Gaujas nacionālais parks ir Latvijas lielākais un vecākais nacionālais parks, kas dibināts pirms 52 gadiem, taču meža īpašniece Dzintra Elberte savos īpašumos Gaujas krastos joprojām izjūt dabas aizsardzības sistēmas nepilnības uz savas ādas. Viņa aktīvi iesaistās vides saglabāšanā, tomēr paradoksālā kārtā valsts dabas aizsardzības politika nereti nostāda viņu bezpalīdzīgā situācijā. Elberte dalās savā pieredzē par to, kā esošā sistēma prasa glābt dabu uz īpašnieku rēķina, norādot uz sistēmiskām problēmām – biotopu aizsardzību "uz papīra", neskaidro finansējuma izlietojumu, kompensāciju neesamību, sabiedrības aizspriedumiem un valsts institūciju attieksmi.
Dzīve Gaujas krastos
Dzintra Elberte ir dzimusi un augusi Siguldā, tāpēc Gaujas senlejas ainavas un meži ir bijuši neatņemama viņas dzīves daļa kopš bērnības. “Kad parku dibināja, man bija 4 gadi, bet jau 12 gadu vecumā gāju līdzi dabas sargam mācīties, kā sargāt dabu,” atminas Elberte, kura jau skolnieces gados iesaistījās vietējās dabas aizsardzības aktivitātēs.
Pieaugot viņa izvēlējās studēt jurisprudenci un vēlāk arī tūrisma vadību, maģistrantūras darbu rakstīja par ūdenstūrisma sistēmas izveidi Gaujas nacionālajā parkā.
90. gadu beigās tika iegādāts pirmais īpašums pie Līgatnes pārceltuves, kas beigās izvērtās par īpašuma kopumu 200 ha platībā, kas sevī ietver dabas daudzveidību.
“Manā īpašumā ir apmēram septiņi dažādi biotopu veidi - sākot ar mazām upītēm un klinšu atsegumiem, līdz pļavām un mežiem,” viņa stāsta, uzsverot, ka tik daudzveidīga vide prasa arī daudzveidīgu pieeju tās apsaimniekošanā.
Elberte sevi dēvē par netipisku īpašnieci – ar labām zināšanām dabas aizsardzībā un vēlmi sadarboties. “Es visu laiku gaidu un domāju, ka varētu kā īpašniece piedalīties dabas aizsardzībā,” viņa saka. Viņa nav klusa vērotāja, bet gan meklē iespējas iesaistīties.
Taču realitāte izrādījusies citāda. Kļūstot par zemju īpašnieci, Elberte drīz vien saprata, ka pastāvošā dabas aizsardzības sistēma privātīpašnieku iesaisti neveicina – drīzāk otrādi, cenšas viņus izstumt, atņemot tiem piederošos resursus, lai citi varētu realizēt ar dabas aizsardzību saistītus projektus.
Miljoni dabas aizsardzībai – bet kur tie paliek?
Elberte aktīvi seko līdzi vides politikas jaunumiem. Pirms nepilniem desmit gadiem, sākoties jaunajam Eiropas Savienības fondu plānošanas periodam, viņa ar cerībām uztvēra ziņu, ka dabas daudzveidības saglabāšanai atvēlēts ievērojams finansējums.
“Šai plānošanas periodā dabas aizsardzībai, pēc biedrības “Zaļā brīvība ”datiem, piešķirti apmēram 600 miljoni – ļoti liela summa. Es nopriecājos: būs kur “atvēzēties”, būs ko darīt,” atceras Elberte.
Viņa iedomājās, ka beidzot arī privātie zemju īpašnieki tiks iesaistīti dabas saglabāšanas projektos, jo tieši viņu īpašumos atrodas lielas daļas vērtīgo biotopu. Taču šīs cerības nepiepildījās.
Gadi gāja, plānošanas periods tuvojas noslēgumam, bet Elberte secināja, ka nav spējusi iesaistīties nevienā nopietnā dabas aizsardzības projektā. “Man nesaprotami, kā sistēma strādā, – es neesmu uzrakstījusi nevienu projektu dabas aizsardzībai,” viņa saka.
Izrādījās, ka resursi līdz privātīpašniekiem nenonāk. Projekti tiek īstenoti caur valsts iestādēm un lielajām organizācijām, bet zemju saimnieki paliek novārtā, pat ja tie gatavi sadarboties un ieguldīt savus resursus dabas labā.
