Jau septīto gadu Latvijas Meža īpašnieku biedrība rīko konkursu “Sakoptākais mežs”, kurā aicināti pieteikties meža īpašnieki no visas Latvijas, lai rādītu savu darbu un dalītos pieredzē meža apsaimniekošanā un var teikt, ka šī konkursa organizēšana ir jau kā tradīcija. Šogad saņemto pieteikumu skaits ir bijis vislielākais, salīdzinot ar citiem, t.i., 19 pieteikumi, no kuriem deviņus braucām aplūkot arī klātienē. Arī šajā gadā devāmies trīs izbraukumos, t.i., uz Kurzemi, Vidzemi un Latgali, kur satikām patiešām īstenus savas zemes saimniekus, kuri ar neaprakstāmu enerģiju un darba sparu darbojas dažādos Latvijas reģionu mežos.
Arnis Muižnieks uzsver, ka “šogad jau pirmajā konkursa kārtā bija grūtāk veikt izvēli par tiem meža īpašumiem, uz kuriem braukt klātienes vizītēs, un komisija nolēma, ka tie būs 9 meža īpašnieki. Vispirms biedrības vārdā vēlos teikt paldies visām reģionālajām meža īpašnieku apvienībām par ieteiktiem meža īpašumiem un to apsaimniekotājiem, jo tieši viņi ikdienā redz tos meža īpašniekus, kuri aktīvi darbojas reģionu mežos. Protams, ka konkursam startēja arī individuālie meža īpašnieki un milzīgs prieks par viņu drosmi un iniciatīvu. Biedrības vārdā vēlos teikt paldies visiem meža īpašniekiem, ka nenobijās un startēja šajā konkursā, un par viņu izcilu un skaistu saimniekošanu dažādos Latvijas meža nostūros!”
Šogad pieteiktajos meža īpašumos raksturīgākās iezīmes – vairāk eksperimentē, meža īpašnieces
Īpašnieki vairāk eksperimentē savos īpašumos un meža apsaimniekošanā vēlas pamēģināt ko jaunu. Ik viens meža īpašnieks, kurš pamēģina, ko jaunu savā mežā, krietni rūpīgāk seko līdzi visiem procesiem mežā un veic novērojumus, vai viss izdodas kā iecerēts vai tieši otrādi. Pats interesantākais eksperimenta mēģinājums mežā ir mēģināt audzēt esošajā, augošā mežā audzēt citas koku sugas kā ginkus, ēdamos kastaņus vai saldos ķiršus. Protams, ka jāuzsver, ka visi šie eksperimenta mēģinājumi nav pretrunā esošajam normatīvajam regulējumam Latvijā, un tas lieliski parāda, ka īpašnieks zina, ko, kad un kā var rīkoties savā mežā. Šajos braucienos sastaptos īpašniekus un ar viņiem notikušajās sarunās skaidri nolasāms tas, ja vien ir griba un zināšanas, tad ir iespējams apvienot meža apsaimniekošanu ar vēlmi eksperimentēt. Arī šādai rīcībai pamatu pamats ir audzēt tādu mežu, kur katrs tā koks spēj izaugt ar tam domāto mērķi.
Šogad ir nedaudz citādāka situācija tajā faktā, ka konkursam pieteikumus iesniegušas vairāk sievietes salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem. Klātienes meža objektos protams redzam, ka katrai meža īpašniecei līdzās atrodas meža īpašnieks un tas lieliski atspoguļo šo veiksmīgo kopīgo saimniekošanu. Tas rezultējas ar izciliem meža īpašumiem, kuri ir ne tikai ekonomiski, racionāli apsaimniekoti, bet arī izveidoti par tādiem meža īpašumiem, kur var redzēt, ka sakopts mežs ir garšīgs baudījums ikviena cilvēku acij, staigājot pa ikvienu tā meža vietu. Pēc viena meža īpašuma apskates viens no žūrijas locekļiem skaļi pateica, ka šis īpašums cienīgs saukties “mežs kā konfekte”.
