt viedokli no mežzinātnieka pozīcijas. Pats neesmu LZA dalībnieks. Strādājot 19 gadus par mežzinātnes institūta '’Silava’’ direktoru, vismaz 11 reizes esmu aicināts, bet vienmēr noraidījis priekšlikumu tikt virzīts un kandidēt. Ne tikai tādēļ, ka '’Silavā’’ ir pulks cilvēku, kuru zinātniskais devums ir lielāks. Manā skatījumā zinātniskas iestādes administratīvā vadītāja kļūšana par akadēmijas grādu ieguvušu zinātnieku nozīmētu, ka viņš savu darbu nav darījis labi, selektīvi pievēršoties atsevišķam, '’savam’’ zinātnes tematam, nav centies būt neatkarīgs un vienlīdz objektīvs pret pārējiem darbiniekiem, kā arī, protams, atņēmis laiku pamatdarbam. Tomēr, kopumā ņemot, ar LZA reiz esmu bijis saistīts – man mājās ir 1980. gadā piešķirta māla piemiņas medaļa par Zinātņu akadēmijas 167. bērnudārza apmeklēšanu Rīgā, Raunas ielā.
Uzskatu, ka akadēmiķi Ivars Kalviņš un Baiba Rivža publiskus uzbrukumus nav pelnījuši. Kalviņa kunga devums farmācijas zinātnē ilgajā laika periodā pēc tam, kad Organiskās sintēzes institūts kā patstāvīga zinātnes vienība 1957. gadā nodalījās no tolaik Mežsaimniecības problēmu institūta, ir acīmredzams un, manuprāt, nepārspējams. Tomēr īpaši vēlos izcelt Rivžas kundzes devumu gan lauku un mežu zinātnē, gan Latvijas zinātnē kopumā. Tieši laikā, kad Rivžas kundze bija zinātnes ministre, tika izveidots spēkā esošais Zinātniskās darbības likums, tajā nostiprinot neatkarīgas iestādes (atvasinātas publiskas personas) statusu mežzinātnes institūtam '’Silava’’. Kopā ar citiem neatkarīgajiem zinātnes centriem esam piedzīvojuši milzu izaugsmi, konkurētspējas nostiprināšanos un spožu ārēju novērtējumu savam darbam. Ir bijuši iespējami arī citi scenāriji, īpaši gadījumā, ja zinātnes ministrs '’cēlies’’ no augstskolu aprindām. Mežzinātnes institūts '’Silava’’ vēlākos gados ir piedzīvojis arī centienus mūs primitīvi un mehāniski '’iegrūst’’ jeb integrēt citas iestādes pārvaldības un tradīciju sistēmā jeb '’kolhozā’’, un jāteic, ka šādi domu gājieni nav pavisam nomiruši un ik pa laikam uzplēn. Mūsu '’brāļiem’’ igauņiem meža institūta neatkarību saglabāt neizdevās. Tādēļ, satiekoties manas un vecākās paaudzes zinātniekiem, dzirdam neviltotu atzinību – malači, latvieši, ka saglabājāt savu institūtu (tulkots no svešvalodas). Prieks, ka vismaz vienā ziņā latvieši ir igauņiem priekšā. Kā mežinieks šo mums doto iespēju uzskatu par Rivžas kundzes lielāko devumu, un ar prieku esmu atbalstījis viņas izvirzīšanu meža nozares atzinībai '’Zelta čiekurs’’ par mūža ieguldījumu.
Bet kādēļ rakstiņa virsrakstā ieliku atsauci uz Blaumaņa varoni? Pirmkārt, kā apliecinājumu latviešu ģenialitātei, kuru simboliski raksturo cilvēki, kuru vārdus atceramies cauri gadu simtiem. Indrānu lugā mēs varam sastapt teju visu mūsdienu latviešu personību spektru - tur ir gan intriganti un pielīdēji, gan izteikti ļauni cilvēki. Ir arī pozitīvais '’bloks’’ – Indrānu māte, Kaukēns un, protams, Līze pirmajā cēlienā, kura simbolizē reti sastopamu personības tipu, kas sauc lietas īstajos vārdos un saka, kā ir.
Šovasar uzmanību piesaistīja Jaunā Rīgas teātra '’Indrānu’’ iestudējums. Piesaistīja tik ļoti, ka biju gatavs piedalīties '’loterijā’’ un beigās arī tiku pie biļetēm, kaut gan lugu zinu no galvas un jaunībā par tās tēmu esmu rakstījis vismaz 3 domrakstus. Tolaik ievirze bija skaidra – pie visa vainīgi ir '’jaunie’’, bet '’vecie’’ ir laikmeta simbols, galvenie cietēji. Protams, ļaunuma un nelietības priekšā katrs ir cietējs, vai viņš ir vecs vai jauns. Dažus gadu desmitus vēlāk parādījās interpretācija, ka varbūt lielāka vaina ir arī '’vecajiem’’, kuri aizņem '’ēteru’’ un traucē nākt jaunam, lieliskākam laikmetam.
