Latvija ir viena no mežainākajām valstīm Eiropā. Meži sedz vairāk nekā pusi valsts teritorijas, un Latvijas Bankas ekonomistes Agneses Puķes apkopotie dati rāda, ka meža platība sasniedz ap 3,4 miljonus hektāru, bet kopējā koksnes krāja tuvojas 680 miljoniem kubikmetru. Meža koku krājas pieaugums gadā ir ap 26,8 miljoniem kubikmetru, no kuriem saimnieciskajā apritē tiek izmantoti ap 17,6 miljoniem, bet vēl vismaz 6 miljoni kubikmetru atmirst citu faktoru dēļ. Tas nozīmē, ka resursa bāze Latvijā joprojām ir liela, un tieši tāpēc kokrūpniecības kvalitātes jautājums kļūst īpaši svarīgs.
Latvijas Banka “Apollo.lv” norāda, ka meža nozare plašākā nozīmē - mežsaimniecība, mežizstrāde, koksnes izstrādājumu ražošana un mēbeļu ražošana - veido aptuveni 5% no kopējās pievienotās vērtības un ap 20% no preču eksporta jeb ap 15% no kopējā preču un pakalpojumu eksporta. Kokapstrāde ir lielākā apstrādes rūpniecības apakšnozare, kas nodrošina aptuveni ceturto daļu no apstrādes rūpniecības izlaides. Meža nozares uzņēmumu un ar nozari saistīto darbību ietekmē tiek uzturētas gandrīz 40 tūkstoši darbvietu, bet nodokļu un citu maksājumu veidā valsts budžetā ik gadu tiek iemaksāti ap 200 miljoni eiro, kas veido aptuveni 2,3–2,4% no kopbudžeta ieņēmumiem.
Tieši šis nozares svars tautsaimniecībā uzliek pienākumu uzdot neērtu, bet nepieciešamu jautājumu - vai Latvija no sava meža resursa iegūst tik daudz, cik varētu?
Tieši eksporta struktūra ir viens no būtiskākajiem argumentiem, kāpēc par kokrūpniecības pievienoto vērtību Latvijā runā arvien skaļāk. Latvijas Bankas rakstā “Vai būsim kurināmās koksnes eksporta lielvalsts?” Puķe norāda, ka vairāk nekā 50% no Latvijas koksnes izstrādājumu eksporta veido kurināmā koksne, apaļkoki un zāģmateriāli. Viņa arī uzsver: lai gan apaļkoku eksporta īpatsvars laika gaitā ir sarucis un 2021. gadā veidoja “tikai” 5%, ar to vien nepietiek, lai runātu par optimālu nozares struktūru. Latvijas koksnes produktu portfelis kopumā, viņas vērtējumā, “neizskatās iepriecinoši”, jo sarežģītāku, augstākas pievienotās vērtības un zināšanu ietilpīgāku produktu izaugsme atpaliek.
Vēl neērtāks ir starpvalstu salīdzinājums. Latvijas Bankas aprēķini rāda, ka Latvijā zemas pievienotās vērtības koksnes produktu īpatsvars eksportā sasniedz 52%, kamēr otrs augstākais rādītājs ir Igaunijai - vidēji 28%. Baltijas salīdzinājumā tas nozīmē, ka Latvija izceļas nevis ar dziļāku pārstrādi, bet ar īpaši lielu vienkāršākas produkcijas īpatsvaru. Puķe arī norāda, ka Baltijas valstīs meža nozarei kopumā ir liels svars pievienotajā vērtībā, taču vienlaikus šajās ekonomikās lielāks īpatsvars ir nozarēm ar zemāku ražīgumu, kamēr papīra un ķīmijas ražošana ir ievērojami ražīgākas jomas.
Tas nenozīmē, ka kurināmā koksne, zāģmateriāli vai apaļkoki būtu ekonomiski nevajadzīgi produkti. Taču tas nozīmē, ka liels eksporta apjoms pats par sevi vēl nav pierādījums augstai ekonomiskajai kvalitātei. No ekonomikas skatpunkta būtisks ir ne tikai eksporta apjoms, bet arī tas, cik lielu pievienoto vērtību valstī izdodas radīt no katras izmantotās resursa vienības. Jo vairāk resursu aizplūst salīdzinoši vienkāršos produktos, jo grūtāk pamatot, ka resursu izmantojam iespējami efektīvi.
Viena monētas puse: meža nozares pienesums tautsaimniecībai un nodarbinātībai ir ievērojams
Kokrūpniecībai Latvijā ir ļoti būtiska loma. Ekonomiste norāda, ka viena monētas puse ir nozares ievērojamais pienesums tautsaimniecībai un nodarbinātībai, īpaši reģionos. Pandēmijas gados tieši meža nozare bija viena no tām, kas palīdzēja balstīt Latvijas ekonomiku laikā, kad citās nozarēs bija vērojams straujš kritums. Koksnes produktu cenas auga, būvniecības joma bija aktīva, un nozare spēja pelnīt situācijā, kad daudzviet citur valdīja nenoteiktība.