Kurzemes īpašnieki meklē savu meža nišu
Pirmais izbraukums notika š.g. 10.augustā, apskatot pirmos trīs meža īpašumus Kurzemes reģionā. Komisijai bija iespēja apmeklēt 2 meža īpašumus Kuldīgas novadā, t.i. Rumbas un Snēpeles pagastā, un 1 meža īpašumu Saldus novadā, Vadakstes pagastā.
Rumbas pagastā devāmies pie meža īpašnieka Aleksandra Rublāna, kurš apsaimnieko apmēram 100 ha. Viņu konkursam pieteica Sigita Vaivade no Meža īpašnieku biedrība “Meža konsultants”. Jau pieteikuma tika teikts, ka Aleksandrs ir ļoti nosvērts, atturīgs, bet ar savu domu un redzējumu par meža apsaimniekošanu. Esot klātienē, īpašnieks skaidri nodefinējis savu rīcību ar kādu meža apsaimniekošanu vēlas nodarboties. Lai gan Aleksandra gadījumā nav klasisks stāsts ar mežu, ko mantojis, bet viņa ceļš sācies pavisam nejauši. Iesākumā vēlējies nopirkt vienu īpašumu, kuru izstrādās un pēc tam pārdos. Taču tieši pirmā īpašuma iegāde un atklāsme, ka viņam ļoti patīk darboties mežā, pamudinājis pirkt citus meža īpašumus un tos apsaimniekot. Tas rezultējies šodien meža īpašumos, kas mērāmi vairāku desmit ha apmērā ar savā veidā specializētu meža apsaimniekošanu malkas ieguvei, audzējot savos mežos vairāk bērzus, alkšņus un apses. Ar šo izvēlēto specializāciju Aleksandrs ir stabils malkas piegādātājs vietējiem iedzīvotājiem šajā reģionā.
Snēpeles pagastā devāmies uz Alda Šteinberga īpašumiem “Inkužas” un “Ozolkalni”, ko konkursam pieteica Kuldīgas meža īpašnieku apvienība. Staigājot pa Alda meža īpašumu, var redzēt, ka uzsvars likts uz saimnieciski latviskas vides veidošanu, t.i., sakārtota lauksaimniecības zeme graudaugu sēšanai, ūdenstilpju uzturēšana un arī meža sakopšana. Arī žūrijas locekļi norādīja, ka īpašums atrodas skaistā ainaviskā vietā, kurš jau no 90-to gadu beigām ir kā pastāvīga dzīves vieta Aldim un viņu ģimenei. Aldis uzsver, ka vienmēr meklē labāko iespējamo risinājumu katram zemes kvadrātmetram. Zeme pati pēc kāda laika parāda, ka ne vienmēr, ko cilvēks sākumā ir iedomājis, tur augs, tas attiecas gan uz meža zemēm, gan uz lauksaimniecības zemēm. Tādos gadījumos Aldis meklē labāko risinājumu un varbūt lauksaimniecības zemes vidū, kur labība neaug, ļaut augt tieši mežam un otrādi. Rezultātā ar laiku var redzēt, ka ir izveidojusies vēl viena skaista Latvijas dabas ainava.
Savukārt, dienas noslēgumā devāmies uz Saldus novadu, Vadakstes pagastu pie meža īpašnieka Agņa Grauduļa, apmeklējot īpašumu “Rūķmuiža”. No pirmajiem Agņa vārdiem visi saprotam, ka viņš zina ļoti daudz par un ap mežu un ir zināšanas par meža apsaimniekošanu arī citviet, īpaši Zviedrijā. Konkursam pieteiktas meža īpašums ir dzimtas īpašums, kas ir bijis saimnieciskais mežs, kokveida ganības un lauki, šobrīd praktiski viss ir dabiski vai mākslīgi apmežots. Agnis, vedot caur savu mežu, skaidri var redzams, ka veicis dažādus eksperimenta mēģinājumus. Piemēram, risku diversikācijas nolūkos meklē katrai vietai piemērotākās koku sugas, ko stādīt. Šobrīd īpašumā ir stādīti saldie ķirši, ozoli, skābarži, dižskābarži, liepas, kļavas, ēdamie kastaņi, ginki. Būtiskus ieguldījumus meža īpašnieks veicis, lai aizsargātus koku stādījumu no pārnadžu postījumiem, lokālu meža teritorijas iežogošanu. Visbeidzot īpašums “Rūķmuiža” ir kā ilgtspējīgas mežsaimniecības demonstrācijas objekts.