Tomēr šoreiz uzmanības vērti bija izrādes kritikas virsraksti, no kuriem šausminošākie bija '’Aklā kailcirte. Jaunā Rīgas teātra izrādes '’Indrāni’’ recenzija’’ un '’Iecirsties un cirst. JRT izrādes '’Indrāni’’ recenzija’’. Izlasot virsrakstus un pašas recenzijas, manas profesijas cilvēks, ja vien pie pilna saprāta, uz šādu teātri neietu, jau iepriekš prognozējot zaimus un totālu neizpratni par savu darbu - koku ciršanu, meža atjaunošanu, audzēšanu un atkal ciršanu un atkal atjaunošanu mūžīgi mūžos. Tomēr izrāde ļoti, ļoti patīkami pārsteidza – JRT aktieri lieliski darīja savu darbu, tāpat kā mežinieki labi dara savējo. Atkāpes no Blaumaņa lugas ir piedodamas un attaisnojamas ar režisora jaunību un treniņu jeb identitātes meklējumu laiku.
'’Indrānu’’ būtība liek paskatīties uz dzīvi nedaudz plašāk, tostarp arī uz mežu un mežsaimniecību. Ja kādam skolas bērnam pajautātu, kurš tad ir bijis lielākais Latvijas '’mežu izcirtējs’’, nez vai kāds iedomātos nosaukt Indrānu tēvu. Bet tomēr – kur tad viņš ņēma tos auglīgos laukus, kur sēt graudus, un tās pļavas, kur ganīt govis un pēc tam no piena ražot un tirgot dzelteno sviestu? Cilvēku neapdzīvotā Latvijā meži aizņemtu apmēram 95% no iekšzemes, pārējos veidotu purvi, ūdeņi un ļoti nelielā platībā palieņu pļavas, kur kokiem neizdotos iedzīvoties. Zeme, ko izmantojam dzīvošanai un pārtikas izaudzēšanai, ir radusies sistēmiskas mežu izciršanas jeb līdumu rezultātā. Jo Latvija nav stepes zonā, kur aramzeme ir dota no Dieva. Esam mežu zemē.
Ja paraugāmies uz Latvijas mežu iedalījumu, varam teikt, ka apmēram pusei ir publiska (galvenokārt valsts) piederība, bet otra puse pieder privātiem īpašniekiem. Savukārt mežu platība kopš pirmās brīvvalsts laikiem ir teju dubultojusies – no 27 % līdz vairāk nekā 50 % mūsdienās. Latvijas mežus mēs iedalām klasifikācijas vienībās jeb meža tipos – katram mežam ir savs vārds, kurš mežiniekiem sniedz pilnu informāciju par to. Pēc augsnes auglības mežus iedala, sākot no sila un mētrāja jeb mežiem ar nabadzīgām smilšu augsnēm līdz ļoti auglīgajiem damakšņiem, vēriem un gāršām.
Mežu platības dubultošanās starpneatkarību periodā ir notikusi uz kolhozu mežu rēķina, aizaugot liekajām lauksaimniecības zemēm. Tās savukārt ir zemes, kuras tika atņemtas pirmās brīvvalsts saimniekiem. Lielākā daļa šo zemju mūsdienās veido privāto mežu fondu. Ja paskatāmies, kādi meža tipi dominē privātajos mežos, redzam, ka vismaz 60% ir manis pieminētie auglīgie meži. Savukārt valsts mežu sektorā šādi meži aizņem vien 27% - pārējie ir piejūras un iekšzemes mazauglīgas kāpas, kā arī slapjie meži, kuri Indrānu tēviem un vectēviem izciršanai bijuši mazāk interesanti, kādēļ palikuši '’kroņa’’ jeb valsts ziņā.
Kas atliek mežiniekiem? Lielas izvēles jau nav, īpaši mūsdienās, kad objektīva '’tā pati naudas vajadzība’’ valsti nospiež vēl vairāk nekā savulaik Indrāna tēva pirmā numura mantinieku. Meža zinātnes un meža nozares sadarbība ir bijusi cikliska – labie laiki, kad esam bijuši sadarbības partneri, mijušies ar laikiem, kad zinātnieki ir pasūtījuma izpildītāji. Pirmajos laikos rodas fundamentālas, būtiskas zināšanas ar paliekošu nozīmi, savukārt pēdējos – '’pasūtījuma zinātne'’, dažādas '’rīcībpolitikas’’ un tamlīdzīgi zinātniskie produkti bez īpašas nozīmes mežā. Jebkurā gadījumā meža zinātnes ietekmi var novērtēt ar zināmu laika nobīdi. Tā ir galvenā mūsu atšķirība no lauksaimniekiem vai ķīmiķiem, kuri rezultātu var redzēt daudz īsākā laikā.
