Kurās Latvijas vietās biežāk var sastapt lāčus? Kāpēc meža kvalitāte krītas un kā klimata pārmaiņas ietekmē gaisu? Šie ir tikai daži no jautājumiem, ko pēta Latvijas Valsts mežzinātnes institūts “Silava”. Tur stāsta, lai gan sabiedrības izpratne par mežzinātni pamazām paliekot labāka, tā joprojām ir zema. Lai šo situāciju uzlabotu, institūts aicināja uz tematisko zināšanu pasākumu: “No idejas līdz pētījumam: zinātne darbībā”.
“Te ir tāda riktīga lāču grupiņa atnākusi. Un, lūk, re kur ir, lienot pa apakšu, dzeloņdrātī ieķeras matu gabaliņš,” stāsta Guna Bagrade, Latvijas Valsts mežzinātnes institūta “Silava” vadošā pētniece.
Ģipša atlējums no lāča ķepas nospieduma, kas agrāk bija galvenais informācijas avots lāču monitoringā.
Šādi izskatās lāču matu lamatas, ko ik gadu mežos uzstāda Latvijas Valsts mežzinātnes institūta “Silava” darbinieki. Vispirms informāciju par lāčiem varēja noteikt tikai pēc to ķepu nospiedumiem. Savukārt, nu, jau sešus gadus – iespējams noteikt visas DNS analīzes, cik lācis ir vecs, kāds ir viņa dzimums, kā arī kur tie uzturas vairāk. Īsi pēc šī monitoringa uzstādīšanas, tas palīdzēja arī dravniekiem Madonas pusē, kur lāči bija atstājuši postījumus.
Guna Bagrade, Latvijas Valsts mežzinātnes institūta “Silava” vadošā pētniece, skaidro: “Cilvēki, jāsaka tā, satraucās, ka tik daudz lāču ir. Un, ievācot paraugus un izanalizējot, izrādās, ka tas ir viens un tas pats lācis. Tātad, nevis pieci vai seši lāči, bet viens lācis, kas ir iemācījies dravas aizsardzības sistēmu uzlauzt un tikt pie medus.”
Institūtā atzīst, ka lāču Latvijā laika gaitā ir kļuvis vairāk. Pētījumi par lāčiem un tagad arī astoņzobu mizgrauzi, sabiedrībā esot aktuālākie, taču kopumā šobrīd ir aktīvi aptuveni 150 pētījumi. Lielu daļu ir nepieciešams veikt tieši klimata pārmaiņu dēļ. Daudzi procesi mainās, tādējādi ir jāspēj nodrošināt to, ka meži joprojām saglabā kvalitāti un to neietekmē, piemēram, augu patogēni jeb dažādas slimības.
Vilnis Šķipars, Latvijas Valsts mežzinātnes institūta “Silava” pētnieks: “Tas nozīmē, piemēram, to, ka patogēniem ir ilgāks laiks, kur viņi var augt. Teiksim, ziemā viņi neaug. Viņi nevar kaitēt. Bet siltajā sezonā, jo garāka ir tā siltā sezona, jo vairāk kaitējuma viņi var nodarīt.”
Dārta Kļaviņa, Latvijas Valsts mežzinātnes institūta “Silava” vadošā pētniece: “Piemēram, šī kociņa gadījumā ļoti uzskatāmi var redzēt, ka piepe ir uzaugusi un saknes arī vairs nav stabilas. Līdz ar to koka vēja izturība, koka minerālās barošanās spējas ir daudz ierobežotākas.”
Institūtā daļa pētījumu ir saistīti arī ar Eiropas klimata mērķiem, kas Latvijai jāizpilda nākamajās desmitgadēs. Šie mērķi skar arī zemes sektoru, kurā ietilpst meži, lauksaimniecība un augsnes.
Uz balta galda izvietoti meža pētījumu paraugi: koka stumbra šķērsgriezumi, sēnes, sakņu tīkls un mizas.
“Mums zemes sektorā tieši tādas pašas problēmas ir ar šo saistību izpildi, vai pat lielākas būs, ja mēs neko radikālu un kardinālu nemainīsim. Bet, lai mēs kaut ko mainītu, mums ir jāsaprot, kas ir jāmaina un cik lielā mērā mēs varam ietekmēt,” skaidro Andis Lazdiņš, Latvijas Valsts mežzinātnes institūta “Silava” vadošais pētnieks.
Šādi un citi pētījumi kļūstot arvien aktuālāki.
Jurģis Jansons, Latvijas Valsts mežzinātnes institūta “Silava” direktors, vadošais pētnieks, atklāj: “Ir vajadzīgs, ja tā varētu teikt, ne tikai praktiskās rekomendācijas, kā stādīt, kur un kāpēc, bet tieši šis augstākās pievienotās vērtības produkts jeb tieši šī informācija, kuru var izmantot par atsaucēm valsts diskusijās ar Eiropu, kur mums ir saistošas šīs diskusijas, protams, kā dalībvalstij.”
Līdz ar to arī katru gadu valdība zinātnei piešķir lielāku finansējumu. Institūtā stāsta, ja kādreiz piešķirtie līdzekļi vajadzībām nosedza 10 %, tad šobrīd jau vairāk nekā piektdaļu.
Tāpat institūtā iepazīstināja arī ar Latvijas kultūraugu gēnu banku, kuras galvenais uzdevums ir saglabāt Latvijas izcelsmes sēklas nākamajām paaudzēm, kā arī varēja apskatīt Klimatmāju un Augu fizioloģijas laboratoriju.
Avots: reTV.lv