Līdzīgu skatījumu pauž Latvijas Kokrūpniecības federācijas viceprezidents Kristaps Klauss. Viņš uzsver, ka no visas tautsaimniecības viedokļa nozare rada lielu vērtību, nodrošinot darba vietas gan pilsētās, gan ārpus tām, turklāt ienākumus gūst arī mežu īpašnieki, kuri realizē savus kokmateriālus. Klausa ieskatā nozares devumu nevar mērīt tikai pēc produkta sarežģītības, jo svarīga ir arī kopējā ietekme uz nodarbinātību, investīcijām un reģionālo attīstību. Viņš norāda, ka nozares skatījums uz pievienoto vērtību atšķiras no Latvijas Bankas pieejas: nozare vērtē, cik liela pievienotā vērtība rodas katrā ķēdes posmā caur darba samaksu, ar to saistītajiem nodokļiem, amortizāciju un peļņu.
Arī Latvijas Meža īpašnieku biedrības valdes priekšsēdētājs Arnis Muižnieks uzsver nozares lomu laukos. Viņa skatījumā meža nozare daudzviet ir galvenā ražojošā nozare, bez kuras sekotu plašāks ķēdes efekts - mazāk darba vietu, mazāk pakalpojumu, mazāk saimnieciskās dzīvības reģionos.
Otra monētas puse: nozarē ir zemāks ražīgums un resursu patēriņš lielāks nekā citās nozarēs
Tomēr tieši šeit sākas ekonomiski neērtākā sarunas daļa. Latvijas Bankas ekonomiste norāda, ka meža nozarē ražīgums ir zemāks, un darbinieku un izejvielu resursus tā izmanto intensīvāk nekā daļa citu nozaru. Tas attiecas gan uz izejvielu - koksni, kuras patēriņš ir vidēji ap 11 miljoniem tonnu gadā -, gan uz darbaspēku. Vienlaikus izaugsmes periodos kļūst arvien grūtāk pamatot šo darba vietu nozīmīgumu ar argumentu par atalgojumu, jo vairākās meža nozares apakšnozarēs iespējams nopelnīt mazāk nekā tautsaimniecībā vidēji.
Šis jautājums kļūst īpaši ass, skatoties uz mēbeļu ražošanu. Lai gan mēbeles parasti tiek piesauktas kā augstākas pārstrādes piemērs, Latvijas Banka norāda, ka mēbeļu ražošanā oficiālās algas joprojām ievērojami atpaliek, un novērtējumi liecina par būtisku ēnu ekonomikas klātbūtni. Bankas pētījumā par ēnu ekonomiku secināts, ka mēbeļu ražošanā aplokšņu maksājumu attiecība pret oficiālo bruto algu fondu bijusi 14,4%, un 62% nozares darbinieku saņēmuši kādu daļu atalgojuma aploksnē. Tas nozīmē, ka arī dziļākas pārstrādes segments pats par sevi vēl negarantē augstāku darba kvalitāti, labāku produktivitāti vai lielāku pienesumu publiskajām finansēm.
Tāpēc pievienotās vērtības diskusiju nevar reducēt uz vienkāršu opozīciju starp apaļkokiem un mēbelēm. Jautājums ir daudz plašāks - cik daudz no konkrētā produkta, uzņēmējdarbības modeļa Latvijā paliek algās, nodokļos, peļņā, investīcijās un zināšanās?
Kokrūpniecības problēma nav atsevišķs gadījums - tā ir daļa no plašākas rūpniecības struktūras
Jāņem vērā vēl viens būtisks Latvijas Bankas secinājums. 2026. gada rakstā par apstrādes rūpniecības produktivitāti Puķe uzsver, ka Latvijas rūpniecības produktivitātes vājums tikai nelielā mērā ir saistīts ar jaudu noslodzi. Lai gan apstrādes rūpniecības jaudu noslodze Latvijā sasniedz aptuveni 75% un tuvojas Eiropas Savienības vidējam līmenim, produktivitāte joprojām atpaliek. Tas nozīmē, ka pamatproblēma nav resursu izmantošanas intensitātē, bet gan ražošanas struktūrā.
Latvijas Banka izceļ četrus galvenos iemeslus - mazu un mazefektīvu uzņēmumu dominance, nepietiekamas inovācijas, novecojis kapitāls un nepietiekamas investīcijas, kā arī koncentrēšanās uz nozarēm ar zemu tehnoloģiju un zināšanu ietilpību. Produktivitātes paaugstināšanai, kā raksta Puķe, nepieciešama kapitāla kvalitātes uzlabošana, augstāku tehnoloģiju segmentu attīstība un uzņēmumu mēroga palielināšana.