Galveno Latvijas meža koku sugu jaunajās mežaudzēs zinātnes un prakses sadarbības rezultātā ir izdevies būtiski palielināt koksnes pieaugumu 20–40 gadus vecās mežaudzēs tas ir par 30% lielāks nekā tādās bija pirms 20 gadiem. Dati ir tiešs pierādījums zinātnes, galvenokārt meža selekcijas un mežkopības, atziņu ieviešanai, kas lieliski izdevās mūsu gadsimta sākumā. Valsts sektorā tas saistīts ar ilgtermiņā domājošu, profesionālu cilvēku atrašanos nozares vadībā, savukārt privātajos mežos sākotnēji liela ietekme bija likuma prasībām un atbalsta (subsīdiju) mehānismiem jaunaudžu kopšanai. Gribētos, lai šis efekts saglabātos visu meža aprites ciklu – par 30% lielāks koksnes daudzums galvenās cirtes brīdī Latvijā nozīmētu pat simtiem miljonu lielu papildu fiskālo efektu. Diemžēl esam konstatējuši, ka briestaudzēs – mežos pirms galvenās cirtes brīža – pieauguma izmaiņas pēdējo 20 gadu laikā nav nekādas jeb tās pat ir negatīvas.
Līdzīgi kā Rūdolfs Blaumanis literatūrā, arī latviešu meža zinātnē ir cilvēki, kuri dzīvo cauri gadsimtiem. Jāpiemin izcilo meža zinātnieku Kasparu Bušu – '’renesanses laikmeta’’ vīru, kā viņu dēvē vēl retie '’Silavas’’ kolēģi, kuriem bijusi iespēja kopā strādāt. Pagājušā gadsimta 80. gados pie zinātnieka bija nākusi tā laika meža nozares vadība, jautājot, kāpēc gadu no gada samazinās meža galvenās cirtes vērtība? Kaspars atbildējis – tāpēc, ka cērtat par daudz '’kopšanas cirtes’’ jeb starpcirtes. Zinātniekam bijis risinājums, izveidojot un piedāvājot kopšanas ciršu modeļus. Savukārt to laiku meža nozares vadītājiem bijusi gan griba, gan saprāts tos pieņemt un ieviest ražošanā. Bušs piedāvāja intensīvu jaunaudžu kopšanu jeb retas jaunaudzes agrīnā vecumā, bet ļoti piesardzīgas cirtes briestaudzēs, '’gatavojot’’ mežaudzes galvenās cirtes brīdim, kas dod vislielāko vērtību mežsaimniecības ciklā. Gan toreiz, gan mūsdienās pastāv fiktīvas idejas par vēlīno '’kopšanas ciršu’’ it kā pozitīvo ietekmi uz paliekošo koku augšanu, kas labi papildina realitāti, ka šādās cirtēs, pārdodot kokus, var dabūt krietni daudz naudas. Esam konstatējuši, ka šādas cirtes mežaudzēs nekādu papildu koksnes un vērtības pienesumu nedod. Paldies meža nozares kolēģiem par aicinājumu nopietni pievērsties šim jautājumam, lai objektīvu naudas vajadzību priekšā aizkavētu meža resursu vērtības devalvāciju ilgtermiņā, kas, intensificējot starpcirtes, ir visai neizbēgama.
Rakstiņa nobeigumā vēlamies uzsvērt, ka latviešu meža zinātnieki ir sabiedriski aktīvi ļaudis un rūpīgi seko līdzi notikumiem. Tādēļ mums nav palicis nepamanīts Latvijas premjerministra sacītais par zinātnes nozīmi un lomu turpmāk tieši tautsaimniecības atbalstā. '’Silavas’’ mežzinātnieki ir gandarīti par zinātnes starptautiskā izvērtējuma mums atkārtoti piešķirto augstāko iespējamo (5 jeb "outstanding") vērtējumu tieši zinātnes ietekmē uz tautsaimniecību. Tādēļ priecājamies un priecāsimies būt sadarbības orbītā, optimistiski raugoties gan uz Latvijas meža zinātnes, gan meža nozares, gan valsts nākotni.
Avots: delfi.lv