“Kur tad palikuši tie 600 miljoni dabas aizsardzībai, ja pat pļavām, kas mums ir jāglābj, beigās nav kas apmaksā ekspertu pakalpojumus?” retoriski vaicā Dzintra Elberte.
Viņa stāsta, ka šobrīd atklājies absurds – plānojas projekts dabisko pļavu atjaunošanai, bet tajā pat nav paredzēts finansējums ekspertu darbam. Lai konstatētu, kā atjaunot aizaugušas pļavas, nepieciešami botāniķi un biologi, taču izrādās, ka viņu darba apmaksai līdzekļu nav. “Tas vispār ir absurds,” Elberte sašutusi.
Elberte uzskata, ka sistēma strādā īpatnēji, un viņai nav izprotams, kur pazūd dabai atvēlētā nauda. Dabas aizsardzības pārvalde (DAP) joprojām cieš no finanšu trūkuma, kaut gan formāli līdzekļi nozarei piešķirti.
"Mēs nespējam sakārtot Nacionālajā parkā pat elementāras lietas. Parkam ir vairāk nekā 50 gadi, bet joprojām nav izveidots vienots taku tīkls – Sigulda atsevišķi, Cēsis atsevišķi. Nav sistēmas uz Gaujas – kā laivot, kā vadīt cilvēku plūsmu,” uzskaita Elberte, kurai sāp sirds par nesakārtotību.
Viņasprāt, tieši Gauja – parka mugurkauls – būtu pelnījusi īpašu vērību, taču tā arī nav sagaidījusi gudru pārvaldību. Rezultātā apmeklētāji klejo, kur pagadās, neapzināti posta ligzdas un jutīgas vietas, jo trūkst skaidras infrastruktūras un kontroles.
Elberte vēlētos, ka Valsts kontrole veiktu visaptverošu auditu dabas aizsardzībā, tāpat kā nesen veica veselības sistēmas auditu, jo tas varētu viest skaidrību par dabas aizsardzības problēmām.
Privātīpašums pret sistēmu: tiesības bez kompensācijas
Elbertes pieredze atklāj arī sāpīgu tiesiskuma problēmu dabas aizsardzības jomā – īpašumtiesību ierobežojumus bez taisnīgas atlīdzības. Viņas meži atrodas nacionālajā parkā, un tie jau sen ierobežoti ar dažādiem liegumiem. “Vēsturiski īpašniekiem atdeva zemi parkā, un Satversmē noteikts, ka īpašums ir neaizskarams,” stāsta Elberte. Tomēr dabas aizsardzībā šie principi sāk pazust. Viņas pieredzē valsts rīkojas pēc principa – “mums vajag, mēs paņemam, bet naudas mums nav”.
“Tāds princips varbūt strādāja sociālismā, bet nestrādā kapitālismā,” Elberte ironiski salīdzina. Proti, uzliekot jaunus aizliegumus saimniekot mežā, valsts faktiski atsavina īpašuma vērtību, bet kompensāciju par to nesniedz vai arī tās ir simboliskas.
Mežaudze, ko īpašnieks cerējis drīzumā cirst, pēkšņi tiek pasludināta par biotopu ar ciršanas liegumu – un visi īpašnieka plāni un cerības vējā.
Elberte norāda, ka īpaši absurda situācija veidojas ar dabisko pļavu aizsardzību. Pļavas neizdzīvos, ja tās neapsaimnieko, – regulāri jāpļauj zāle, jāvāc siens, jārūpējas, lai neieaug krūmi. Tas ir darbietilpīgi un mūsdienās finansiāli neienesīgi – lauku sētas ar pāris govīm sen jau izzudušas. “Pļavām ir vajadzīga darbība.
Tā nebūs uz peļņu vērsta – tā ir tikai skaistumam un dabai. Nopļauj kaut ko bezvērtīgu un saglabā putnus. Tātad mīnusi jau saknē,” skaidro Elberte.
Kompensāciju sistēmu Elberte dēvē par ilūziju. Formāli zemju īpašniekiem ar liegumiem pienākas kompensācijas par saimnieciskās darbības ierobežojumiem, taču praksē tās ir simboliskas.
