Vai klimata pārmaiņas iespējams samazināt un kāda loma tajā ir mežu audzētājiem un koksnes pārstrādātājiem? Stāsta Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes asoicētā profesore Baiba Jansone.
Vai varat, lūdzu, paskaidrot, ko īsti nozīmē klimatu pārmaiņu samazināšana? Tā, lai saprotam arī tie, kuriem par šo lietu ir tāds virspusējs priekšstats.
Klimata pārmaiņu mazināšanas būtība – kā oglekli dabūt ārā no gaisa un ieslēgt kaut kādā lietā, kas nav gaiss, pieturēt to un nelaist atpakaļ – jo tas visu laiku grib izsprukt. Kā mēs varam noķert oglekli aiz astes – tas ir stāsts par klimata pārmaiņu mazināšanu.
Ir trīs pamatelementi, kā mežu nozare palīdz klimata pārmaiņu mazināšanā.
Pirmais – oglekļa uzkrājums augošos kokos. Kad koks aug, katru gadu tas kļūst lielāks gan diametrā, gan augstumā – un tajā ir vairāk oglekļa.
Otrs elements – uzkrājums koksnes produktos. Šajā jomā Latvijā panākts daudz, un turpinām attīstīties. Piemēram, tagad no koka var uztaisīt pat 30 metru garas pārsedzes un nesošās konstrukcijas ēkām – vēl nesen šādus elementus varējām izgatavot no betona un tērauda, bet tagad to protam izdarīt arī ar koku. Tātad, neatstājot koku sapūt, bet uztaisot no tā dēli vai siju, nodrošinām, ka ogleklis tiek noglabāts (noķerts) un nav atmosfērā – tas ir pienesums klimata pārmaiņu mazināšanā.
Trešais elements, kā meža sektors palīdz klimata pārmaiņu mazināšanā, ir tā saucamais aizvietošanas vai aizstāšanas efekts. Tas ir – izmantojot no atjaunojama resursa (kā koksne) izgatavotas lietas, mēs ar tām aizstājam no neatjaunojama, fosila resursa ražotās. Piemērs – nu jau labi iepazītie papīra maisiņi. Skaidrs, ka pats šāds maisiņš “saules mūžu nedzīvos”. Bet mēs esam izmantojuši no relatīvi mazvērtīgākās koka daļas vai otrreizējas pārstrādes iegūtas koksnes šķiedras, nevis plastmasu, – kas nozīmē, ka mums nebija jāizrok jauns ogleklis, kas jau ir noķerts aiz astes un atrodas dziļi zemē. Papīra maisiņš ar laiku sadalīsies, no tā izaugs jauns koks – un tas ogleklis atkal tiks noķerts. Izmantojot papīra maisiņu, mēs neizmantojām to oglekli, kas bija noķerts pirms miljoniem gadu, bet gan to, ko paši vai mūsu iepriekšējās 1-2 paaudzes noķērušas augošos kokos. Un, stādot jaunus kokus, noķeram atkal atpakaļ.
Ja runājam par veidiem, kā pastiprināt klimata pārmaiņu mazināšanas efektu, – ir tāds Nacionālais enerģētikas un klimata plāns, kurā Latvijā darāmās lietas ir apkopotas un izlasāmas. Tajā ietvertas vairākas pasākumu grupas. Viena no tām: veicināt koku augšanu. Jo vairāk koks aug, jo vairāk piesaista oglekli. Tad ko tieši darīt? Varam atgriezt mežā koksnes pelnus no apkures sistēmām. Visi atceraties teicienu – ko mežā ienesi, no meža iznes, t.i., neatstāj nekādus savus atkritumus mežā. Šajā reizē ir otrādi – ko no meža iznesi, to ienes atpakaļ. Proti, iznesām dažādas vielas kā koksni, un ar pelniem tās atkal atgriežam. Veicot pelnu atgriešanu saprātīgi un pārdomāti, varam palīdzēt meža kokiem augt.
Cits piemērs: mitruma līmeņa uzlabošana – grāvju rakšana, grāvju tīrīšana. Visi būsiet pamanījuši šī pavasara un vasaras pārlieko mitrumu, daudzviet pat plūdus. Daļa no šo nebūšanu cēloņa ir savlaicīgi neiztīrīti grāvji un lielās ūdensteces. Latvijas koki priecājas par tekošu ūdeni, bet stāvošā ūdenī nīkuļo – tātad arī maz piesaista oglekli.
Otras pasākumu grupas mērķis ir meža platības palielināšana. Mežu mūsu valstī jau tāpat pakāpeniski kļūst vairāk, plānā paredzēts šo tendenci stiprināt. Un tas nozīmē arī papildu oglekļa aizķeršanos jaunajos kokos.
Trešā pasākumu grupa saistīta ar koksnes produktiem. Latvijā koksnes pārstrāde ir labi attīstīta, bet varam vēl pielikt. Kurās jomās tieši varam darīt vēl labāk, redzams no Latvijas eksporta struktūras. Kā apaļkokus (tātad izejvielu) lielākoties eksportējam lapu koku papīrmalku, neliela diametra baļķīšus. Un tas nav labi ne ekonomikai, ne klimata pārmaiņu mazināšanai. Tātad jāmeklē iespējas, kā atbalstīt privāto sektoru, kas var attīstīt pārstrādes jaudas šiem sortimentiem, ražojot, piemēram, skaidu plāksnes, ķīmiskās pārstrādes produktus, siltumizolācijas materiāls. Siltumizolācija ir īpaši nozīmīga, jo palīdz divreiz: gan noķerot oglekli materiālā, gan mazinot enerģijas patēriņu – un tātad emisijas – apkurē. Par to ir jādomā, jo pat krasākās klimata pārmaiņu prognozes neliecina, ka Latvijā varēsim iztikt bez apkures.
Kāpēc šobrīd tiek runāts par grūtībām klimata pārmaiņu mazināšanas efektivitātes nodrošināšanā?
Viens no lieliem iemesliem ir pats slavenākais Latvijas kukainis – egļu astoņzobu mizgrauzis. Tā ietekme ir skaidri redzama, pārvēršot dzīvus kokus par beigtiem. Tas rada nepieciešamību sanitārajās cirtēs nozāģēt kokaudzes, ko mēs vēl būtu vēlējušies saglabāt, kur vēl notika intensīva oglekļa piesaiste. Beigās sanāk tā, ka dzīvo koku ir mazāk un arī oglekļa uzkrājuma palielinājums ir švakāks.
Protams, pēc sanitārajām cirtēm mežs tiek atjaunots. Tātad, vērtējot no audzes dzīves cikla pozīcijām, mūsu šī brīža problēmas ir īslaicīgas, jo pārdesmit gados vitālās jaunaudzēs ogleklis būs atpakaļ, bet šajos pārdesmit gados, kuros mēs esam, tās ir grūtības.
Izaicinājumi saistīti arī ar mežu vecuma struktūru – palielinās pieaugušo un pāraugušo audžu īpatsvars. Tas ir labi tur, kur jāveido dažādas bioloģiskās daudzveidības uzturēšanas teritorijas. Tādas ir piemērotas organismiem ar ierobežotu izplatīšanās spēju, tādiem, kam vajadzīga nepārtraukta vecu koku klātbūtne. Un šādas teritorijas tiek nepārtraukti papildinātas. Tomēr no oglekļa uzkrājuma viedokļa tas nav labi, jo vecie koki lēnāk aug, tātad tie mazāk piesaista oglekli. Tādēļ ir svarīgs līdzsvars – palielinot platības, kurās neveicam saimniecisko darbību, vienlaikus ilgtspējīgi jākāpina ražība, darbības intensitāte tajās platībās, kurās mērķis ir atjaunojamo resursu audzēšana.
Vēl kāds aspekts, par ko līdz šim esam maz stāstījuši: kopš septiņdesmitajiem gadiem mežos piesaistītais oglekļa apjoms ir vairāk nekā dubultojies. Katrai videi ir maksimālā ietilpība – mēs nevaram gaidīt, ka tas vēlreiz dubultosies desmit vai divdesmit gadu periodā. It īpaši ne tādā gadījumā, ja vienkārši pasīvi vērojam, kas nu tur sanāks. Kāpums var notikt saimnieciskajos mežos, veicot pasākumus ražības palielināšanai, lai mēs oglekli varētu ātrāk piesaistīt un dabūt ārā no meža, un glabāt to koksnes produktos. Un tur vēl ir daudz iespēju. Piemēram, mēs Latvijā joprojām vēl ļoti daudz būvējam no betona tur, kur varētu būvēt no koka.
Kopējai oglekļa piesaistes kāpināšanai būtiska ir arī savlaicīga neproduktīvo audžu nomaiņa saimnieciskos mežos. Vienkārši sakot – ja zinām, ka audzes veselība ir tik švaka, ka nekas labs no tās nākotnē nav sagaidāms, tad nevis gaidām vēl 20-30 vai vairāk gadus un skatāmies, kā tā nīkuļo, bet zāģējam nost un stādām jaunu. Līdz šim šādu audžu nomaiņa bijusi gana sarežģīta, tādēļ tiek strādāts pie normatīvu grozījumiem, lai padarītu to vienkāršāku. Tātad pārskatāmā nākotnē arī šajā aspektā varam sagaidīt uzlabojumus.
Vēl kāds papildu aspekts: Latvijā ir arvien pieaugošs atmirušās koksnes apjoms mežos. Tas ir būtiski no bioloģiskās daudzveidības viedokļa, jo mēs gribam atmirušo koksni un ar to saistītos saprofītiskos organismus (vienkārši sakot – tos organismus, kas apdzīvo beigtus kokus). Bet saprofīti koksni sadala, veidojas emisijas. Ja atmirušās koksnes apjoms ir pieaugošs, tad palielinās arī tās radītās emisijas. Arī šajā gadījumā svarīgs ir līdzsvars – atstājam atmirušo koksni vairāk tur, kur tas būtiskāk bioloģiskās daudzveidības uzturēšanai, un mazāk citās platībās, lai ņemtu vērā klimata pārmaiņu mazināšanas un tautsaimniecības mērķus.
Un nevaram aizmirst arī jau pieminēto meliorāciju – ir gana vietu, kur apzināti vai neapzināti nobloķētas ūdens plūsmas. Tādās vietās koki nīkuļo vai pat iet bojā. Tas rada problēmas gan tādēļ, ka ogleklis vairs neaizķeras kokos, gan tādēļ, ka pastiprinās emisijas no augsnes. Tāpēc arī plānos ir paredzēts, ka šajā virzienā ir jāstrādā, vienkāršojot un veicinot meliorācijas sistēmu uzturēšanu – tātad kāpinot mežaudžu vitalitāti. Stiprs un labi augošs koks spēj noķert oglekli aiz astes.
Raksts tapis sadarbībā ar PEFC.
Avots: apollo.lv
