Latvijas meža politika šobrīd piedzīvo būtiskas pārmaiņas – tiek pārskatīti aizsargājamo teritoriju apjomi, meža inventarizācijas pieejas, kā arī ciršanas noteikumi un citi aspekti. Šīs izmaiņas raisa plašas diskusijas gan starp valsts institūcijām, gan meža īpašniekiem. Lai izprastu diskusijas un plānotās izmaiņas no dažādiem skatpunktiem, "Apollo.lv" intervēja Zemkopības ministrijas Meža departamenta direktoru Āri Jansonu un Latvijas Meža īpašnieku biedrības valdes priekšsēdētāju Arni Muižnieku.
Vienota izpratne mežu apsaimniekošanā
“Ministru kabinets šī gada sākumā vienojās par kopēju nostāju, kā apsaimniekot mežus, nonākot pie līdzsvarotas bioloģiskās daudzveidības uzturēšanas un saimniecisko, citiem vārdiem sakot – bioekonomikas mērķu sasniegšanas: lai to izdarītu, nodalāmas teritorijas ar dažādiem galvenajiem uzdevumiem.
Ir vienota izpratne, ka 10% ir stingra aizsardzība. Un nākamie 20% ir ar galveno uzsvaru uz bioloģisko daudzveidību, bet arī ar saimniekošanu. Un 70% paliek saimnieciskajai darbībai un tiem meža ekosistēmas pakalpojumiem, kas ar šo darbību ir savietojami vai pat no tās iegūst. Reizē ar to tiek virzīti lēmumi, kas pakāpeniski plāno ieviest šo situāciju.
Viens no šādiem lēmumiem ir informatīvais ziņojums, ar kuru šobrīd stingrā dabas aizsardzībā nonāks ap 60 tūkstošiem hektāru valsts mežu teritorijas, tādējādi kāpinot mežu biotopu aizsardzību,” norāda Zemkopības ministrijas Meža departamenta direktors Āris Jansons.
Eksperts uzsver, ka, no otras puses, veidojas situācija, kurā tiek nodrošināta saimnieciskās darbības vienkāršošana vai lielāka rīcības brīvība saimnieciskajā darbībā tajās teritorijās, kas ir ārpus 30%.
Plašākas iespējas meža īpašniekiem
“Lielāka rīcības brīvība meža īpašniekiem un apsaimniekotajiem ir daļa no iecerētajām normatīvās vides pārmaiņām, un tā ir izraisījusi relatīvi plašu rezonansi. Galvenie aspekti, kas ir izskanējuši, ir saistīti ar noteikumiem par koku ciršanu mežā, precīzāk, ar diviem šo noteikumu punktiem.
Viens attiecas uz efektīvāku darbību tajās teritorijās, kurās mēs strādājam ar izlases cirtēm, lai varētu nodrošināt atjaunošanos arī ar gaismas prasīgām koku sugām. Praktiskā izpratnē tas nozīmē, ka vienlaidu atvēruma platību mēs palielinām no 0,2 līdz 0,5 hektāriem. Vienlaikus netiek mainīts kopējais atvērumu laukums audzē un pēc izlases cirtes paliekošais pieaugušo koku skaits.
Tātad visa ar pieaugušiem un vecajiem kokiem saistītā daudzveidība paliek tieši tādā pašā līmenī. Vienkārši mēs uztaisām drusku lielāku to vienu atvērumu, var teikt – pleķīti audzē, ar mērķi, lai tā ietvaros jaunajiem kokiem būtu labāk, varētu nodrošināt efektīvu meža atjaunošanos.
Otrs būtiskais iecerēto izmaiņu aspekts attiecas uz neproduktīvajām audzēm. Tas ir – tādām vietām, kur ir skaidrs, ka mēs nevaram sasniegt kaut kādu labu rezultātu, vienkārši veicot parastas meža apsaimniekošanas darbības.
Šādās platībās ir loģisks meža īpašnieka lēmums audzes nozāģēt un veikt atjaunošanu, lai ilgtermiņā nonāktu pie ražīga un vitāla meža. Lai šādu lēmumu pieņemtu, protams, ir svarīgi kritēriji – kāda audze atzīstama par neproduktīvu un ar kādu metodi to noteikt. Tieši metodikas pilnveidojumus, padarot to vienkāršāku, paredz sagatavotie grozījumi normatīvajā aktā.
