Esam aicinājuši deputātus atbalstīt Saeimā iesniegtos priekšlikumus:
"Vēršamies pie Jums ar lūgumu atbalstīt Saeimā iesniegtos priekšlikumus
https://titania.saeima.lv/LIVS14/SaeimaLIVS14.nsf/0/67B2E188923EE19FC2258DCA0020646D?OpenDocument par izmaiņām Meža likuma 9. panta 1. daļas 1. punktā, paredzot jaunus galvenās cirtes vecumus un atsakoties no bonitāšu izmantošanas galvenās cirtes vecuma noteikšanai. Mūsuprāt, ir vairāki iemesli, kas liecina par šādu izmaiņu nepieciešamību:
Kopš 2021. gada bojātās koksnes apjoms, ko nocērt sanitārajās cirtēs, saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes datiem ir pieaudzis no 0,5 miljoniem kubikmetru līdz 2,4 miljoniem kubikmetru. Tas nozīmē gan būtisku zaudējumu pieaugumu meža īpašniekiem, gan mazākus nodokļu ieņēmumus valsts budžetā, jo koksnes vērtība ievērojami atšķiras atkarībā no tā, vai tā ir malka vai augstvērtīgs zāģbaļķis. Neatkarīgi no tā, kāda ir mūsu pārliecība par klimata pārmaiņu cēloņiem, meteoroloģisko ekstrēmu biežums, kas izpaužas sausuma periodu, lokālu viesuļu vai sasalstoša lietus veidā, pēdējos gados ir pieaudzis, un to ietekmi mežos var skaidri saskatīt. Tādēļ ir jādod lielāka iespēja meža īpašniekiem pieņemt lēmumu, kurā brīdī veikt koksnes ieguvi, tādējādi mazinot risku, ka audze varētu tikt bojāta. Meža īpašnieki nevēlas, lai nākotnē pārsvarā būtu jāiegūst malka, nevis vērtīgi sortimenti.
Ja salīdzina Latvijas meža apsaimniekošanas normatīvo regulējumu ar citām Eiropas valstīm, it īpaši Skandināvijas valstīm, Austriju un Vāciju, tad pašreiz Latvijas meža īpašnieki tiek nostādīti nevienlīdzīgā situācijā. Latvijas pārstāvji bieži iestājas par rietumvalstīm līdzīgiem nosacījumiem lauksaimniekiem, taču tiek aizmirsti meža īpašnieki. Eiropā attīstās tā sauktā brīvprātīgā dabas kredītu sistēma, kas paredz iespēju tiem meža īpašniekiem, kuri uzņemas papildu saistības, gūt finansiālu ieguvumu, kas kompensē kādā periodā negūtos ieņēmumus. Ikviens taču piekritīs, ka Zviedrijā, kur zemākais ciršanas vecums eglei ir 41 gads, ir daudz vieglāk uzņemties brīvprātīgas saistības audzēt egļu audzi vēl 20 gadus līdz 61 gada vecuma sasniegšanai nekā Latvijā, kur pašreizējais ciršanas vecums eglei ir 81 gads, un, audzējot vēl ilgāk, palielinās bojājumu riski.
Atteikšanās no dažādu galvenās cirtes vecumu noteikšanas vienas sugas mežaudzēm atkarībā no bonitātes klases vienkāršo meža apsaimniekošanu un mazina korupcijas riskus, jo bonitāti nosaka pēc audzes vecuma un augstuma rādītājiem. Samazinot vai palielinot šos rādītājus, var panākt atšķirīgas bonitātes klases, kas ietekmē galvenās cirtes vecumu.
Pašreizējā situācija pasaulē raksturojas ar nebijušu nenoteiktību, kas izraisa dramatisku energoresursu - naftas un gāzes cenu pieaugumu un pat bažām par šo resursu pieejamību. Tas tikai apliecina to, cik svarīga ir vietējo resursu pieejamība. Koksne ir Latvijas atjaunojamais resurss, kas nodrošina stratēģisko neatkarību. Lielākas iespējas zemes īpašniekiem pieņemt lēmumus par sava meža apsaimniekošanu ļauj daudz elastīgāk reaģēt uz situāciju tirgos un pieprasījuma izmaiņām.
Bieži vien varam dzirdēt, kad jebkuri grozījumu meža apsaimniekošanu reglamentējošos normatīvajos aktos tiek oponēti ar saukļiem - visu izcirtīs! Pirmkārt termins “izcirst” ir visbiežāk apzināti nepareizi lietots, jo izcērt tad, kad būvē Rail Baltica trasi, kur mežs nekad vairs neaugs. Latvijā mežu cērt, zāģē, vai kā Latgalē saka - griež un pēc tam stāda vietā vai izkopj to, kas dabiski atjaunojas. Latvijā meža apsaimniekošana un audzes nozāģēšana nav meža beigas, bet gan jauna meža sākums. Otrkārt, meža īpašnieki nav ienaidnieki savam īpašumam un saviem bērniem, tas būtu pretdabiski!
Paldies par Jūsu sapratni un ceram uz pragmatisku lēmumu pieņemšanu!".
