"Mēs Latvijā varam lepoties ar meža zinātni, saviem zinātniekiem un speciālistiem, kuri ieguldījuši daudz darba, lai mežs būtu spēcīgāks, ražīgāks un arī vizuāli pievilcīgāks," saka AS "Latvijas valsts meži" (LVM) Meža resursu pārvaldības direktors Ģirts Abizārs. Vai zinājāt, ka Latvijas teritorijā ir vairāk kā trīs miljoni meža nogabalu? Un katrs no tiem ir īpašs, tostarp – bioloģiskajā daudzveidībā.
Mazliet vairāk nekā pusi mūsu valsts klāj meži, kuros var atrast vairāk nekā 30 vietējo koku sugu. Pēc augšanas apstākļiem un atbilstoši meža tipoloģijai Latvijas teritorijā sastopami 23 dažādi meža tipi. Dabā netālu vienu no otras varam redzēt diametrāli pretējas audzes – gan tādas, kas veidojušās pavisam nabadzīgās augsnēs, gan arī kuplas mežaudzes, kurās augsne bagātīgi nodrošinājusi ar visu nepieciešamo. Šie pretstati ir Latvijas meža unikālā iezīme. "Meža nogabalu robežas dabā faktiski ir arī kā indikators bioloģiskajai un sugu daudzveidībai konkrēta biotopa vai mežaudzes līmenī, un katra mežaudze ir atšķirīga, līdz ar to – īpaša," saka Abizārs.
Pagātnes zināšanas un tagadnes lēmumi nākotnei
"Mežu audzē ilgtermiņā, un jebkura mežsaimnieka skats domās un darbos sniedzas nākotnē. Vēsturiski jau ir ieguldīts liels darbs, lai mūsu mežs kļūtu labāks, bet ar to nekas nebeidzas – arī šodien ir jāturpina par mežu rūpēties un piekopt labās saimniekošanas prakses. Piemēram, ļoti svarīga ir augsnes mitruma līdzsvarošana. Vienkārši runājot – grāvju rakšana un uzturēšana labā stāvoklī. Tas nepieciešams, lai veicinātu ūdens kustību un liekā ūdens novadīšanu, tādējādi uzlabojot augšanas apstākļus kokaudzei. Piemēram, aizvadītā gadsimta divdesmitajos un trīsdesmitajos gados aktīvi sākās meliorācijas darbi, lai pasargātu mežus no pārpurvošanās, un to turpina darīt arī šodien. Pareiza augsnes piesātināšana ar skābekli uzlabo tās struktūru, apstākļus koku saknēm, ūdens apriti, un ir viens no svarīgākajiem darbiem," skaidro eksperts.
Savukārt pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados uzsāka meža selekciju, kuras pienesumu mūsdienās jau var redzēt. Zinātne palīdzējusi izveidot vitālākas, pret dažādiem ārējiem faktoriem noturīgākas un ražīgākas mežaudzes.
"Kad selekcionēšana tika uzsākta, daudziem tā, protams, šķita pilnīgi traka ideja. Selekcionēšana ir rezultējusies augstākas kvalitātes stādos, ar ko mūsdienās atjaunot mežu, bet tās pamatā bijis sistemātisks, ilgstošs darbs, dabā atlasot labākās audzes un spēcīgākos kokus, kuru DNS nodot tālāk pēcnācējiem," zinātnes būtisko nozīmi izceļ Abizārs.
Eksperts uzsver – ikvienam lēmumam meža apsaimniekošanā jābūt pārdomātam un pamatotam. "Meža resursu pārvaldībā un plānošanā visi lēmumi tiek pieņemti, balstoties zināšanās, kas nodotas no paaudzes paaudzē, un mērķis nekad nav kaitēt mežam, valstij vai sabiedrībai. LVM izmanto meža zinātnē un praktiskajā darbā gūtās atziņas, lai nodrošinātu veselu, kvalitatīvu un vērtīgu meža resursu pieejamību Latvijas iedzīvotājiem tagad un nākotnē," viņš piebilst.