Un tieši tāpat ir vienkāršota metodika, kas attiecas uz tiesībām veikt sanitāro izlases cirti. Īpaši tas attiecas uz egļu astoņzobu mizgrauža skartām audzēm. Ir daudz efektīvāk, ja mēs spējam ātri reaģēt, tikko ir pamanītas pirmās mizgraužu pazīmes, nekā tad, kad mizgrauži jau ir izplatījušies. Šajā aspektā mācāmies no esošās situācijas un mazinām plašu bojājumu risku nākotnē.
Tāpat jāmin plānotās izmaiņas Meža likumā. Tas, kas ir izraisījis visvairāk jautājumu, ir attiecināms uz ciršanas vecumu. Un, manuprāt, ir divi galvenie aspekti. Viens ir adaptācija. Ja runājam par saimnieciskajiem mežiem, mēs redzam, ka klimata pārmaiņas mežus jau ietekmē un nākotnē ietekmēs vēl vairāk.
Un tas nozīmē, ja cilvēks redz, ka ir jau sākušies jau kaut kādi riski, vai ir sagaidāms, ka tie būs tuvākajā nākotnē, ir iespējas pieņemt lēmumu audzi nozāģēt. Respektīvi, nevis sagaidīt, kamēr koki jau būs bojāti un tad zāģēt un iegūt malkas koksni, bet strādāt preventīvi.
Un reizē ar to mēs iegūstam labāku sortimentu, tātad kvalitatīvāku materiālu kokrūpniecībai, produktiem ar augstāku pievienoto vērtību. Otrs pārmaiņu iemesls ir uzturēt Latvijas meža sektora konkurētspēju – proti, sniegt mūsu meža īpašniekiem tādas pašas iespējas nopelnīt, kādas tās ir meža īpašniekiem Latvijai kaimiņos, ar kuriem konkurējam vienā un tajā pašā tirgū,” norāda Jansons.
Piemēram, salīdzinot ar Igauniju, Somiju vai Zviedriju, citās valstīs iespējas veikt galveno cirti ir zemākā vecumā.
Eksperts turpina: “Tas nenozīmē, ka cilvēkam ir kaut kāds pienākums veikt mežistrādi – normatīva izmaiņas nodrošinās plašāku rīcības brīvību. Šāda rīcības brīvības ir vēlama gan tiem meža īpašniekiem, kuri vēlas iegūt kvalitatīvo koksni un tālāk stādīt nākamo mežu paaudzi, gan tiem, kuri vēlas audzes uzturēt ilgāk un piedalīties meža pakalpojumu tirgos. Šobrīd Eiropā pakāpeniski veidojas oglekļa kredītu tirgus, kur viena no ienākumu gūšanas iespējām ir izvēlēties mežaudzi saglabāt ilgāk, nekā likumdošanā noteikts.
Tieši tāpat Eiropas Komisija šogad pieņēmusi vadlīnijas par dabas kredītiem. Ideja ir tāda, ka, darot bioloģiskās daudzveidības uzturēšanai kaut ko vairāk, nekā pieprasa likumdošana, tas var tikt kompensēts – tirgots kā pakalpojums. Mežsaimnieki var piedalīties šai dabas kredīta tirgū un iegūt kaut kādu resursu šādā veidā, bet mums ir svarīgi atbalstīt savas valsts iedzīvotājus. Piemēram, ja galvenās cirtes vecums kādai sugai pie mums ir 100 gadi un citā kaimiņvalstī ir 80 gadi, tad pie viņiem meža īpašnieks var piedalīties dabas kredītu tirgū, audzei sasniedzot 80 gadu vecumu, bet mūsējam meža īpašniekam jāgaida vēl 20 gadi, lai varētu piedalīties tajā pašā tirgū.
Šie aspekti – gan adaptācija, mazinot bojājumus mežā un veicinot bioekonomiku vienlaikus, gan konkurētspējas stiprināšana – ir būtiskākie iemesli piedāvātajām likumdošanas izmaiņām. Jāņem vērā, ka meža īpašnieki ir daļa no Latvijas sabiedrības, kuri savā īpašumā veic kādus darbus konkrētiem mērķiem.
Valstij būtu jāļauj cilvēkam pašam izlemt, kāds ir viņa mērķis un ko viņš vēlas darīt savā īpašumā. Daļa lēmumu varētu būt kaut ko zāģēt ātrāk, bet neviens meža īpašnieks jau arī tagad neskries nākamajā dienā uz mežu zāģēt tikai tāpēc, ka atļāva. Cilvēks skatīsies, kāda ir tirgus situācija, kādi ir šo mežaudžu parametri, varbūt, pagaidot piecus gadus ilgāk, viņš var dabūt kaut ko labāku.
Tātad ar normatīvu izmaiņu kompleksu mēs virzāmies vairāk uz situāciju, kurā tiek ņemts vērā līdzsvars, palielinās aizsargājamās teritorijas un mazākas prasības ir attiecībā uz citām teritorijām, kurās tiek veikta saimnieciskā darbība,” norāda Jansons.
Kāpēc izmaiņas ir nepieciešamas?
Eksperts skaidro, ka konkrētie meža likuma grozījumi galvenokārt bija saistīti ar normas sasaisti ar valsts budžeta likumdošanu.
Pētnieks Āris Jansons skaidro: “Budžeta paketes virzība, kas ir mazliet atšķirīga, nekā tas ir parastās situācijās. Pietiekami lielām teritorijām, ko apsaimnieko arī valsts kā valsts mežu apsaimniekotājs, arī var būt pozitīva ietekme uz budžetu, mazinot bojātas koksnes nonākšanu pārdošanā no valsts puses.
Un tieši tādā pašā veidā mēs redzam, ka tam var būt diezgan nozīmīga ietekme uz budžetu, mazinot šādas koksnes nonākšanu tirgū no privāto īpašnieku mežiem un attiecīgi kāpinot nodokļu ieņēmumus, jo viņi varēs saņemt labāku cenu par šādu sortimentu. Tāpat no nebojātas koksnes varēs iegūt augstvērtīgākus produktus – likumsakarīgi arī no nodokļu viedokļa tas radīs pozitīvu efektu.
Jāpiebilst, ka meža īpašnieki nevēlētos piekrist ļoti radikālam apgalvojumam, ka no visiem kaut kas tiek slēpts. Tieši tāpat tas viss tiek darīts tiesību aktu portālā, kā tas ir parastā kārtībā. Diskusijas notiek. Latvijā normatīvu veidošanas videi ir ļoti izteikta atvērtība šādām diskusijām arī attiecībā uz tālāku procesu Ministru kabinetā, tieši tāpat attiecībā uz tālāku procesu Saeimā, kur arī vai nu tieši, vai caur saviem pārstāvjiem iesaistās sabiedrības grupas.
Tā ka nevar teikt, ka kaut kā pēkšņi trīs dienās likums tiek pieņemts un nevienam tagad nav nekādas iespējas paust savu viedokli. Šīs diskusijas notiek, un lēmumi izrietēs no dažādu pušu argumentiem un attiecīgi tiks pieņemti valdībā un Saeimā.”
Izmaiņas meža inventarizācijā
Galvenā izmaiņa attiecas uz to, ka meža īpašnieki var inventarizācijā izmantot arī attālās izpētes datus. “Manuprāt, tas ir ārkārtīgi loģisks solis, jo cik no mums tad vairs ikdienā izmanto papīra karti, nevis jaunās tehnoloģijas?
Tieši tas pats jau ir ar tehnoloģijām, kam jāienāk meža apsaimniekošanā, tāpēc normatīviem ir jābūt tam pielāgotiem, lai neradītu šķēršļus tādai attīstībai. Un tas, protams, atvieglo un samazina izmaksas, un palielina efektivitāti. Tā ir birokrātiskā sloga mazināšana.
Otrs aspekts attiecas uz novērtējumu precizitāti, un arī tas ir iekļauts šajos noteikumos.
Saprotot, ka valsts par meža stāvokli ļoti labi un kvalitatīvi iegūst datus no Nacionālā meža monitoringa, savukārt īpašuma līmenī vai katras konkrētas mežaudzes līmenī tā jau atkal ir vairāk meža īpašnieka izvēle, kad un kādi dati ir nepieciešami.
Un vēl viena izmaiņu sadaļa, kas arī ir izraisījusi diskusiju, bet vairāk gan no inventarizācijas veicēju viedokļa, kā mēs strādājam ar izlases cirtēm,” skaidro Āris Jansons.
Birokrātiskā sloga mazināšana
Latvijas Meža īpašnieku biedrības valdes priekšsēdētājs Arnis Muižnieks arī norāda: “Mēs no biedrības puses vērtējam pozitīvi, jo ikviens lēmums, kas mazina birokrātiskās prasības, protams, nozīmē, ka meža īpašniekiem būs jātērē mazāk laika un finanšu resursu, lai veiktu savu meža apsaimniekošanu.
