Latvijā strīds par mežu nav tikai strīds par kokiem. Tas ir strīds par īpašuma tiesībām, par valsts pienākumu aizsargāt bioloģisko daudzveidību, par sabiedrības vēlmi dzīvot zaļā un skaistā vidē un vienlaikus par ļoti konkrētu jautājumu - kas maksā tad, kad privātā īpašumā saimniekot vairs nedrīkst.
Brīdī, kad mežā tiek noteikts mikroliegums vai cits saimnieciskās darbības ierobežojums, juridiskā valoda kļūst ļoti sausa, bet īpašnieka sajūta ir pavisam konkrēta. Īpašniekiem tiek pateikts, ka teritorijā jāaizsargā sabiedrībai svarīga dabas vērtība. Taču vienlaikus viņi zaudē iespēju rīkoties ar savu īpašumu tā, kā būtu rīkojušies bez šī ierobežojuma. Valsts šo zaudējumu cenšas kompensēt, bet tieši par kompensācijas apjomu, principu un taisnīgumu arī ir lielākais strīds.
"Apollo.lv" uzrunātais meža īpašnieks Jānis Iesalnieks par šo situāciju saka: "Paradoksāli, ja man jāpriecājas par to, ka manā mežā jūras ērglis nav izvēlējies savu mājvietu. Tas ir skumji, bet šādu likumdošanu mēs Latvijā esam izveidojuši." Viņa ieskatā pašreizējā kompensāciju sistēma ir netaisnīga, jo nesedz to, ko īpašnieks reāli zaudē, ja konkrēto mežu vairs nevar apsaimniekot atbilstoši normālai mežsaimniecības praksei.
Aprīlī Satversmes tiesa atzina, ka MK noteikumos noteiktā kārtība kompensāciju noteikšanai par mežsaimnieciskās darbības ierobežojumiem mikroliegumos atbilst Satversmei. Tiesa uzsvēra, ka Ministru kabinetam ir rīcības brīvība noteikt kompensācijas apmēru, arī izmantojot tādu modeli, kas nav balstīts katra īpašuma individuālā izvērtējumā. Juridiski tas ir spēcīgs arguments valsts pusē. Taču politiski un sabiedriski tas nav atrisinājis pašu konfliktu - vai juridiski pieļaujams modelis vienlaikus ir arī taisnīgs modelis.
Aizsargājamas teritorijas Latvijā vairs nav nišas jautājums
Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrija “Apollo.lv” norāda, ka īpaši aizsargājamās dabas teritorijas Latvijā aizņem 1,19054 miljonus hektāru jeb 18,44% no sauszemes teritorijas, bet īpaši aizsargājamo sugu un biotopu aizsardzībai izveidotie mikroliegumi aizņem 49,52 tūkstošus hektāru jeb 0,77% no sauszemes teritorijas. Tie vairs nav daži atsevišķi izņēmumi kartē. Tā ir būtiska zemes izmantošanas daļa, kurā valsts jau tagad vai nākotnē ierobežo saimniecisko rīcības brīvību.
Latvijas Kokrūpniecības federācijas viceprezidents Kristaps Klauss intervijā skaidro, ka aptuveni 7% teritorijas ir stingri aizsargātas, vēl ap 20% teritoriju dabas aizsardzības mērķi ir prioritāri, savukārt pārējās mežu teritorijās saimniekot var brīvāk, tomēr arī tur regulējums saglabājas pietiekami stingrs. Viņa ieskatā teritoriju, kurās noteikti dažādi ierobežojumi, ar katru gadu kļūst vairāk.
Latvijas Meža īpašnieku biedrības valdes priekšsēdētājs Arnis Muižnieks šo tendenci uztver kā arvien lielāku spiedienu uz privātīpašumu. Viņš norāda, ka īpaši aizsargājamās dabas teritorijas aizņem teju piekto daļu Latvijas sauszemes, bet mikroliegumi, lai arī procentuāli nelieli, praksē ir īpaši jutīgi tieši tāpēc, ka tie bieži tiek noteikti konkrētās, ekonomiski vērtīgās mežaudzēs.