Atskatoties pagātnē, varam arī mācīties no kļūdām. Piemēram, mūsdienās ir skaidri zināms un aprēķināts, cik daudz stādu vienā hektārā jāstāda, lai kokiem būtu pēc iespējas labāki augšanas apstākļi un mežs būtu spēcīgs. Savukārt tolaik, kad Latvijā vēl darbojās Slokas celulozes un papīra rūpnīca, svarīgi bija iegūt biomasu, tādēļ uz vienu hektāru stādīja pat septiņreiz vairāk stādu un neveica retināšanu. Skaidrs, ka šādos apstākļos mežs neveidosies nedz spēcīgs, nedz ražīgs.
"Koku savstarpējā attāluma ievērošana ir ļoti svarīga, lai veidotos augšanai nepieciešamā telpa koku lapotnei un saknēm. Tikpat svarīgi ir nākamajos gados ap stādiem pļaut zāli un krūmus, bet vēlāk – veikt savlaicīgu retināšanu," labās prakses ieskicē Abizārs.
Nosargāt mežu un zemi nākamajām paaudzēm
Cilvēki mūsdienās vairāk dzīvo pilsētās, mūsu ikdienu pārvalda tehnoloģijas, un zināmā mērā esam norobežojušies no dabas un meža. Ir krietni mazinājusies atkarība no dabas resursiem tādā izpratnē, ka vairs nav jāiet uz mežu pēc kurināmā vai iegūt pārtiku, kas, protams, nav nekas slikts, taču tajā pašā laikā cilvēkiem veidojas nedaudz citāda izpratne ne tikai par dabiskajiem procesiem, bet dzīvi mežā kopumā. Likumsakarīgi – var rasties jautājumi, kāpēc kaut kas tiek darīts tieši tā un ne citādi.
"Kas attiecas uz meža apsaimniekošanu, ir ļoti daudz un dažādu darbu. Koku zāģēšana, kad tie jau izaudzēti, ir audzēšanas noslēdzošā fāze, jo mērķis ir sasniegts, bet ar to nekas nebeidzas. Tālāk seko augsnes sagatavošana, jaunā meža stādīšana, aizsardzība no dzīvniekiem un kaitēkļiem, kopšana, retināšana un tā tālāk. Protams, pamanāmākās ir tieši izmaiņas ainavā, kad koki tiek nozāģēti, un tas raisa dažādas emocijas, taču jāsaprot, ka mežsaimniecībā ražas novākšana ir ļoti skaidri saprotama un pamatota darba fāze, gūstot augļus no ieguldītā darba. Tukšums jau nekad nepaliek – vietā nāk jauns mežs," skaidro Abizārs.
Tas, kas mums šķiet pašsaprotams, daudzviet tāds nemaz nav. Ne visās valstīs iedzīvotāji var brīvi doties mežā vākt dabas veltes un kurināmo, izzināt dabu labiekārtotās takās un pārgājiena beigās vēl uzcept desiņas labiekārtotā atpūtas vietā. Dabas aizsardzība un kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšana ir ļoti svarīga mežsaimniecības daļa, par kuru LVM rūpējas, uzsver Abizārs. Viņam pašam mežs nav tikai darbs, bet daudz kas vairāk. Viņam kā zemessargam tas ir arī daļa no nacionālās piederības un latviskās dzīvesziņas.
"Protams, dienestā vingrinājumi un dažādi uzdevumi lielākoties notiek mežā, un man šī vide ir ļoti saprotama un zināma, māku "nolasīt" likumsakarības, bet mana galvenā motivācija būt Zemessardzē ir cilvēki, mūsu zeme un mūsu valsts kopumā. Es tajā saskatu kopējo jēgu strādāt un kalpot Latvijai, un tas arī nozīmē saimniekot un audzēt kokus mūsu zemē. Un, ja savu zemi mēs nosargāsim, varēsim nodot zināšanas tālāk nākamajām paaudzēm, kas turpinās te saimniekot. Mēs nevaram savu zemi pārvietot citur, bet mūsu spēkos ir to sargāt un saglabāt mūsu pēcnācējiem," pārdomās dalās Abizārs.
Vēsturiski latvieši vienmēr bijuši saistīti ar mežu ne tikai praktiski, bet arī emocionāli – ļaudis dzīvojuši meža vidē, veidojuši ģimenes un audzinājuši bērnus. Mežs ģenētiski mums ir ļoti labi zināms un saprotams, un tas ir viena no mūsu lielākajām vērtībām. "Mēs taču neesam tuksnešu tauta – mēs esam mežu tauta. Mežs ir mūsu drošība," piebilst Abizārs.
Avots: delf.lv
