Latvijas dabas ainava nav iedomājama bez mežiem, kas ir īpaši svarīgi vides saglabāšanai, rūpējoties par zīdītājiem, putniem un kukaiņiem, kā arī dod pienesumu ekonomikai, veicinot uzņēmējdarbību un valsts attīstību kopumā. Taču, salīdzinot ar citām kaimiņvalstīm, mežu īpašniekiem daudzos gadījumos jāspēj izpildīt augstākas normatīvos noteiktās prasības. Kāpēc esam šādā situācijā un ko varam darīt?
Likumu vietā labprātīga sertifikācija
“Latvijā normatīvais regulējums ir ļoti ierobežojošs, jo, piemēram, daudzas prasības, kas Latvijā ir noteiktas ar likumiem un noteikumiem, Skandināvijas valstīs tiek piemērotas, ja meža īpašnieki brīvprātīgi vēlas veikt meža sertifikāciju,” saka Latvijas Meža īpašnieku Biedrības valdes priekšsēdētājs Arnis Muižnieks. Tas Latvijas meža īpašnieku nostāda nevienlīdzīgā situācijā gan zemes efektīvas apsaimniekošanas ziņā, gan attīstoties maksājumiem, piemēram, dabas kredītiem, ko varētu piešķirt par saistībām, ko īpašnieks uzņemas virs likumos noteiktā.
Meža likuma mērķis – veicināt meža ekonomiski, ekoloģiski un sociāli ilgtspējīgu apsaimniekošanu un izmantošanu, visiem meža īpašniekiem vai tiesiskajiem valdītājiem nodrošinot vienādas tiesības, īpašuma tiesību neaizskaramību un saimnieciskās darbības patstāvību un nosakot vienādus pienākumus.
“Latvijā likumdošana ir veidota caur aizliegumiem, cenšoties sasniegt Eiropas Savienības uzliktos zaļā kursa mērķus, kā arī saglabāt dabas daudzveidību un aizsardzību, taču, piemēram, Zviedrijā un Somijā tas tiek darīts ar kompensāciju mehānismiem,” saka Latvijas Kokrūpniecības viceprezidents Kristaps Klauss, piebilstot, ka Latvijā arī iespējams saņemt kompensācijas par, piemēram, aizsargājamā teritorijā esošu mežu, bet tās ir niecīgas, nesasniedzot galveno mērķi. Viņš arī norāda, ka viena no galvenajām problēmām ir arī pārmērīga birokrātija, kas traucē ne tikai attīstīt mežus, bet arī nozares uzņēmumus, jo rūpnīcu Latvijā uzbūvēt ir krietni sarežģītāk nekā, piemēram, tuvējās kaimiņvalstīs.
“Ar likumu ir noteikts pilnīgi viss. Gan tas, kādam jābūt koku ciršanas vecumam vai caurmēram, turklāt šie rādītāji ir daudz augstāki kā Skandināvijā, vai Austrijā, gan tas, ka atļauja koku ciršanai ir derīga tikai trīs gadus. Skandināvijas valstīs īpašnieki var daudz brīvāk rīkoties ar saviem īpašumiem un pieņemt pamatotus lēmumus, tādējādi labāk reaģējot uz dažādu ar klimata izmaiņām saistītu risku mazināšanu, piemēram negaidot, kad egles apēdīs egļu astoņzobu mizgrauzis vai apses būs pilnas ar trupi. Tas dod labumu ne tikai meža īpašniekiem, bet arī pensionāriem, skolotājiem, policistiem, jo no labiem mežiem valsts budžetā ienāk vairāk naudas nekā no bojātiem un nokaltušiem,” saka A.Muižnieks.
Likumdevējiem situāciju arī neatvieglo fakts, ka tiem pēc būtības ir jābūt gan miertiesnešiem, gan ekspertiem, jo gan mežu īpašnieki, gan vides organizācijas ļoti aktīvi aizstāv un pārstāv savas intereses. Un abas ir pilnīgi saprotamas un vēlamas. “Pat superbagātā Norvēģija, kam ir milzīgi finanšu uzkrājumi, aktīvi saimnieko savos mežos un nav izveidojuši vienu lielu rezervātu. Lai gan finansiāli it kā to varētu atļauties. Tādēļ man tā šķiet utopija, ka Latvijas iedzīvotāji varētu pateikt “nē, pusi no valsts teritorijas mēs saimnieciski neizmantosim un lielākā Latvijas apstrādes nozare – kokrūpniecība – mums nav vajadzīga".
"Latvijas ekonomikā šī nozare veido būtisku pienesumu, tāpēc mums jābūt konkurētspējīgiem un jāgriež mežs tad, kad tajā ir vislielākais lietkoksnes daudzums,” K. Klauss.
Vai meliorācijas jautājumam ir atrisinājums?
Latvijā ikgadējais nokrišņu daudzums ievērojami pārsniedz ikgadējo ūdens iztvaikošanas apjomu, tādēļ sekmīgai saimnieciskajai darbībai daudzviet ir nepieciešamas meliorācijas sistēmas. Liela daļa no tām ierīkotas pagājušā gadsimta sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados, nodrošinot ievērojami labāku koku augšanu. Šobrīd to tiešā ietekmē Latvijas mežu krāja ir vairāk nekā par 150 miljoniem m3 augstāka. Tomēr sistēmas noveco un ir mainījies klimats, biežākiem kļūstot laika apstākļu ekstrēmiem. To spilgti parādīja arī pagājušā gada slapjā vasara. Tādēļ ir svarīga iespēja efektīvi un ātri veikt nepieciešamos darbus meliorācijas sistēmu uzturēšanā un rekonstrukcijā.
