Dabai tuva mežsaimniecība Latvijā bieži izskan kā pievilcīgs, bet neskaidrs jēdziens. Vieniem tā nozīmē mežu, kur cilvēks iejaucas mazāk. Citiem – saimniekošanu, kas atdarina dabiskos procesus un vienlaikus ļauj pelnīt.
Intervijā Apollo.lv mežsaimnieks Agnis Graudulis un Latvijas Valsts mežzinātnes institūta “Silava” vadošā pētniece Dagnija Lazdiņa iezīmē vienu kopīgu secinājumu – dabai tuva mežsaimniecība nav meža pamešana likteņa varā. Tā ir daudz sarežģītāka, prasīgāka un ilgtermiņā disciplinētāka pieeja, kuras centrā ir nevis viena cirte, bet mežaudzes nepārtrauktība.
Nav viena definīcija, bet virziens ir skaidrs
Agnis Graudulis jau sarunas sākumā norāda, ka “latviešu valodā vienas pamatdefinīcijas nav”, turklāt, viņaprāt, arī likumdošanā dabai tuva mežsaimniecība nav īsti aprakstīta. Taču pēc būtības viņš to definē skaidri – tā ir “meža saimnieciska izmantošana, respektējot dabiskos procesus mežā un nodrošinot būtībā mežaudzes nepārtrauktību”. Viņa skaidrojumā svarīgākais ir tas, ka mežs netiek uztverts tikai kā zāģbaļķu “noliktava”. Mežā ir pamežs, dzīvi un atmiruši koki, un viss šis kopums veido sistēmu, ar kuru mežsaimniekam jārēķinās, ja grib gan saimniekot, gan saglabāt pašu meža dzīvotspēju.
Dagnija Lazdiņa šo pašu domu formulē citādi, taču būtība paliek līdzīga. Viņa skaidro:
“Dabai tuva mežsaimniecība ir tad, ja mēs darām to pašu, ko daba, atdarinot dabu, parasti apsteidzot.”
Piemēram, retinām, pirms iestājas pašizretināšanās. Ja process notiek dabiski – tam pamatā ir konkurence, kas kokam prasa vairāk spēka, kamēr stiprākas izdzīvo. Ja jau laikus pamanām stiprākos un atbrīvojam tiem telpu, rezultāts ir pamanāmāks un audzes koki druknāki. Vienlaikus viņa skaidri nodala divas lietas, kuras publiskajā telpā bieži sajauc. Ja cilvēks vienkārši neiejaucas un ļauj visiem procesiem notikt pašiem, to viņa drīzāk nesauktu par saimniekošanu. “Tā ir neiejaukšanās, bet tā nav saimniekošana,” saka Lazdiņa. Viņas skatījumā par dabai tuvu mežsaimniecību var runāt tikai tad, ja cilvēks apzināti darbojas, cenšoties “atdarināt dabu un nepārveidot to”.
Vai tā ir alternatīva “tradicionālajai” mežsaimniecībai?
Graudulis apšauba ierasto pretstatu starp “tradicionālu” un “dabai tuvu” mežsaimniecību. Viņa ieskatā tieši dabai tuvā pieeja pēc būtības ir tuvāka vēsturiskajai mežsaimniecībai. Viņš saka, ka to varētu saukt pat par tradicionālu mežsaimniecību, jo Latvijas meži jau vēsturiski visu laiku ir apsaimniekoti, savukārt ļoti intensīva saimniekošana, viņaprāt, drīzāk ir “jaunlaiku ieradums”.
Lazdiņa, no otras puses, skaidro, ka par intensīvu apsaimniekošanu vairāk varētu runāt lauksaimniecības kultūru kontekstā vai plantāciju mežu saimniecībās. Intensīvi saimniekojot, galvenais mērķis ir “par zemākām izmaksām saražot vairāk”, un attiecīgi arī vide tiek stipri pārveidota, lai varētu ērti strādāt ar mašīnām, lai būtu viegli piekļūt, lai viss ievāktos vienā laikā un lai visi koki būtu pēc iespējas līdzīgi. Viņas skatījumā tā ir būtiska robežlīnija – dabai tuvā mežsaimniecībai nav uzstādījuma visu padarīt vienādu un mehāniski pārvaldāmu.
Pakāpeniskā cirte
Mežsaimnieks uzsver, ka Latvijas likumdošanā šobrīd “nav definēts, kas ir pakāpeniskā cirte”, un, viņaprāt, tas ir viens no būtiskiem trūkumiem. Viņš norāda, ka šāds jēdziens kādreiz esot bijis, bet vēlāk pazudis. Praksē gan tas nekur nav pazudis. Graudulis pakāpenisko cirti raksturo kā vienu no cirtes veidiem, kas nodrošina mežaudzes nepārtrauktību. Atšķirībā no kailcirtes, kur “aizejam, nocērtam visu”, pakāpeniskā pieeja nozīmē, ka mežs tiek izmantots pa daļām, saglabājot nākamajam etapam gan koku stāvus, gan struktūru, gan iespēju turpināt augšanu.