Šajā pašā laikā Zemkopības ministrijas Meža departamenta direktors Āris Jansons uzsver, ka “dabas skaitīšana” būtiski mainījusi valsts rīcībā esošo informāciju. “Pirms dažiem gadiem tika veikta dabas skaitīšana, kas nozīmē, ka daudz precīzāk zinām, kurā vietā un kādas dabas vērtības atrodas,” viņš saka. Tas nozīmē, ka lēmumi par ierobežojumiem kļūst nevis nejaušāki, bet precīzāki. Problēma ir tā, ka īpašniekam šī precizitāte bieži nozīmē tikai vienu - lielāku risku, ka tieši viņa īpašumā tiks noteikts ierobežojums.
Mežs kā dabas vērtība un ienākumu avots
Lai saprastu, kāpēc šis strīds ir tik ass, jāatceras vēl viena lieta. Mežs Latvijā nav tikai ainava. Mežsaimniecība un kokrūpniecība ir viena no valsts svarīgākajām tautsaimniecības nozarēm. Centrālā statistikas pārvalde norāda, ka 2024. gadā mežsaimniecības un mežizstrādes apjoms pieauga par 4,6%, un koks, tā izstrādājumi un kokogle joprojām ir viena no lielākajām Latvijas eksporta grupām. 2024. gadā šajā preču grupā eksporta vērtība pieauga par 153 miljoniem eiro jeb 5,3%.
Kristaps Klauss uzsver, ka nozare rada ļoti lielu vērtību, nodrošinot darba vietas gan pilsētās, gan ārpus tām, un dod ienākumus arī mežu īpašniekiem, kuri realizē kokmateriālus. Arnis Muižnieks šo pašu domu formulē vēl sociālāk: meža nozare daudzviet laukos ir galvenā ražojošā nozare, bez kuras reģioni kļūtu tukšāki, tiktu slēgti veikali, skolas un būtiski ietekmētu vietējo ekonomiku.
Kā darbojas kompensāciju sistēma?
Dabas aizsardzības pārvalde savā pakalpojuma aprakstā norāda, ka zemes īpašniekam, kura īpašums atrodas īpaši aizsargājamā dabas teritorijā vai mikroliegumā, noteiktos gadījumos ir pieejami divi kompensācijas veidi: ikgadējs atbalsta maksājums vai zemes atpirkšana. Ikgadējs maksājums paredzēts par konkrētiem mežsaimnieciskās darbības ierobežojumiem, savukārt zemes atpirkšanu īpašnieks var prasīt tad, ja īpašums ir neapbūvēts un atrodas dabas rezervātā vai rezervāta, stingrā režīma vai regulējamā režīma zonā.
Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrija “Apollo.lv” rakstiskā atbildē norāda, ka kompensāciju apmēri ir šādi: 196 eiro par hektāru, ja aizliegta mežsaimnieciskā darbība, galvenā cirte un kopšanas cirte; 145 eiro par hektāru, ja aizliegta galvenā cirte; un 52 eiro par hektāru, ja aizliegta kailcirte. Ministrija uzsver, ka sistēma veidota tā, lai neatkarīgi no meža tipa un mežaudzes attīstības stadijas īpašniekam pakāpeniski tiktu kompensēti potenciālie ienākumi visā apsaimniekošanas ciklā.
VARAM 2024. gada Ministru kabineta sēdē norādīja, ka privātā īpašumā īpaši aizsargājamās dabas teritorijās atrodas 73 895 hektāri meža zemes, kuriem noteikti dažādi mežsaimnieciskās darbības ierobežojumi. Pilnīgs mežsaimnieciskās darbības aizliegums vai galvenās un kopšanas cirtes aizliegums noteikts 22 922 hektāros, savukārt galvenās cirtes vecumu sasniegušas audzes ir 12 936 hektāru platībā. TAP anotācijā norādīts, ka uz zemes maiņas kompensāciju indikatīvi varētu pretendēt līdz 30 000 hektāru.
