Meža stādīšana nav tikai tehnisks darbs pēc cirsmas novākšanas. Tas ir ilgtermiņa lēmums, kurā vienlaikus jāizprot augsne, jādomā par nākotnes tirgu, jāvērtē klimata radītie riski un jāizlemj, vai konkrētajā vietā vispār jāstāda, vai tomēr jāļauj mežam atjaunoties dabiskā ceļā. Pieredzējušais mežsaimnieks Jānis Iesalnieks intervijā Apollo.lv atklāj vienkāršu, bet būtisku principu – svarīgākais nav tas, vai kāda suga konkrētā vietā var augt, bet gan tas, kura suga tur būs viskonkurētspējīgākā.
Svarīgākais kritērijs ir augsne
Iesalnieks stāsta, ka pamatā viss sākas ar augsni un augšanas apstākļu tipu. Tieši tas nosaka, kuru koku sugu konkrētajā vietā būtu vispareizāk izvēlēties. Viņš sarunā uzsver, ka tautā bieži mēdz teikt - kas tur augs, tas arī augs. Taču mežsaimniecībā, pēc viņa domām, svarīgākais nav pats izdzīvošanas fakts, bet konkurētspēja.
“Būtībā jau ir tā, ka visur aug viss, bet būtiska ir konkurētspēja,” saka mežsaimnieks.
Viņš skaidro, ka, piemēram, nabadzīgās, smilšainās augsnēs viskonkurētspējīgākā suga ir priede, tāpēc tieši tā tur arī jāstāda. Auglīgākās vietās izvēles spektrs jau ir plašāks, un tur īpašniekam ir vairāk iespēju lemt.
Lēmums jāpieņem šodien, bet jādomā par nākotni
Iesalnieks sarunā vairākkārt uzsver, ka stādīšanas lēmums ir ļoti atbildīgs tieši tāpēc, ka tas jāpieņem šodien, nezinot, kāda situācija būs pēc vairākiem gadu desmitiem. Viņa skatījumā mežsaimniekam ir svarīgi saglabāt izvēles iespējas arī nākotnē.
“Pieņemot lēmumu par to, ko šodien stādīt, jādomā, kas varētu būt nākotnē. Nekad mēs precīzi nākotni neesam varējuši paredzēt,” viņš saka. Tāpēc, pēc viņa domām, liela vērtība ir tam, lai katrā īpašumā būtu pēc iespējas vairāk dažādu koku sugu. Mēs nevaram zināt, kura no tām nākotnē izrādīsies vērtīgākā.
Mežsaimnieks min arī ļoti konkrētu piemēru.
Šobrīd, skatoties pēc apaļkoksnes cenām, vērtīgākie ir skujkoki un bērzs, turklāt bērza finierkluči šodien maksā vairāk nekā baļķi.
Taču, kā atgādina Iesalnieks, pirms pārdesmit gadiem bērzs mežā vēl tika uzskatīts teju par nezāli. Līdz ar to viņš skeptiski izturas pret vienkāršiem spriedumiem par “vērtīgām” un “nevērtīgām” sugām. Tas, kas šobrīd šķiet mazāk vērtīgs, nākotnē var izrādīties gluži pretēji.
Šis skatījums raksturo mežsaimniecību kā ilgtermiņa domāšanu. Nevis vienas sezonas peļņas aprēķinu, bet darbu ar perspektīvu, kas sniedzas krietni tālāk par šodienas tirgus cenu lapu.
Selekcionēti stādi Latvijā faktiski ir norma
Jautājumā par stādāmo materiālu Jānis Iesalnieks ir kategorisks – Latvijā, pērkot stādus, praktiski nav iespējams nopirkt neselekcionētu materiālu. To nosaka likumdošana. Visas stādu audzētavas stādu audzēšanā izmanto sertificētas sēklas, tāpēc selekcionēts stādmateriāls nav kaut kas īpašs vai reti sastopams – tas būtībā ir standarts.
“Pērkot stādus Latvijā, mums nesanāks nopirkt neselekcionētus stādus, jo to nosaka likumdošana,” saka Jānis Iesalnieks.
Viņaprāt, šī sistēma ir pamatota, jo zinātnieku pētījumi rāda, ka selekcionētais stādmateriāls dod jaunajai audzei līdz 20% lielāku produktivitāti.
Taču mežsaimnieks uzsver, ka selekcijas ieguvums nav tikai pieauguma apjomā. Ļoti svarīga ir arī kvalitāte. Pēc viņa teiktā, selekcionēts stādmateriāls dod augstāku koksnes kvalitāti, īpaši runājot par taisnāku stumbru un zaru izmēru. Tieši tas, pēc Iesalnieka domām, meža īpašniekam ir būtiski, jo no tā nākotnē būs atkarīga iespēja savu produkciju pārdot pēc iespējas dārgāk.