Jaunie Vidzemes meža īpašnieki iedot jaunu elpu mežam
Laikam visvieglākais izbraukums šajā konkursā bija došanās uz trīs Vidzemes meža īpašumiem š.g. 17.augustā. Pirmais meža īpašums atrodas salīdzinoši tuvu Rīgai, t.i., Sējas pagastā, Saulkrastu novadā. Tur savā īpašumā “Kļaviņas 21a” saimnieko jaunais meža īpašnieks Dāvis Blankenbergs ar mežinžniera izglītību. Dāvis ne tikai jauns meža īpašnieks jauniegūtā īpašumā dēļ, bet arī gados jauns jaunietis, kas sācis saimniekot savā mežā. Jau no pirmajām minūtēm Dāvis rāda, ka ir profesionāls mežsaimnieks gan savā profesionālajā algotajā darbā SIA “Ingka Investments Management”, gan savā brīvajā laikā. Kopjot savu un ģimenes mežus spēj organizēt un plānot visus mežsaimniecības pasākumus – agrotehnisko kopšanu, jaunaudžu kopšanu, krājas kopšanu, mežizstrādi, meža aizsardzību pret meža zvēru postījumiem utt. Bet tas nav viss, arī Dāvī redzams eksperimentēja gars, jo daļa aizaugušajā lauksaimniecības zemē mēģina izaudzēt plantācijas mežu, stādot dažādas koku sugas (bērzus, egles, priedes, papeles, melnalkšņus un lapegle). Visu apskates laiku līdzās bija Dāvja tētis, kas ar prieku, lepnumu un uzticību skatās uz dēla labo apsaimniekošanu. Prieks, ka vēl vienā Latvijas meža nostūrī darbojas jaunā paaudze ar plašākām zināšanām meža apsaimniekošanas jomā.
Pēc tam jau devāmies uz Cēsu novadu, kur žūrija apskatīja Liepas pagastā īpašumu “Krūmiņi”, ko konkursam pieteica arī reģionāla meža īpašnieku apvienība – Mežsaimniecības pakalpojumu kooperatīvā sabiedrība “Mežsaimnieks”. Meža īpašumā ar aptuveni 31ha saimnieko īpašniece Kristīna Sprūdža ar vīru. Viss šis īpašums atrodas Gaujas nacionālā parka ainavu aizsardzības un dabas lieguma zonas teritorijā, kas uzlicis papildus atbildību meža īpašniecei. Pie tam mežā atrodas biotops “Veci vai dabiski boreāli meži”, kuru apsaimniekošana ir ierobežotāka. Uz mežu dodamies kopā ar Kristīnu un viņas mammu, kur par veiktajiem darbiem un vēsturiskiem stāstiem, abas saimnieces stāsta, viena otru papildot. Rezultāts izveidojās skaists meža saimniekošanas stāsts ar vēsturisku piesitienu. Meža īpašniece atzīst, ka galvenais īpašuma izaicinājums saimniekošanā ir egļu audzes, kurās postījumus jau nodarījis egļu astoņzobu mizgrauzis. Klasiska aina redzama, ka vēroties uz pieaugušajām eglēm, kur pa vidu redzami jau bojāti, nokaltuši egles stāvi, taču īpašniecei nav brīvi rīkoties. Taču īpašnieces ar lepnumu stāsta, ka Covid laikā vairāku mēnešu garumā algotais darbs tiks nomainīts uz darbu mežā, kur katru rītu devās uz mežu stādīt alkšņus un priedes. Otrs lepnums ir par dzimtas meža vecāko koku, t.i. priedi, kurai varētu būt ap 300 gadu un šobrīd tās apkārtmērs noteikšanai vajadzēja vismaz trīs pieaugušus cilvēkus. Ar šo priedi īpašniekiem saistīts īpašs stāsts, kur Kristīnes vectēvam izdevies nosargāt kara laikā no nozāģēšanas par pāris kg speķa. Dzirdot šo stāstu liek aizdomāties par to, kādu ietekmi veidojis karš un kādas sekas tas atstājis uz meža veidošanu, jo kara laikā daudzi meži tika izcirsti stratēģiskos nolūkos.