Zemkopības ministrijas Meža departamenta direktors Āris Jansons skaidro: “Pirms dažiem gadiem tika veikta dabas skaitīšana, kas nozīmē, ka daudz precīzāk zinām, kurā vietā un kādas dabas vērtības atrodas. Tātad tagad pietiek datu, lai lēmumus par konkrētiem grāvjiem un mežaudzēm pieņemtu ātri un precīzi, veiktu darbības, novēršot riskus meža vitalitātei un vienlaikus neapdraudētu kopējo bioloģisko daudzveidību.
Latvijā grāvji ir 30% mežu – ja tos uzturam, mēs neapdraudam dzīves vidi sugām, kurām vajag slapjus mežus, jo 21% no šīs ekosistēmas aizņemtās teritorijas ir ar paaugstinātu augsnes mitrumu un bez grāvjiem. Tātad darbiem esošās meliorācijas sistēmās vajadzētu būt izpildāmiem vienkārši, ātri, balstoties uz standartizētiem risinājumiem. Tomēr tā nav – pirms katras meliorācijas sistēmas rekonstrukcijas veicams laikietilpīgs un dārgs ietekmes uz vidi novērtējums, kas lielā mērā atkārto jau iepriekš veiktās dabas vērtību uzskaites. “Mēs skatāmies uz mežiem caur lupu, taču vajadzētu to darīt no putna lidojuma, jo tikai tad var saprast visu sistēmu,” piebilst Ā. Jansons. Viņš arī skaidro, ka Zemkopības ministrijā ir izstrādāti un iesniegti grozījumi vairākos normatīvos nevajadzīgās birokrātijas novēršanai, taču piedāvāto izmaiņu tālāka virzība ir grūti prognozējama.
Egļu mizgrauzis – īpašnieku bieds
Iepriekšējos gados Latvijas mežos bija izsludināta ārkārtas situācija saistībā ar egļu astoņzobu mizgrauzi. Šī nu jau laikam mūsu valstī pazīstamākā vabole var izraisīt (un arī izraisīja) koku bojāeju plašā teritorijā. Ārkārtas situācija paredzēja, ka audzi var nocirst, ja tiek konstatēti desmit kukaiņu invadēti koki uz vienu hektāru. “Esam aicinājuši arī koku ciršanas noteikumu grozījumos šo normu iekļaut, jo šis ir visefektīvākais veids, kā ne tikai gūt maksimālus ienākumus no bojātās mežaudzes, bet arī aizsargāt blakus esošos mežu, neciešot finansiālus zaudējumus,” saka A.Muižnieks, piebilstot, ka patlaban galvenās sarunas par mežu apsaimniekošanu notiek starp ministrijām, vides organizācijām un citām iesaistītajām pusēm. “Mūs dara bažīgus tas, ka pavasaris un vasara tuvojas, tāpēc noteikumi nepieciešami pēc iespējas ātrāk, lai Latvijas mežos mizgrauzi maksimāli ierobežotu.”
"Ārkārtas situācija ir īslaicīgs risinājums, tāpēc svarīgi meklēt veidu, kā nostiprināt likumdošanā un Ministru kabineta noteikumos turpmāko nozares darbību." Ā. Jansons.
Viņš skaidro, ka nu visas atbildīgās ministrijas vienojušās par noteikumu virzību, cerot, ka tos pieņems tuvākajā laikā. Tas radītu iespēju meža īpašniekiem novērst problēmas, nevis cīnīties ar sekām. Tāpat grozījumi pavērtu plašākas iespējas veikt neproduktīvo mežaudžu nomaiņu, kas svarīga kopējai meža vitalitātes, noturības un ekonomiskās vērtības nodrošināšanai.
Grozījumus atbalsta arī Kokrūpniecības federācijas pārstāvis K. Klauss: “Ja mežā konstatēts egļu mizgrauzis, reakcijai jābūt ātrai, lai pēc iespējas samazinātu zaudējumus. Neviens nevēlas, lai pēc 40 gadus veiktas meža kopšanas beigās no tā varētu izvest tikai malku. Iespējas elastīgi pieņemt lēmumus un novērst koku bojājumus ir svarīgas ne tikai meža īpašniekiem, bet arī kokapstrādātājiem – lai mums būtu kvalitatīvi izejmateriāli un uzņēmumi varētu augt un attīstīties.”
Eiropas mēroga pētījumā FORADVISE konstatēts, ka Latvijas mežsaimniecības normatīvā bāze ir ļoti strikta un prasības ir augstas, atstājot maz elastības un lēmumu pieņemšanas paša meža īpašnieka ziņā. Līdzīgi tas ir arī citās Austrumeiropas valstīs. Tas nostāda mūsu meža īpašniekus vājākās konkurences pozīcijās salīdzinājumā ar citiem Eiropas Savienības vienotā tirgus dalībniekiem. Tādēļ nozares attīstībai būtiska sagatavoto normatīvu virzība, vienkāršojot un atvieglojot prasības un vairāk fokusējoties uz vadlīniju izstrādi un īpašnieku konsultēšanu, nevis lēmumu pieņemšanu īpašnieku vietā. Šādu normatīvu izmaiņu pieņemšanai būtiska sadarbība starp ministrijām un politiķiem, mežu īpašniekiem un nevalstiskajām organizācijām, nodrošinot kvalitatīvu mežsaimniecības attīstību un Latvijas ekonomisko labklājību.
Raksts tapis sadarbībā ar PEFC.
Avots: apollo.lv