Selekcijas efektu uzreiz redzēt nevar
Lai gan selekcionētā stādmateriāla priekšrocības Jānis Iesalnieks vērtē pozitīvi, viņš arī atzīst, ka agrīnā stadijā atšķirt selekcionētu stādu no cita stāda ir grūti. Pēc viņa domām, agrīnā vecumā šīs atšķirības mežā nav viegli saskatāmas.
“Selekcijas efekts jau izpaužas vēlāk. Agrīni to atšķirt būs ļoti pagrūti,” viņš saka. Tas nozīmē, ka meža īpašniekam jābūt gatavam pieņemt lēmumu, kura rezultāts pilnā mērā kļūs redzams tikai vēlākos gados.
Meža atjaunošana vienmēr prasa pacietību. Ieguldīts tiek šodien, bet atdeve kļūst redzama pakāpeniski un ilgā laikā.
Ko rāda selekcijas pētījumi
Būtiska ir arī selekcijas puse, jo aiz vārdiem “selekcionēts stādmateriāls” nestāv tikai teorija, bet ilgstošs praktisks darbs. LVMI “Silava” pētnieka Arņa Gaiļa vadītais pētījums “Meža koku selekcijas pētījumi ģenētiski augstvērtīgu meža reproduktīvā materiāla ieguves avotu izveidei” aptver parastās priedes, parastās egles, āra bērza un melnalkšņa selekciju, un tā mērķis ir izveidot ģenētiski augstvērtīga meža reproduktīvā materiāla ieguves avotus. 2024. gada pārskatā redzams, ka darbs nenotiek tikai laboratorijā: tiek ierīkoti pēcnācēju pārbaudes stādījumi, vērtēta saglabāšanās, augšana, stumbra kvalitāte, zaru resnums un defekti, kā arī atlasīti nākamajiem sēklu plantāciju cikliem piemērotākie kloni un ģimenes.
Meža īpašniekam vissvarīgākais šajā pētījumā ir secinājums, ka Latvijas sēklu plantāciju pēcnācēji kopumā uzrāda labāku produktivitāti un stumbra kvalitāti nekā mežaudžu pēcnācēji.
Priedes pēcnācēju pārbaudēs vērtēja augstumu, caurmēru, stumbra tilpumu, zaru caurmēru, stumbra un kopējo kvalitātes balli, kā arī tādus defektus kā padēli, zaudēta galotne un dubultgalotne. Pētījumā secināts, ka Latvijas sēklu plantāciju materiālam kopumā bija labāki rādītāji gan produktivitātē, gan kvalitātē, savukārt no Somijas un Igaunijas pārvietotais materiāls auga lēnāk, taču dažos gadījumos uzrādīja labāku stumbra kvalitāti. Tas ir ļoti būtisks signāls meža īpašniekam: selekcija nav tikai stāsts par ātrāku augšanu, bet arī par to, kāds būs stumbrs un cik vērtīga būs nākotnes koksne.
Pārskatā redzams arī, ka selekcijas darbs tiek veikts ļoti praktiskā līmenī. Piemēram, 2024. gadā pēcnācēju pārbaudēm tika izaudzēti 88,8 tūkstoši viengadīgu priedes konteinerstādu, parastajai eglei ierīkoti plaši pēcnācēju pārbaužu stādījumi un izaudzēti desmitiem tūkstošu spraudeņstādu, bet āra bērza selekcijā vienlaikus tiek attīstīta gan klonu pārbaude, gan veģetatīvās pavairošanas metodika.
Klimata pārmaiņas jau maina izvēles: mazāk egles, vairāk bērza
Uz jautājumu, vai pēdējos gados viņš ir mainījis savas izvēles klimata pārmaiņu ietekmē, Jānis Iesalnieks atbild apstiprinoši.
Visā Latvijā vērojama tendence stādīt mazāk egli un vairāk bērzu. Pamatā tas saistīts ar egļu astoņzobu mizgrauzi, kas pēdējos gados ir kļuvis par būtisku risku egļu audzēšanā.
Mežsaimnieks skaidro, ka siltajās vasarās mizgrauzim veidojas divas un pat trīs paaudzes, tāpēc egles audzēšana kļuvusi daudz riskantāka. Savukārt bērzam šo risku ir mazāk, un vienlaikus pieaugusi arī bērza finierkluču cena, tāpēc ekonomiskā izpratnē bērzs kļūst konkurētspējīgs ar egli.
Kaitēkļu risks dažkārt prasa ne tikai izvēlēties citu sugu, bet arī rīkoties gudrāk
Lai gan Jānis Iesalnieks atzīst, ka pats ar būtiskiem mizgrauža radītiem zaudējumiem savā mežā neesot saskāries, tas, kā viņš šo risku apraksta, ir ļoti ilustratīvi. Viņš saka, ka izmanto “sentēvu metodi”. Proti, pēc mežizstrādes sezonas mežā atstāj dažus nozāģētus egļu baļķus vai papīrmalku, ļaujot mizgraužiem tajos iemitināties, bet vēlāk pirms to izlidošanas šo koksni izved no meža.