No fiskālā viedokļa valsts pozīcija arī nav nenozīmīga. VARAM norādījusi, ka kopš 2018. gada atbalstam izmaksātā summa pārsniedz četrus miljonus eiro gadā. Vienlaikus “LatViaNature” pasūtītie izvērtējumi rāda, ka 2022. gadā LAD maksājumi aptvēra 49 779 hektārus, bet aptuveni 24 852 hektāri jeb ap trešdaļa no privāto mežu platībām, kurās noteikti ierobežojumi, kompensācijas vispār nesaņēma.
Te rodas pretrunas. No vienas puses, valsts saka, ka sistēma pastāv, tā darbojas, tai ir budžets un tā juridiski ir izturējusi Satversmes tiesas pārbaudi. No otras puses, paši skaitļi rāda, ka ar to nepietiek, lai nosegtu visu teritoriju loku, kur īpašnieki zaudē saimniecisko brīvību. Un tieši šī plaisa arī rada izjūtu, ka kompensācija eksistē vairāk uz papīra nekā kā pilnvērtīgs izlīgums starp sabiedrības un valsts interesēm un privātīpašumu.
Meža īpašnieku argumenti: kompensācija nav līdzvērtīga zaudējumam
Latvijas Meža īpašnieku biedrības valdes priekšsēdētājs Arnis Muižnieks uzsver, ka pašreizējā sistēma “nenosedz tos ieņēmumus, ko varētu gūt, saimniekojot brīvi”, un ka cilvēkiem šajā sistēmā jājūtas motivētiem, nevis aizvainotiem. Viņš uzsver arī salīdzinājumu ar Somiju, kur mežu īpašnieki paši var pieteikt savas teritorijas aizsardzībai un saņemt motivējošākas kompensācijas. Muižnieks uzskata, ka cilvēki jāmotivē aizsargāt dabu, nevis jārada sajūta, ka viņu īpašums tiek izmantots sabiedrības interesēs bez līdzvērtīgas atlīdzības.
Meža īpašnieka Jāņa Iesalnieka ieskatā esošā sistēma ir “ļoti netaisnīga”, jo nekompensē to, ko īpašnieks zaudē, ja viņš nevar apsaimniekot mežu “atbilstoši normālai praksei”. Viņš uzskata, ka ar šo problēmu saskaras ļoti daudz meža īpašnieku.
Viņš uzskata, ka Latvijā lielākā daļa cilvēku ir pilsētnieki un ikdienā paši neizjūt tās sekas, ko ierobežojumi rada mežu īpašniekiem. Tāpēc, viņaprāt, publiskajā telpā biežāk dominē vispārējs atbalsts dabas aizsardzībai, bet daudz grūtāk pamanāms paliek jautājums, cik konkrēti tas maksā cilvēkam, kura īpašumā šī aizsardzība tiek īstenota.
Dabas aizsardzības pārvalde: nevar aizsargāt tikai tur, kur tas nevienam netraucē
Dabas aizsardzības pārvalde intervijā skaidro otru konflikta pusi. Pārvaldes pārstāve uzsver, ka mikroliegumu nevar noteikt bez pamatojuma. Lai to veidotu, ir jāpastāv Ministru kabineta noteikumos paredzētām īpaši aizsargājamām sugām vai biotopiem, turklāt biotopam jābūt ļoti labas vai izcilas kvalitātes. Pārvalde uzsver arī, ka procedūra nav ne viegla, ne automātiska: ir vajadzīgs eksperta atzinums, tiek noskaidrots īpašnieka viedoklis, un atsevišķos gadījumos, ja īpašnieks spēj pamatot būtisku sociālekonomisku kaitējumu, ir pieņemti lēmumi mikroliegumu neveidot.