Mežsaimnieks norāda, ka meža īpašniekam ir izdevīgi iegūt visvērtīgāko sortimentu – zāģbaļķus, finierklučus, tāpēc loģiska ir pieeja mežu visu laiku cirst pakāpeniski.
Viņš pat lieto ļoti spēcīgu formulējumu: “Būtībā tā ir mūžīga cirte.” Taču viņš uzreiz piebilst – tas iespējams tikai tad, ja tiek respektēts meža process un īpašnieks saprot, ka mežs ir mainīgs. Šāds modelis prasa vairāk laika, vairāk novērošanas un vairāk plānošanas, bet ilgtermiņā, viņaprāt, “ir viennozīmīgi lielāki ienākumi”.
Graudulis to raksturo stāvos – dabiskā mežā ir pirmais stāvs, otrais stāvs un paauga. Dabai tuvā mežsaimniecībā šie stāvi netiek uztverti kā traucēklis, bet kā nākotnes ienākums. Graudulis īpaši min egli kā “ļoti plastisku koku”, kas var desmitiem gadu augt lēnāk, paliekot zem virsstāva, bet pēc tam, kad augšējais stāvs noņemts, ievērojami paātrināt augšanu. Šajā loģikā mežs nav jāveido no nulles pēc katras cirtes – tajā jau ir ielikts nākamās paaudzes pamats.
Ātra nauda pret ilgtermiņa ieguvumu
Jautājums par ienākumiem šajā tēmā ir neizbēgams. Graudulis neslēpj - ja vajadzīgs ātrs naudas ieguves veids, “kailcirte ir efektīvākais veids, kā to izdarīt”. Tā dod vienreizēju, lielu ieņēmumu. Taču viņš ļoti skaidri parāda arī otru pusi. Ja cilvēks pēc tam grib īpašumu turpināt apsaimniekot, nākamie 20–30 gadi pārvēršas nevis ienākumos, bet pastāvīgos izdevumos – augsnes sagatavošana, stādīšana, agrotehniskā kopšana, jaunaudžu kopšana.
Viņš min ļoti konkrētu aprēķinu: kopējie ieguldījumi atjaunošanā un kopšanā ilgākā periodā var sasniegt divus līdz trīs tūkstošus eiro, bet nauda atgriežas tikai pēc apmēram 40 gadiem. Tāpēc viņš uzdod ļoti vienkāršu, bet neērtu jautājumu:
Vai atmaksājas ieguldīt 3000 eiro šodien un gaidīt gadu desmitus, lai to dabūtu atpakaļ?
Grauduļa atbilde ir skaidra – dabai tuva pieeja, kas balstās uz mežaudzes nepārtrauktību, dod stabilākus ienākumus ilgtermiņā. “Mums visu laiku mežā ir koki, kas ir plus mīnus zāģējuma izmērā,” viņš saka. Tas nozīmē nelielākas intensitātes cirtes, mazāku slodzi uz ceļiem un augsni, un iespēju fokusēties uz mazāku, bet vērtīgāku sortimentu. Nevis vairāk kubikmetru par katru cenu, bet koksne ar lielāku vērtību.
Dagnija Lazdiņa uz to pašu jautājumu raugās niansētāk. Eksperte saka: “Tas nav tik vienkārši.” Viņas skatījumā daudz kas atkarīgs no tā, ko vispār salīdzina.
Ja runā tikai par koksni, tad dabai tuva mežsaimniecība “ir dārgāka”, tā “nenes tik ātri atpakaļ”, un ienākumi var būt mazāki vai sadrumstalotāki.
Vienlaikus daļa izdevumu samazinās, jo daļu darba izdara pati daba. Turklāt viņa uzsver, ka šajā pieejā “nebūs tikai koksne” - tajā jādomā arī par tūrismu, ainavisko vērtību, un arī par to, ka daudzi īpašnieki mežu apsaimnieko ne tikai peļņas dēļ, bet tāpēc, ka viņiem tas ir kā hobijs, vienkārši patīk dzīvot un būt skaistā, veselīgā mežā.
Vai dabai tuvā pieeja mežu padara stabilāku?
Graudulis skaidro, ka, saglabājot dažāda vecuma kokus un dažādu sugu kokus, veidojas audzes struktūra, “kura ir stabilāka pret ārējās vides ietekmēm”, piemēram, vēju un kukaiņiem. Viņš uzsver arī pameža lomu. Ja pamežu un tā sauktos krūmus pilnībā iztīra, tad meža zvēri sāk ēst mērķa kokus. Tātad zemākie slāņi nav tikai vizuāls troksnis – tie ir daļa no sistēmas stabilitātes.