“Tās jau nav nekādas kompensācijas – tās ir tādas kapeikas, ko atmet, saprotot, ka kaut kas jāmaksā,” viņa saka, neslēpjot rūgtumu. Piemēram, par mežu, kurā noteikts mikroliegums kādas retas sugas aizsardzībai, īpašnieks saņem tikai pāris desmitus eiro gadā par hektāru – kamēr potenciāli varēja nopelnīt simtus vai tūkstošus no koksnes, ja drīkstētu to nocirst.
Matemātika ir nežēlīga: "Ja no meža nociršanas tu varētu iegūt, piemēram, 80 000 tūkstošus eiro, bet kompensācijā saņem 800 eiro gadā, rēķiniet, cik gadu desmitus vajadzēs, lai atgūtu to pašu summu,” Elberte ilustrē situāciju ar konkrētu piemēru.
Viņa ir pārliecināta: ja kompensācijas būtu adekvātas, daudzi privātie mežu īpašnieki labprāt atstātu mežus neskartus, taču pašlaik valsts piedāvājums nav godīgs.
Viņa pat vērsās Satversmes tiesā, apstrīdot faktu, ka valsts var atņemt īpašuma izmantošanas tiesības bez taisnīgas atlīdzības. Taču Konstitucionālā tiesa vairākus gadus atteicās ierosināt lietu, faktiski neizskatot pēc būtības šo jautājumu.
Elberte jūtas vīlusies: viņasprāt, pat tiesu sistēma nevēlas iedziļināties šajā tēmā.
"Viņi elpo sabiedrības viedokļa gaisu,” viņa rūgti nosaka. Valdošais noskaņojums – dabas aizsardzība "pāri visam" – atstāj privātīpašniekus ar sajūtu, ka viņi nedrīkst pat iebilst.
Elberte uzskata, ka šāda pieeja nav ilgtspējīga. Privātīpašnieki tiek padarīti par grēkāžiem, vienlaikus uzliekot viņiem visas dabas glābšanas izmaksas. "Mums uzspiež pienākumu glābt pasauli, bet pašu īpašnieku balsis negrib dzirdēt – mēs esam smieklīgi, ja pasakām, ka arī mums kaut ko vajag," viņa rezumē sajūtu, ko gūst sabiedriskajā telpā.
Sabiedrības aizspriedumi
Dabas aizsardzības diskusijās Elberte bieži jūtas viena pret daudziem – viņa ir zemju īpašniece, kura iestājas gan par dabas, gan savu tiesību aizsardzību. Sabiedrības acīs tas nereti tiek pārprasts.
"Sabiedrībā ļoti iesakņojies uzskats, ka meža īpašnieki ir tie, kas tikai nocērt un dabū lielu naudu, – tādi sliktie," Elberte saka. Šo stereotipu viņa izjūt ikdienā, it sevišķi, kad mēģina skaidrot sabiedrībai mežsaimniecības un dabas aizsardzības sarežģījumus.
"Cilvēki uzskata: ja tas ir parks, tad tur noteikti nedrīkst neko cirst," viņa min vienu no populāriem maldīgiem priekšstatiem. Taču realitātē Gaujas parkā daļa mežu pieder privātīpašniekiem, un likumi pieļauj saprātīgu mežsaimniecību arī parka teritorijā.
Elberte uzsver, ka viņa mīl mežus ne mazāk kā citi dabas draugi, taču saprot, ka ilgtspējīga apsaimniekošana reizēm prasa aktīvu rīcību, nevis pilnīgu "rokas nost" politiku.
Viņas kritika pret galējībām dabas aizsardzībā īpaši spilgti izpaužas, runājot par mizgraužu epidēmiju, kas pēdējos gados skārusi daudzus Latvijas mežus, arī Gaujas nacionālo parku.
Pirms pāris gadiem tika virzītas izmaiņas noteikumos, kas pilnībā aizliegtu koku ciršanu nacionālajos parkos. “Mērķis bija aizliegt parkā cirst vispār,” atceras Elberte. Šis plāns gan pagaidām “iesaldēts”, iespējams, saprotot, ka tas radītu nepanesamu slogu īpašniekiem. Tomēr daļēji šī ideja sabiedrības apziņā jau iesakņojusies – cilvēki uzskata, ka parkos kokus vispār nedrīkst aiztikt.
Rezultātā, kad pēkšņi izplatījās mizgraužu sērga, radās traģikomisks paradokss. Gadu desmitiem rūpīgi sargātie meži sāka kalst kaitēkļu savairošanās dēļ, bet jebkādu koku izciršanu bīstamo kukaiņu apturēšanai daļa sabiedrības uztvēra ar sašutumu.
Elberte savos mežos izmisīgi cīnījās, lai laikus izvestu inficētos kokus un glābtu pārējos. "Tā jau ir cīņa ar vējdzirnavām – ja blakus kaimiņam mežs kļuvis par īstu mizgraužu perēkli, tu vari tikai mēģināt nosargāt savus kokus," viņa saka.
Viņa izņēma sanitārās cirtes atļaujas, lai nocirstu mizgraužu apsēstās egles, tomēr pretim saņēma vien aizdomu pilnus skatienus. Parkā atļauta kopšanas un selektīvā ciršana, ja tā nepieciešama meža veselībai, taču sabiedrības acīs jebkura motorzāģa rūkoņa skan kā noziegums pret dabu.
"Sabiedrība kopumā par mežiem ir neizglītota – visi izsakās, bet zināšanu nav,” nopūšas Elberte.
Viņa uzskata, ka nepietiekamas izpratnes dēļ sabiedrība nereti aplaudē bezdarbībai, pat ja tā dabai kaitē vairāk. Padomju laikā, kad 80. gados Gaujas parkā plosījās mizgrauži, mežinieki problēmu risināja operatīvi – cērtot bojātos kokus un apturot epidēmiju. Tagad, viņasprāt, loģika zudusi: "Jaunā domāšana laikam uzskata mizgrauzi par labu kukaini, jo parkā kokus atstāja stāvam, kaitēklim vairojoties," Elberte ironizē. Rezultāts – nokaltušu egļu audzes Gaujas krastos, kas bojā ainavu un apdraud pārējos kokus.
Paradoksāli, bet no dabas aizsardzības dogmatisma cieš pati daba, viņa secina.
Elberte savā mežā uzstādījusi septiņas mākslīgās ligzdas platformas retajiem plēsīgajiem putniem – ūpjiem un urālpūcēm. "Mežu īpašnieki nav tikai cilvēki, kas zāģē un stāda, – mēs varam arī palīdzēt pūcēm, lai dabā viss sadzīvo," viņa saka.
Elbertes mežā Straupes pusē jau sen dzīvo putnu sugas, kuru aizsardzībai noteikts liegums, tādēļ viņa labprāt izvietoja platformas – viņai neradīsies papildu zaudējumi, ja ūpji šeit atgriezīsies, jo šo mežu tāpat nedrīkst cirst.
Taču citos, saimnieciskajos mežos viņa platformas neliktu, jo nevar riskēt ar potenciāliem zaudējumiem, ja uzrodas ligzdojoša pūce un valsts uzliek jaunu liegumu bez pienācīgas kompensācijas.
Dabas aizsardzības “monopols” un slēgtās durvis
Elberte stāsta, ka gadiem ilgi nejutusies uzklausīta no atbildīgo iestāžu puses. "Vai iedzīvotājiem un vietējiem īpašniekiem dod iespēju līdzdarboties lēmumu pieņemšanā par parku? Nu, aicina uz plāna izstrādi, uz semināriem par dižkokiem vai pļavām… Bet tā nav īsta iesaiste," viņa vērtē.
Dabas aizsardzības pārvalde rīko apspriedes un talkas, taču, pēc Elbertes domām, tās ir vairāk "ķeksīša pēc". Viņa vēlētos pavisam citu pieeju: "Reāla iesaiste būtu ar darbiem – nevis tikai aicina mani uz talku, bet ļauj man pašai organizēt un rakstīt projektus: tīrīt upes, taisīt siena kaudzes… Tā būtu īsta iesaiste," viņa skaidro.
Taču līdz šim Gaujas parkā tā nenotiek. "Nacionālais parks apgūst naudu, bet nedalās," Elberte secina. Nauda nonāk iestādēs un fondos, bet ne pie tiem, kas dzīvo un strādā uz vietas parkā.
Elberte atzīst, ka viņai grūti saprast, ko tieši līdzšinējā parka administrācija ir mēģinājusi sargāt un attīstīt. "Iepriekšējai vadībai vispār nebija stratēģijas – ko viņi sargā," viņa kritiski norāda.