Baltijas un Ziemeļvalstu salīdzinājums Latvijai nav glaimojošs
Latvijas Bankas analīze rāda, ka Baltijas valstīs meža nozarei ir liels svars pievienotajā vērtībā, taču vienlaikus šajās ekonomikās lielāks īpatsvars ir nozarēm ar zemāku ražīgumu. Papīra un ķīmijas ražošana ir ievērojami ražīgākas jomas, un Puķe secina, ka augošā Baltijas kokrūpniecība šajā kontekstā nevirzās pareizajā virzienā. Viņa arī norāda, ka Latvija šajā salīdzinājumā atpaliek ne tikai no Somijas, Zviedrijas vai Vācijas, bet arī no Igaunijas.
Īpaši zīmīgs ir somu un zviedru piemērs. Latvijas Bankas rakstā uzsvērts, ka Somijai, Zviedrijai un Vācijai ir būtisks celulozes un papīra eksports, tātad nozīmīga daļa pievienotās vērtības rodas segmentos, kur pārstrāde ir dziļāka un produktivitāte augstāka. Latvijā šī niša ir vāji attīstīta. Savukārt Nīderlandes piemērs parāda, ka valsts var importēt koksni un lielāko pievienoto vērtību radīt jau pārstrādes posmā. Tas vedina domāt, ka Latvija joprojām lielā mērā atrodas zemākajos vērtību ķēdes posmos.
Klimata politika un resursa ierobežotība šo diskusiju padara vēl nozīmīgāku
Pievienotās vērtības jautājumu nevar skatīt atrauti no klimata un resursa pieejamības. Ekonomiste uzsver, ka meža nozarei ir divējāda loma: koki piesaista oglekli, bet vienlaikus mežizstrāde un kokrūpniecība rada arī siltumnīcefekta gāzu emisijas. Viņa aktualizē vēl vienu būtisku jautājumu - vai koksnes izmantošanas pieaugums enerģētikā neveicina pārāk lielu pieprasījumu pēc zemākas pievienotās vērtības koksnes produktiem, radot spiedienu uz resursu un kāpinot koksnes cenas ierobežotas pieejamības apstākļos.
Puķe raksta, ka resurss - gan koks, gan darbaspēks - ir ierobežots, tāpēc valsts līmeņa meža nozares politikai jābūt ilgtspējīgākai par īstermiņa tirgus vilinājumiem. To īpaši pastiprina jaunā enerģētikas realitāte pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā, kad pieprasījums pēc kurināmās koksnes ir audzis.
Tas nenozīmē, ka kurināmā koksne vai zāģmateriāli būtu ekonomiski nevērtīgi produkti. Taču tas nozīmē, ka nākotnē arvien svarīgāks kļūs jautājums, cik lielu ienākumu un cik lielu ilgtermiņa labumu valsts spēj iegūt no katras izmantotās koksnes vienības. Ja resurss kļūst vērtīgāks, aug arī prasība pēc gudrākas tā izmantošanas.
Ar ambīcijām vien nepietiek
Nozares pusē bieži izskan arguments, ka augstāka pievienotā vērtība prasa drosmi, zināšanas un gatavību riskēt. Tajā ir sava taisnība. Taču Latvijas Bankas analīze rāda, ka ar individuālu uzņēmēju entuziasmu vien nepietiek. Ja produktivitātes pieaugumu kavē novecojis kapitāls, vāja inovāciju vide, nepietiekamas investīcijas un mazu uzņēmumu dominance, tad pāreja uz sarežģītāku produktu struktūru prasa daudz vairāk nekā tikai labu gribu.
Pašā Latvijas Bankas skatījumā risinājuma virzieni ir pietiekami skaidri. Nepieciešams stiprināt kapitāla kvalitāti, attīstīt augstāku tehnoloģiju segmentus, palielināt uzņēmumu mērogu un mērķtiecīgāk ieguldīt zināšanu ietilpīgākās jomās. Puķe arī uzsver, ka valstij ir instrumenti - no valsts uzņēmumu stratēģijām līdz Eiropas Savienības fondu izmantošanai ilgtspējīgākiem un zināšanietilpīgākiem virzieniem. Tas nozīmē, ka augstākas pievienotās vērtības politika nav tikai tirgus pašregulācijas jautājums. Tā ir arī izvēle par to, kādā virzienā valsts grib virzīt savu lielāko resursu pārstrādi.
Raksts tapis sadarbībā ar PEFC.
Avots: apollo.lv
