Februāra sākumā Saeimas Ilgtspējīgas attīstības komisijā aizsākās diskusijas par bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu Latvijā – jautājumos, kas ir būtiski gan vides aizsardzības, gan ilgtspējīgas meža apsaimniekošanas un zemes izmantošanas kontekstā. Lai šīs diskusijas būtu konstruktīvas un balstītas uz datiem, nepieciešams visaptverošs situācijas izvērtējams un vienošanās par būtiskiem pamatprincipiem.
Latvijas Meža īpašnieku biedrība, pārstāvot meža īpašniekus un nozares profesionāļus, komisijai iesniedza vairākus priekšlikumus, kā mērķis ir radīt prognozējamāku vidi mājsaimniecībām kam pieder mežs, veidot iekļaujošāku dabas aizsardzības sistēmu, ieviest taisnīgu kompensāciju sistēmu un optimizēt meža teritoriju apsaimniekošanu, saglabājot līdzsvaru starp dabas aizsardzību un ekonomisko attīstību:
- Precīza izpratne par meža teritorijām, kur jau pašlaik pastāv saimnieciskās darbības ierobežojumi – tostarp aizsargjoslās gar ūdeņiem, purvu aizsargjoslās, teritorijās ar sezonāliem aprobežojumiem un citām platībām, kurās pastāv saimnieciskās darbības ierobežojumi, jeb vienkāršāk- cik jau pašlaik mums ir zemes platības ar dažāda smaguma saimnieciskās darbības ierobežojumiem. Šī informācija ir būtiski svarīga tālākai politikas plānošanai un ilgtspējīgu risinājumu izstrādei.
- Vienoties par maksimālo procentuālo daļu no meža teritorijām, kurās var piemērot saimnieciskās darbības ierobežojumus, izvērtējot to ietekmi uz tautsaimniecības attīstību un labklājību, savukārt pārējās teritorijās veicināt brīvprātīgu (līgumisku) dabas aizsardzības sistēmu, balstoties uz “drošās ostas” principu.
- Pāreja uz kvalitatīvu dabas aizsardzību, piemērojot dinamiskas dabas aizsardzības principu, atzīstot, ka procesi dabā ir mainīgi, kas nozīmētu, iespēju savstarpēji aizvietot mazāk kvalitatīvas platības ar aprobežojumiem (piemēram, kāda ligzda ilgstoši netiek apdzīvota un tur ir noteikts mikroliegums) ar jaunatrastām, izcilām vērtībām, saglabājot noteiktu kopējo saimnieciski ierobežoto teritoriju īpatsvaru (%).
- Vienoties par apsaimniekošanas paņēmienus teritorijās, kas ietilpst platībās ar saimnieciskās darbības ierobežojumiem, bet nav stingri aizsargātas, tādejādi nodrošinātu efektīvu un pielāgojamu pārvaldību.
- Mežu platībās, kas atrodas ārpus aizsargājamām platībām, mazināt birokrātiju, ļaujot meža īpašniekiem, īpaši mazajiem, pašiem brīvāk pieņemt saimnieciskos lēmumus un motivējot iesaistīties brīvprātīgas (līgumiskas) dabas aizsardzības sistēmā.
- Steidzami nepieciešama taisnīga kompensāciju sistēmas izveide, kas kompensē visus meža īpašniekiem nodarītos zaudējumus ierobežojumu noteikšanas gadījumā.
- Nepieciešama starpministriju darba grupas izveide, iekļaujot VARAM, ZM, FM, EM, KEM, kas kompleksi risinātu iepriekš minētos pamatnosacījumus un nodrošinātu saskaņotu rīcību.
Minētie priekšlikumi uzsver nepieciešamību pēc integrētas pieejas, kurā tiek panākta vienošanās par zemes izmantošanas politiku, kas paredzētu, cik meža platībās var ierobežot saimniecisko darbību ievērtējot tautsaimniecības attīstības perspektīvas un valsts budžeta, tai skaitā aizsardzības izdevumu vajadzības. Rūpīga esošās situācijas izvērtēšana, skaidri definēti apsaimniekošanas paņēmieni un taisnīga kompensāciju sistēma, veido pamatu ilgtspējīgai dabas aizsardzības politikas ieviešanai. Tikai uz datiem balstītu un ar plašu sadarbību starp visām iesaistītajām pusēm ir iespējams nodrošināt gan dabas daudzveidības saglabāšanu, gan ekonomisko labklājību nākotnē.
Raksts publicēts žurnālā čiekurs, 3.lpp.:
https://arhivs.llkc.lv/sites/default/files/baskik_p/pielikumi/ciekurs_1_2025_internetam_new.pdf