Arī Dagnija Lazdiņa uzsver, ka cilvēka saimniekošana mežā pati par sevi nav pretrunā daudzveidībai. Viņa pat saka ļoti tieši: “Ja mežā ir gaisma, tad tur ir daudz dažādu sugu.” Viņasprāt, arī mežā, kur cilvēks saimnieko, var būt daudz dzīvības, ja netiek “izvilkts ārā pēdējais baļķis un pēdējais žagariņš”. Tad vieta paliek gan vabolēm, gan sūnām, gan ķērpjiem, gan citiem organismiem. No viņas skatpunkta problēma var rasties arī otrā galējībā – ja cilvēks pilnībā pārstāj saimniekot, mežs dažkārt kļūst tik biezs, ka daudzveidība pat samazinās.
Eksperte skaidro, ka Latvijā pietiek zināšanu un pieredzes šajā jomā, taču problēma ir dažādās izpratnēs. Viņasprāt, dažādi cilvēki ar vienu un to pašu jēdzienu saprot atšķirīgas lietas. Viņa arī uzsver, ka pētījumi par šo tēmu ir pieejami, tikai tie ne vienmēr tiek nosaukti tieši ar birku “dabai tuva mežsaimniecība”.
Ir pētījumi par bioloģisko daudzveidību dažādi apsaimniekotās mežaudzēs, par kukaiņiem, apputeksnētājiem, meža monitoringu, par dažādu apsaimniekošanas veidu ietekmi. Problēma, viņasprāt, ir tā, ka pietrūkst kopainas – dažādi pētnieki strādā paralēli, katrs savā ”disciplīnā”, un ne vienmēr viss tiek salikts vienā kopīgā bildē.
Graudulis savukārt saka, ka galvenie šķēršļi ir zināšanu trūkums un bailes no valsts lēmumiem. Viņaprāt, pastāvīga nenoteiktība par aizsardzības režīmiem, procentiem, kam jābūt aizsargātam, un neskaidri noteikumi mudina īpašniekus domāt īstermiņā. “Īpašniekam ir psiholoģiski vieglāk vienkārši nocirst un viss,” viņš saka.
Galvenais ierobežojums ir nevis daba, bet noteikumu neskaidrība
Graudulis ļoti precīzi nosauc to, kas, viņaprāt, būtu jāmaina.
No valsts puses vispirms “viss jāsakārto likumdošanas līmenī”, jo dabai tuva mežsaimniecība likumos īsti nav definēta.
Viņš uzsver, ka būtu jāatjauno jēdziens par pakāpenisko cirti un skaidri jāsaprot, kā šāda saimniekošana strādā juridiski. Viņš min konkrētu piemēru ar septiņdesmitgadīgu bērzu audzi un egļu paaugu – īpašnieks varētu nocirst daļu bērzu un saglabāt egli nākamajam etapam, taču pēc tam juridiski var mainīties audzes formula, vecums un saimniekošanas iespējas. Grauduļa ieskatā, sistēma šobrīd ir samudžināta, un cilvēkam, kurš cenšas strādāt pēc dabai tuviem principiem, nevajadzētu būt spiestam lavierēt starp dažādām normām un neskaidrībām.
Lazdiņa līdzīgi uzsver, ka vajadzētu mazāk savstarpējās konfrontācijas.
Ja sabiedrība un valsts vienojas, ka daļā teritoriju tiešām nestrādājam vai iejaucamies minimāli, tad pārējā daļā īpašniekam jābūt gana skaidriem noteikumiem un gana drošai sajūtai, ka viņš var saimniekot.
Pretējā gadījumā rodas bailes, ka vēlāk kaut kas tiks aizliegts, un tas veicina panisku, īstermiņa rīcību. Viņas skatījumā ir vajadzīga paredzama kārtība, “ka noteikumi visu laiku nemainās”.
Dabai tuva mežsaimniecība nav lētākais ceļš, bet tas var būt gudrākais
No abu ekspertu teiktā var secināt, ka dabai tuva mežsaimniecība nav vienkāršākais un ne vienmēr ir lētākais ceļš. Tā prasa vairāk laika, vairāk novērošanas, vairāk plānošanas un lielāku spēju domāt nevis vienas cirtes, bet vairākās paaudzēs. Taču tieši tāpēc tā var dot gan stabilāku audzi, gan noturīgāku ienākumu modeli, gan mazāku ievainojamību pret ārējiem satricinājumiem.
Graudulis saka, ka cilvēkam jāskatās, “ko daba vēsta un ko konkrētā vieta īsti grib”. Lazdiņa saka, ka dabai tuva mežsaimniecība ir tad, “ja mēs darām to pašu, ko dara daba”. Abos gadījumos runa ir par vienu un to pašu – nevis par meža romantizēšanu, bet par pietiekamu pazemību, lai mežs netiktu reducēts tikai uz ērtu un ātri izņemamu koksnes apjomu.
Raksts tapis sadarbībā ar PEFC.
Avots: apollo.lv