Viņa ieskatā šī metode maza meža īpašniekam strādā ļoti labi. Vienlaikus viņš atzīst, ka mežu īpašniekiem ar lielām platībām un bez savas tehnikas tas var būt daudz sarežģītāk.
Kas notiek, ja nestāda
Viens no svarīgākajiem jautājumiem meža īpašniekam ir tas, vai vienmēr jāstāda, vai arī iespējams paļauties uz dabisko atjaunošanos. Pieredzējušais mežsaimnieks uz šo atbild niansēti. Viņš neuzskata, ka stādīšana vienmēr ir vienīgais pareizais ceļš. Viņa ieskatā viss ir atkarīgs no mērķa -– kādu sugu īpašnieks konkrētajā vietā grib audzēt.
Ja mērķis ir priede, tad bez stādīšanas būs ļoti grūti iztikt. Savukārt, ja runa ir par bērzu, dabiskā atjaunošanās ir ļoti iespējama.
Taču ar vienu svarīgu nosacījumu – vajadzīga ļoti rūpīga, ikgadēja kopšana. Ja meža īpašniekam ir skaidrs, ko viņš grib panākt, un viņš katru gadu iziet cauri platībai, tad arī ar dabisko atjaunošanos var iegūt ļoti labu rezultātu par samērā zemām izmaksām.
Tomēr nestādīt nav tas pats, kas nedarīt neko. Dabiskā atjaunošanās Iesalnieka izpratnē ir apzināts un aktīvs process, nevis pasīva gaidīšana. Ja īpašnieks šo procesu vada, tas var būt gan perspektīvs, gan ekonomiski pamatots ceļš. “Meža dabīgās atjaunošanās veicināšana tas ir ļoti perspektīvs un pareizs piegājiens,” saka Jānis Iesalnieks.
Dabiskā atjaunošanās prasa zināšanas, nevis paļaušanos uz dabu
Runājot par dabisko atjaunošanos, Iesalnieks ļoti skaidri brīdina arī par noteikumiem, kas jāņem vērā, veidojot jauktas audzes.
Mežsaimnieks norāda, ka vienā nogabalā nevajadzētu kopā audzēt koku sugas ar atšķirīgu dzīves ilgumu.
Kā piemēru viņš min apsi un skujkokus, kas “neiet kopā”, jo vēlāk apse var dominēt. Tāpat viņš norāda uz ļoti asu konkurenci starp bērzu un priedi.
Savukārt, ja izvēlētas sugas ar līdzīgāku dzīves ciklu, jauktas audzes var būt stabilas. Pēc Iesalnieka domām, šādā gadījumā, ja vienai sugai rodas problēmas, cita to zināmā mērā var kompensēt.
Ekonomiskais jautājums ir neizbēgams, bet atbildes rodas tikai ilgā laikā
Uz jautājumu, vai selekcionēts stādmateriāls ilgtermiņā atmaksājas, Jānis Iesalnieks atbild piesardzīgi. Viņš saka, ka zinātnieku pētījumi rāda – atmaksājas. Taču viņš arī atzīst, ka pašam personīgi pilnībā to izvērtēt vēl nav bijis iespējams, jo tādam salīdzinājumam vajadzīgi gadu desmiti. Šī atbilde ļoti precīzi raksturo visu mežsaimniecības loģiku: lēmumi tiek pieņemti šodien, bet to patiesā ekonomiskā bilance kļūst redzama tikai pēc ilga laika.
Viņš arī atgādina, ka Latvijā meža īpašniekam faktiski nemaz nav iespējas legāli iegādāties neselekcionētu stādmateriālu. Teorētiski var mēģināt izrakt mazos kokus savā mežā un pārstādīt, taču tas ir ļoti darbietilpīgi un rezultāts nav garantēts.
Tātad praktiskajā mežsaimniecībā izvēle par labu selekcionētam materiālam daudzos gadījumos nav pat izvēle starp divām vienlīdz pieejamām iespējām – tā ir esošā sistēma.
Intervijas noslēgumā Jānis Iesalnieks sniedz padomu tiem, kuri vēl domā par meža atjaunošanu: "Meža īpašniekam vispirms jāskatās, kas apkārtnē jau notiek – kādas koku sugas konkrētajā vietā aug vislabāk, kas ienāk izcirtumā dabiskā ceļā un kāda varētu būt šīs vietas perspektīva. Visdrošāk to izvērtēt kopā ar zinošu mežkopi, jo daba pati rāda priekšā, kura suga konkrētajā vietā būs konkurētspējīgākā."
Raksts tapis sadarbībā ar PEFC.
Avots: apollo.lv