Savukārt Nītaures pagastā satiekam nākamo meža īpašnieci, Lieni Pušpuru, kura kopā ar dzīvesbiedru darbojas īpašumā “Sildibenes” vairāk kā piecus gadus. Lai gan meža īpašums nav liels, t.i. 8ha, bet acīmredzams ir viņu laika un darba resursu ieguldījums īpašuma sakārtošanā. Pašā sākumā Liene rāda albumu, kāds īpašums ir bijis pirms nokļūšanas viņu rīcībā un to fotogrāfijās nofiksēti nozīmīgākie paveiktie darbi – meža izkopšana, upītes sakopšana u.c. Meža apsaimniekošanā Lienei lieliski noder mežsaimniecības izglītība un pieredze. Taču nenovērtējams ir arī dzīvesbiedra Ivo darbs un viņa profesionālā pieredze meliorācijas jomā. Šī tandēma rokraksts redzams arī viņu saimniekotajā mežā, kur redzami izkopti grāvji, iztīrīta upīte un izkoptas meža platības. Lai gan viņu īpašumā esošā mežā ir dažāda vecuma, sākot ar tikko iestādītām eglēm, līdz pieaugušām audzēm, taču lielākie izaicinājumi bijis īpašumu sakopt, meliorēt, atgūt meža platības no pārplūdušiem klajumiem, kā arī veikt neproduktīvas audzes nomaiņu. Šobrīd, staigājot pa šo mežu var redzēt, ka viņu saimniekošanas rezultātā, meža pastaiga ir līdzvērtīga pastaigai pa skaistu parku. Viņu īpašums ir lielisks piemērs tam, ka, sakārtojot grāvjus un iztīrot upi, nīkuļojošus meža teritorijas kļūst par veselīgu un ar koksni bagātu mežu. Paralēli tam īpašnieki nodarbojas vēl krūmmelleņu audzēšanu, biškopību un citām lietām. Par viņiem un viņu saimniekošanu var teikt, ka viņi ir cilvēki ar Mežu sirdī.
Aiz katra Latgales meža īpašuma atrodas īstens Latvijas zemes patriots
Arī šogad Latgale bija viens no izaicinošākajiem braucieniem, jo kopumā brauciena ilgums 16h un tika apskatīti trīs īpašumi augusta mēneša noslēgumā, t.i. 24.augustā. Pirmais no tiem bija Evitas Čakšes īpašums “Pupmājas”, kas atrodas Ludzas novadā Mežvidu pagastā un kuru mums izrādīja pati īpašniece kopā ar dzīvesbiedru Sandi Barkānu. Iebraucot īpašumā, uzreiz paveras skats ar skaisti izkoptu mežu un saprotam, kāds darbs jau ielikts īpašumā sakārtošanā šo gadu laikā. Īpašuma “Pupmājas” ir oriģinālais nosaukums un, to iegādājies Evitas vectēvs Francis Čakšs 1930.gadā. Zināmu laika periodu zeme piederēja Evitas tēvam Jānim, un pie reizes jāmin fakts, ka tieši no 1988.gada līdz 2000.gadam īpašums bija neapdzīvots un neapsaimniekots. Kopš 2000.gada, kad mantojuma rezultātā īpašums nonāca Evitas rīcībā, ir sākušies apjomīgāki atjaunošanas darbi. Tika atjaunotas ēkas, sakopta zeme, un 2010.gadā īstenots projekts ar LAD atbalstu programmas “Lauksaimniecībā neizmantojamās zemes apmežošana” ietvaros. Kā rezultātā tika apmežoti vairāk kā 5 ha zemes, veidojot mistraudzi ar egles un bērzu rindu stādījumiem. Šo 23 gadu laikā, kopjot šo īpašumu, Latgale kļuvusi par vienu sakoptāku īpašumu un mežu bagātāka, kur tā īpašnieku vadmotīvs darbībai ir šāds apgalvojums “Latvieši – esam atbildīgi par savu zemi, sakopjot katrs savu zemi, grāvi, mežu, māju un pagalmu, mēs parādām pārējai pasaulei, cik mīļa un svarīga mums ir Latvija un, ka mēs par to rūpējamies un sargāsim.”