Plānu trūkumu viņa redz ik uz soļa – ne tikai infrastruktūras un tūrisma vadības jomā, bet arī sadarbībā ar vietējiem cilvēkiem. Rezultāts ir atsvešinātība un neuzticība abpusēji.
"Dabas aizsardzības pārvalde nav iestāde, kas jebkad būtu normāli un sakarīgi reorganizēta. Viņi no padomju laikiem, kā funkcionē, tā arī funkcionē," skarbi izsakās Elberte.
Viņasprāt, DAP joprojām darbojas pēc veciem principiem, nespējot pielāgoties mūsdienu prasībām un saprast, ka dabas aizsardzība 21. gadsimtā jāpārvalda citādi.
Lai arī nosaukumi un likumi mainījušies, institūcijas kultūra palikusi gandrīz tā pati, uzskata Elberte. “Tur pamainās tikai nosaukumi, bet pamata stratēģijas nav. Tā nav mūsdienīga iestāde,” viņa nopūšas.
Tomēr cerība mirst pēdējā – nesen nomainījusies Gaujas Nacionālā parka vadība, un Elberte ļaujas piesardzīgam optimismam. "Es ceru uz jauno vadību – ka viņi loģiski pieies un beidzot būs skaidras vadlīnijas, kas mums parkā jāglābj un kas jādara," viņa saka.
Viņa aicina, lai kāds atbildīgais definē prioritātes – kuras sugas, biotopus vai problēmas parkā risināt pirmām kārtām un kādā veidā iesaistīt sabiedrību. Pretējā gadījumā turpināsies projekti "ķeksīša pēc" ar apšaubāmu pienesumu.
Elberte pati nesēž rokas klēpī salikusi – viņa ar kolēģiem Meža īpašnieku biedrībā cenšas īstenot nelielus dabas projektus saviem spēkiem, pierādot, ka arī privātie zemju īpašnieki var darīt labas lietas videi.
Viņa stāsta, ka nesen biedrība sākusi projektu, lai glābtu kādu mazo upīti un tai piegulošos mežus. Tomēr arī tur nācies cīnīties ar birokrātiju: "DAP atsūtīja veselas trīs lapas ar tekstu, kāpēc mēs nedrīkstam to darīt, un tikai pēdējā rindkopā atļāva – nu labi, tomēr drīkstat," Elberte saka.
Šī epizode viņai spilgti parāda attieksmi – iestāde nelabprāt laiž klāt privātos savā “laukā”, it kā baidoties zaudēt kontroli. "Viņi tur to monopolstāvokli un nelabprāt ļauj īpašniekiem piedalīties – pat tiem, kuriem pieder resurss," secina Elberte.
Vēl kāds gadījums tikai padziļināja plaisu starp valsti un īpašniekiem. Pirms dažiem gadiem tika piešķirti 17 miljoni eiro mazo upju attīrīšanas projektam – lai izzāģētu krūmus un kokus, kas aizšķērso ūdens teci, uzlabojot nārsta vietas lašiem un citiem zivju resursiem.
Darbi skāra arī privātās zemes. Elberte, uzzinot par projektu, bija neizpratnē: valsts grasījās ņemt viņai piederošos kokmateriālus bez atlīdzības un vēl lūdza iesaistīties talkā.
Viņa izlēma nepiekrist, kamēr netiks risināts kompensāciju jautājums. Rezultāts? Publiski projekta atbildīgie televīzijā izteicās, ka "ne visi īpašnieki mūs atbalsta – redz, viņi ir nesaprotoši". Elberte bija sašutusi par šādu situācijas atspoguļojumu.
"Viņi sniedza nepatiesu informāciju – nevis mēs vienkārši spītīgi atteicāmies, bet viņi gribēja ņemt mūsu resursus, nedodot neko pretī," viņa uzsver. Jau toreiz īpašnieki teica – domājiet labāk par kompensācijām par to, ko atņemat, nevis prasiet vēl mūsu resursus saviem projektiem.
"Dabas aizsardzībā jautājumu ir tik daudz, bet atbilžu – tik maz," secina Dzintra Elberte. Viņa uzdod jautājumus, kurus daudzi baidās uzdot skaļi: "Kur paliek dabas aizsardzībai paredzētā nauda?"
Avots: apollo.lv