Ja raugāmies uz konkrētajām niansēm, kas ir paredzētas Ministru kabineta noteikumos, piemēram, ciršanas apliecinājuma derīguma termiņa palielināšana no trīs uz pieciem gadiem, mūsuprāt, šis ciršanas apliecinājums vispār varētu būt beztermiņa, ja Valsts meža dienests konstatē ka situācija dabā atbilst normatīvajam regulējumam, kas ļauj veikt kādas darbības, un īpašnieks samaksā valsts nodevu, kas turklāt ir pieaugusi pēdējos gados ļoti būtiski.
Līdz šim vairākos gadījumos meža īpašniekam bija jāiet mežā, jāierīko parauglaukums, un tad Valsts meža dienests brauca pārbaudīt, un tad izsniedza atļauju. Tagad ir paredzēts, ka to varēs darīt pēc šiem meža inventarizācijas datiem. Ja Valsts meža dienests meža inventarizāciju, ko veicis sertificēts meža inventarizācijas veicējs, ir pārbaudījis un pieņēmis, tad, protams, nav pamata, ka nevarētu izmantot šos datus kaut kādu atļauju izsniegšanai.
Tiek novērsta netaisnība, kāda bija pēc tam, kad Satversmes tiesa pieņēma lēmumu par to, ka iepriekš samazinātais galvenās cirtes caurmērs vairs nav spēkā. Tur bija paredzēts ne tikai samazināt šo caurmēru, bet bija arī noteikti vairāki pienākumi meža īpašniekiem. Tātad, no vienas puses, tiesības, no otras puses, noteikts pienākums. Mūsuprāt, ja atņēma tiesības, tad droši vien arī jāmazina šie pienākumi, kādi bija kopējā paketē. Un to arī ir paredzēts darīt, tāpēc mežu īpašnieku attieksme pret grozījumiem ir pozitīva.
Tāpat kā pozitīvu izmaiņu Muižnieks uzsver izmaiņas par apšu ciršanu: “Balstoties uz pētījuma rezultātiem, secinām, ka Latvijā pēc 30 gadu vecuma ļoti būtiski pieaug pieaugušo apšu īpatsvars ar stumbra trupi. Pašlaik ir noteikts, ka apšu ciršanas vecums ir 41 gads. Noteikumu grozījumi paredz, ka tās audzes, kurās apsēm ir skaidri redzamas trupes pazīmes, varēs cirst rekonstruktīvā cirtē. Tātad meža īpašniekam nebūs jāgaida vēl 10 gadi un jāaudzē trupe.”
Mikroliegumu un meliorācijas izmaiņas
“No birokrātu puses tas darbs ir izdarīts, un tālāk ir citu iesaistīto, piemēram, valdības jautājums. Tas, ko mēs redzam, ir divi aspekti. Viens ir tas slogs, kas tiek uzlikts Valsts meža dienestam un citiem, kas ir iesaistīti, lai to fiksētu.
Otrkārt, mikroliegumi rodas teritorijās, kurās ir paredzēta kaut kāda darbība, tad pēkšņi tur pa vidu parādās mikroliegums. Nu nav jau nekādu pretenziju pret to, ka notiek kāda dabas aizsardzība, bet tam jānotiek pārdomāti un sistemātiski. Ir kopējais definētais mērķis, cik daudz teritorijas, kāda proporcija no teritorijas tiek aizsargāta stingri, kāda mazāk stingri. Ir svarīgi, lai mums veidojas tā dinamiskā dabas aizsardzība un dinamika. Tas nozīmē, ja kaut ko labāku mēs liekam klāt, kaut ko švakāku ņemam nost; konstatējam vēl kaut ko labāku – atkal kaut ko pamaina,” skaidro eksperts.
Par pārmaiņām meliorācijas politikā Jansons norāda: “Priekšlikums ir ievērot, ka arī valstī mēs esam nonākuši atšķirīgā situācijā, nekā bijām pirms gadiem pieciem vai desmit. Proti, ir veikta dabas skaitīšana. Mēs esam apzinājuši tās vērtības. Ņemot vērā šīs jaunās zināšanas, mums tas rosinājums ir ņemt vērā jaunās zināšanas un tur, kur neskar dabas aizsardzības teritorijas, tur to var darīt vienkāršāk.”
Raksts tapis sadarbībā ar PEFC.
Avots: apollo.lv