Taču DAP atzīst arī būtisku cilvēcisku problēmu. Pārvaldes pārstāve saka, ka īpašnieks bieži jūtas “sodīts” par to, ka nav savu mežu nocirtis laikā, kamēr kaimiņi to izdarījuši. Šādā situācijā visas apkārtnes sugas un dzīvotnes koncentrējas tajā vienā vēl neskartajā meža pleķī, un īpašnieks saņem ziņu, ka tagad tieši tur būs mikroliegums. No īpašnieka skatpunkta tas izskatās paradoksāli. No dabas aizsardzības skatpunkta tās ir loģiskas sekas, jo dabas vērtības neizvēlas, vai atrasties valsts, pašvaldības vai privātā zemē.
DAP arī ļoti skaidri apraksta komunikācijas problēmu. Formāli procedūras tiek ievērotas, vēstules tiek sūtītas, viedokļi tiek prasīti. Taču ne īpašnieks vienmēr saprot ekspertu valodu, ne eksperts vienmēr prot paskaidrot īpašniekam, kāpēc tieši šī sūna, kritala vai ligzda ir vērtīga. Rezultāts bieži ir savstarpēja neuzticēšanās. Pārvaldes skatījumā šo konfliktu saasina arī publiskā telpa, kur abas puses dzīvo savos “burbuļos” un viena otru uzkurina.
Ļoti svarīga ir arī DAP pozīcija par brīvprātīgo modeli. Pārvaldes pārstāve saka, ka pilnībā brīvprātīga sistēma rada acīmredzamu risku: valsts vairākus gadus maksā īpašniekam par to, lai aizsargātu ligzdu vai biotopu, bet tad īpašnieks nolemj, ka viņam izdevīgāk ir nocirst mežu. No DAP skatpunkta tas nozīmētu publisko līdzekļu izšķērdēšanu. Tieši tāpēc pārvalde uzskata, ka ar pilnīgu brīvprātību vien dabas aizsardzības mērķus sasniegt nevar.
Zemes maiņa - kompromiss vai ilūzija?
Pašlaik politiski redzamākais risinājums ir zemes maiņa. VARAM skaidro, ka plānotie grozījumi likumā paredzētu jaunu kompensācijas veidu - iespēju apmainīt zemi, ja īpašumā noteikti stingri saimnieciskās darbības ierobežojumi. Ministrija to pasniedz kā mēģinājumu sabalansēt dabas aizsardzības mērķus un cilvēku īpašuma tiesības.
Taču meža īpašnieki šo ieceri vērtē piesardzīgi. Arnis Muižnieks uzsver, ka zemes maiņa var palīdzēt tikai daļai īpašnieku. Ja cilvēkam, kurš dzīvo Kurzemē, piedāvā līdzvērtīgu mežu Vidzemē vai Latgalē, tā no saimnieciskā un personiskā viedokļa nav līdzvērtīga maiņa. Mežs īpašniekam nav tikai “platība”. Tā ir vieta, piekļuve, infrastruktūra, ģimenes vēsture un nereti arī konkrēts ilgtermiņa plāns, norāda Muižnieks.
DAP šo jautājumu redz citādi. Pārvalde atzīst, ka zemes maiņa būtu pievilcīgs instruments daļai īpašnieku, jo pašlaik sistēmā faktiski ir tikai divi mehānismi - ikgadējais maksājums un zemes atpirkšana. Vienlaikus tā skeptiski vērtē ideju par vienreizēju kompensāciju tirgus vērtībā, jo tas, pēc pārvaldes domām, radītu risku “shēmot” - saņemt naudu, īpašumu pārdot, bet pēc tam nākamajam īpašniekam atkal rastos gaidas pēc jaunas kompensācijas.
Arnis Muižnieks gan uzsver, kā tā gan nav taisnība, jo ir nosacījumi, ka kompensāciju ir vienreizēja par konkrētu meža platību nevis katram īpašniekam. Datu bāzē tiktu fiksēts, vai par konkrēto platību ir izmaksāta kompensācija, un atkārtoti to jaunais īpašnieks saņemt nevarētu.