Otrs šīs dienas apskatāmais īpašums ir Valērija Drozdova privātais īpašums “Muižnieki” Ūdrīšu pagastā Krāslavas novadā. Valērija personība ir zināma daudziem meža nozares pārstāvjiem, jo daudzus gadus vadījis un joprojām vada meža īpašnieku apvienību “Krāslava”. Valērijam milzum liela mežsaimniecības pieredze, reizumis apsaimniekojot ap 600ha meža teritorijas vairāk kā 10 īpašumos. Klausoties Valērija stāstījumā par mežu un tā kopšanu, atkal un atkal var pārliecināties par to, ka mežs atrod Valēriju, nevis viņš meklē mežu. Līdzīgs nokļūšanas stāsts saistīts arī ar īpašumu “Muižnieki” (20ha), kurš šogad pieteikts konkursam un pieteicējs ir pats Valērijs. Meža atjaunošanā izmantojis klasiskās koku sugas Latvijas mežsaimniecībā, t.i., bērzs, egle un priede. Īpašs lepnums īpašniekam ir par egļu audzēm, kas izaugušas no pašu sētām sēkliņām. Valērija vārdi, ka “dabā viss ir sabalansēts un katra cilvēka iejaukšanās daļēji izjauc šo kārtību, taču būtu labi, ja mēs varētu laicīgi paredzēt, plānot un realizēt savas darbības, ļaujot mežam augt”.
Konkursa izbraukumu noslēdzam, apskatot īpašumu “Gaismas”, kas atrodas Vārkavas pagastā, Preiļu novadā. Ar to komisiju iepazīstināja īpašnieks Juris Plivda, kurš ir īstens latgalietis, nākot no jaunsaimnieku sādžas “Cīrulīšiem”. Šī gada konkursam pieteikts mežs 7ha apmērā, bet apsaimniekošanā ir gandrīz 100ha. Lai gan Jurim nav tradicionālas mežsaimniecības izglītības, tomēr viņam ir profesionālas teorētiskās un praktiskās zināšanas par meža apsaimniekošanu un to praksi Latvijā. Šis ir lielisks stāsts par to, ja tev ir patiesa interese par mežu un to kopšanu, savas zināšanas var pilnveidot, lasot grāmatas, žurnālus, pētījumus, citu meža īpašnieku atziņas par mežsaimniecību utt.. Meža kopšanu savā īpašuma veic pats Juris un uzskata, ka vismaz reizi gadā īpašums jāapseko, taču vēlams būtu biežāk. Tuvākos meža īpašumus īpašnieks apseko vairākas reizes gadā un dažādos gadalaikos, lai redzētu, kā koki pārziemojuši, vai nav bijušas snieglieces, dzīvnieku bojājumi utt. Protams atjaunojot mežus, stāda dažādas koku sugu, taču mīļākais koks Jurim ir bērzs, jo tas ir ātraudzīgs un maz dabisko ienaidnieku. Jurim ir plaša un atvērta sirds un deg par mežiem, viņš cer, ka Eiropas Savienībā un daļa Latvijas iedzīvotāji spēs saprast, ka mežs nav rezervāts, kur nevar gandrīz neko darīt. Pēc viņa domām mežs domāts dzīvniekiem, putniem un cilvēkiem, mēģinot kopā līdzās pastāvēt, jo neviens no viņiem nevar dzīvot bez meža.
Lai gan katrs meža īpašnieks saimnieko citādāk un atkarībā no pieredzes, darba apjoma un finansiālas rocības, taču gala rezultāts ir viens - sakopts mežs. Šī konkursa ietvaros Latvija var lepoties ar šiem 9 sakoptiem meža īpašumiem un aicinām citus meža īpašniekus pieteikties nākamajā gadā.
Raksts:
