Latvijas Dendrologu biedrība pirms vairākiem mēnešiem par 2025. gada koku izvēlējās un pasludināja gobu dzimtas gobu ģints sugu parasto gobu (Ulmus glabra).
Parastā goba (Ulmus glabra) savvaļā pie mums aug daudzviet. Biežāk – lapu koku un jauktajos mežos, ūdenstilpju piekrastēs, nogāzēs, arī palienēs. Labprātāk piemājo auglīgās vietās. Šie koki nav retums apdzīvotās teritorijās.
Latvijā ieraugāmas apstādījumos augošas un savvaļā pārgājušas arī introducētās sugas – zemā goba, stepes goba, sīkziedu goba. Tāpat arī starpsugu hibrīdi un kokaudzētavās radītas gobu šķirnes.
Parastās gobas sāk ziedēt agri, pirms lapu plaukšanas. Zied šie koki sīkiem, sārtiem ziediņiem, kas sakopoti ciešos pušķos. Ziedēšanas periods – īss.
Drīz vien pēc tam, kad vējš – apputeksnētājs – savu darbu paveicis, ziedu pušķu vietā parādās salātzaļi jauno auglīšu pušķi un pilnā sparā sāk plaukt jaunās lapas.
Parastajai gobai raksturīga virkne īpašu pazīmju. Kokam parasti ir samērā taisns stumbrs un liels, plašs, blīvs zaru vainags. Koksne – savērpta, elastīga. Stumbram un zariem – nevienmērīgi brūna vai pelēka, vai pelēkbrūna, gareniski saplaisājusi miza.
Lapas – iegarenas, ar īsu kātu, ar nedaudz asimetrisku pamatu, ar vienu, divām, dažreiz trim smailēm galā, ar izteikti divkārt vai pat trīskārt zāģzobainām malām un labi saskatāmu, dakšveidīgi sazarotu sāndzīslojumu. Lapu virspuse nelīdzena, taustot raupja. Abas lapu puses sedz matveidīgi izaugumi. Uz zariem lapas izvietotas pamīšus.
Gobas ziedi un arī augļi ir ļoti īskātaini, gandrīz sēdoši. Ziedu pušķi atrodas lapu žāklēs.
Augļi – plakani spārnuļi. Tos veido mazi, nedaudz iegareni riekstiņi, ko apņem plāni, plēvjaini spārni, kuru uzdevums – veicināt sēklu pēc iespējas tālāku izplatību ar vēja palīdzību. Augļi nogatavojas ātri, agri pavasara nogalē, vasaras sākumā.
Būtiskākās vīksnas atšķirības no gobas?
Vīksnai miza – gluda, tā saplaisā vien veciem kokiem, lapu virspuse nav raupja, lapu sāndzīslas nezaro vai ir tikai ar 1–2 atzarojumiem un – zīmīgākais! – vīksnas ziedi un augļi izceļas ar relatīvi garu kātu (tas nereti pārsniedz spārnuļa garumu), kā arī – šīs sugas augļu spārnu malas ir matainas.
Gan gobas, gan vīksnas pieskaita ilgdzīvotājām.
Taču šo koku dzīvi priekšlaicīgi bieži mēdz pārtraukt tā saucamā gobu kalšanas jeb Holandes slimība, ko ierosina konkrētu sugu askusēnes, kuras izplata noteiktas ģints gremzdgrauži.
Gan gobām, gan vīksnām pāri dara arī vīksnu–labības laputis, kuru attīstība noris daļēji uz kultivētu vai savvaļā augošu graudzāļu saknēm (sadarbībā ar skudrām) un daļēji uz gobu vai vīksnu lapām. Šo laputu barošanās un cita veida darbības rezultātā lapu augšpusē veidojas pangas ar atveri lapu apakšpusē. Sākumā tās ir zaļas vai sārtas, vēlāk nobrūnē.
Fotogrāfiju autors: Ilmārs Tīrmanis
Avots: www.lsm.lv