Baltijas valstu salīdzinājums neatceļ Latvijas problēmu
VARAM “Apollo.lv” norāda, ka Latvijā kompensācijas par mežsaimnieciskās darbības ierobežojumiem nav zemākās Baltijā. Ministrija uzsver, ka Igaunijā kompensācijas privāto mežu īpašniekiem Natura 2000 teritorijās ir 60 līdz 134 eiro par hektāru gadā, savukārt Lietuvā tās kopumā ir nedaudz lielākas un diferencētākas - atsevišķos gadījumos 47 eiro par hektāru, bet stingrāku ierobežojumu gadījumā līdz 275 eiro par hektāru. Tas ļauj Latvijai argumentēt, ka tā reģionā nav acīmredzams atpalicējs.
Tomēr šis salīdzinājums neizbeidz kritiku no meža īpašnieku puses. Muižnieks uzskata, ka problēma nav tikai likmju tabulā, bet pašā pieejā. Viņš norāda, ka Latvijā meža īpašnieku ģimenes par negūtajiem ienākumiem saņem no 55 līdz 198 eiro par hektāru, un uzsver, ka šāds apmērs “nekādi neatbilst meža vērtībai un radītajiem zaudējumiem aprobežojumu dēļ”. Muižnieka ieskatā sistēma ilgtermiņā nevarēs darboties, ja cilvēki nejutīsies motivēti, nevis aizvainoti.
Muižnieks kā pretēju piemēru min Somiju, kur, viņa vārdiem, ieviests daudz draudzīgāks modelis: mežu īpašnieki paši var pieteikt savas teritorijas aizsardzībai un saņemt motivējošas kompensācijas. Tieši tāpēc viņš uzstāj, ka “cilvēki jāmotivē aizsargāt dabu, nevis viņiem jāaizliedz darboties”. Tātad meža īpašnieku organizāciju iebildums nav tikai par to, ka Lietuvā vai Igaunijā likmes atšķiras, bet par to, ka Latvijā joprojām dominē aizliegumu loģika, kamēr Ziemeļvalstīs lielāka loma ir vienošanās un ekonomiskas motivācijas modelim.
Galvenais jautājums paliek neatbildēts
Pašlaik atbilde uz šo situāciju šķiet nepilnīga. Valsts maksā, bet ne tik daudz, lai īpašniekiem tas segtu zaudējumus. Dabas aizsardzības puse aizstāv ierobežojumus, bet atzīst, ka komunikācija ar īpašniekiem un uzticēšanās ir vāja. Īpašnieki neprasa atcelt dabas aizsardzību kā tādu, bet prasa sistēmu, kurā viņi nejūtas sodīti par to, ka viņu īpašumā saglabājusies dabas vērtība.
Latvijas meža īpašnieki ir sākuši kampaņu “Neapzodziet mūsu ģimeni”, kuras mērķis ir pievērt uzmanību kompensāciju sistēmas nepilnībām, kas saistītas ar mežu apsaimniekošanas ierobežojumiem dabas aizsardzības dēļ. Pašlaik izstrādātais likumprojekts, kā vienīgo uzlabojumu, kompensācijas veidu paredz zemes maiņu. Tas neparedz kompensāciju naudas izteiksmē pilnas mežaudzes vērtības apjomā. Zemes maiņa varētu būt risinājums tikai daļai zemes īpašnieku, jo diez vai situācija tiks uzlabota, ja cilvēkam, kurš dzīvo Kurzemē, piedāvās mežu Vidzemē vai Latgalē, jo ir jāatrod līdzvērtīgs zemes gabals.
Biedrība uzskata, ka šāda pieeja ir netaisnīga, tāpēc atbalsta mežu īpašniekus, kuri nosūta īpašas kartiņas Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrijai, Finanšu ministrijai, Ministru kabinetam un citām iestādēm. Pirms diviem gadiem pirmo reizi Latvijas vēsturē biedrība organizēja mežsaimnieku protesta akciju pie Ministru kabineta, “Ja redzēsim, kad situācija tuvākajos mēnešos neuzlabosies, būs jādodas ielās atkal,” saka Arnis Muižnieks.
Raksts tapis sadarbībā ar PEFC.
Avots: apollo.lv
