Kamēr pasaule COP30 sanāksmē meklē risinājumus meža ugunsgrēku krīzei, Eiropa var rādīt piemēru, izveidojot vienotu komunikācijas tīklu mūsu kopīgā gaisa aizsardzībai.
Vienotas rīcības nepieciešamība skaidri redzama ārpus Eiropas. COP30 klimata samitā, kas šobrīd norisinās Belēmā, Brazīlijas prezidents Luiss Inasiu Lula da Silva paziņoja par Aicinājuma uz rīcību deklarāciju par integrēto ugunsgrēku pārvaldību un noturību pret meža ugunsgrēkiem. To ir atbalstījušas 50 valstis un vairākas starptautiskas organizācijas. Deklarācijā atzīts, ka meža ugunsgrēki ir viena no postošākajām un redzamākajām klimata pārmaiņu izpausmēm, kas skar valstis visos reģionos - neatkarīgi no to labklājības vai ģeogrāfijas. Tā arī uzsver vienkāršu patiesību: neviena valsts nevar vienatnē stāties pretī klimata krīzei.
Arī Eiropas vasaras aizvien biežāk aptumšo dūmi no ugunsgrēkiem, kas šķērso robežas - no Grieķijas līdz pat Arktikai. Smogs neapstājas pie muitas robežām, un tā sekas arī ne.
Arī mūsu risinājumiem jāspēj pārvarēt robežas. Lai aizsargātu cilvēku dzīvības, ekonomiku un ekosistēmas, Eiropai jārīkojas vienoti, veidojot kopīgu starptautisku komunikācijas sistēmu, kas apvieno agrīno brīdināšanu, informācijas apmaiņu un koordinētu rīcību.
Meža ugunsgrēki vairs nav atsevišķi valstu ārkārtas gadījumi. Tie ir pārrobežu krīzes, kas rada milzīgus ekonomiskos zaudējumus, veselības problēmas un apdraud dzīvesveidu pat tālu no vietām, kur izceļas liesmas. Lauki pārklājas ar pelniem, piegāžu ķēdes tiek traucētas, bet slimnīcas piepildās ar pacientiem ar elpošanas traucējumiem.
Problēma nav tikai Eiropas. Pēdējos gados rekordlielie Kanādas meža ugunsgrēki izplatīja dūmus tūkstošiem kilometru pāri Ziemeļamerikai un pat līdz Eiropai. Krievijas Sibīrijas ugunsgrēki iznīcinājuši miljoniem hektāru boreālo mežu, aptumšojot debesis pat Aļaskā un Ķīnā. Savukārt Indonēzijas kūdras un mežu ugunsgrēki regulāri piepilda Dienvidaustrumāzijas pilsētas ar toksiskiem dūmiem, izraisot lidojumu atcelšanu un skolu slēgšanu. Šie notikumi atklāj skarbu realitāti: ugunsgrēku dūmi nepazīst robežas, un to ietekme izplatās pāri kontinentiem.
Meža ugunsgrēki atgādina par būtisku patiesību: mēs dalām gaisu, ko elpojam, un mums jādalās arī atbildībā par tā aizsardzību. Neviena valsts nespēj tikt galā ar šo izaicinājumu viena. Efektīvas prevencijas un reaģēšanas pamats ir kopīga starptautiskā komunikācija - savlaicīga, uzticama un caurskatāma.
Agrīnās brīdināšanas sistēmas, kopīgi dati un ātra informācijas apmaiņa glābj dzīvības un iztikas līdzekļus. Komunikācija nav papildinājums krīžu vadībai - tā ir pirmā aizsardzības līnija. Bez tās pat labi sagatavotas valstis var tikt pārsteigtas nesagatavotas. Komunikācija pārvērš informētību gatavībā, bet gatavību - noturībā. Ugunsgrēki ir sarežģīti procesi, kurus ietekmē klimats, ekosistēmas un cilvēka darbība. Tāpēc sadarbībai jābalstās uz dialogu un kopīgu stratēģiju.
Ziemeļvalstis atrodas īpaši labā pozīcijā, lai vadītu šo procesu. Attīstītas tehnoloģijas, spēcīga pārvaldība un cieša sadarbības kultūra padara tās par dabīgiem ekspertiem reģionālajā ugunsgrēku pārvaldībā un starpsektoru komunikācijā. Taču līderība vajadzīga visā Eiropā.
ES jau ir svarīgi instrumenti - ES civilās aizsardzības mehānisms un dažādie Copernicus rīki -, taču tiem nepieciešama ciešāka savstarpējā integrācija un plašāks pārklājums.
Lai tie darbotos efektīvi, Eiropai jāveido pastāvīgas, praktiskas tiešās saziņas saites starp dalībvalstīm un kaimiņu reģioniem, piemēram, Krieviju, Austrumeiropu un Ziemeļiem. Šāds tīkls ļautu veikt reāllaika monitoringu, kopīgus agrīnos brīdinājumus un koordinētu reaģēšanu ārkārtas situācijās.
Darbības trūkums izmaksā milzīgi. Meža ugunsgrēku ekonomiskās sekas Eiropā ik gadu sasniedz miljardus - no iznīcinātiem mežiem un infrastruktūras līdz samazinātiem lauksaimniecības ražām, tūrisma zaudējumiem un veselības aprūpes izdevumiem. Dūmi neapstājas pie robežām - tāpat kā to ietekme uz produktivitāti un sabiedrības veselību.
Ar ugunsgrēku dūmiem saistītās veselības problēmas - no elpceļu slimībām līdz sirds-asinsvadu traucējumiem - pieaug, īpaši riska grupās. Lauku kopienām ugunsgrēki nozīmē ne tikai dabas izpostīšanu, bet arī iztikas zaudēšanu, jo meži, kas iepriekš nodrošināja ienākumus, pārvēršas pelnos.
Uguns pats par sevi nav slikts. Tas kopš seniem laikiem ir bijis svarīgs gatavošanā, ainavas atjaunošanā, lauksaimniecībā un dabas ciklos. Mūsu uzdevums nav to izskaust, bet gan gudri pārvaldīt - saprast, kur tā klātbūtne ir dabiska, un aizsargāt cilvēkus un vidi tur, kur tā nav. Integrētā ugunsgrēku pārvaldība apvieno prevenciju, gatavību, reaģēšanu un atjaunošanos. Tai jābūt būtiskai Eiropas un globālajai politikai.
Neviens šo krīzi nevar risināt viens pats. Tieši tāpēc pirms COP30 Taizemē notika FAO reģionālo Meža komunikācijas tīklu (FCN) globālā komunikācijas darbnīca. Tajā piedalījās komunikācijas speciālisti, pētnieki un politikas veidotāji no visiem pasaules reģioniem - Eiropas, Ziemeļamerikas, Latīņamerikas, Āzijas un Āfrikas. Mērķis bija saskaņot vēstījumus par integrēto ugunsgrēku pārvaldību un noturību pret ugunsgrēkiem. Eksperti uzsvēra: efektīva komunikācija nav sekundāra klimata politikā - tā ir centrā.
Taizemes FCN sanāksme lika pamatus spēcīgākam globālajam naratīvam, apvienojot zinātniskās atziņas ar praktisku stāstniecību un politikas dialogu - naratīvam, kas neuztver meža ugunsgrēku vadību kā reģionālu problēmu, bet gan kā kopīgu globālu atbildību. Sanāksmes secinājumi tika iesniegti COP30. Kopīga komunikācija stiprina gan uzticamību, gan ietekmi.
Avots: forest.fi
