Mežs ir viens no būtiskākajiem dabas instrumentiem oglekļa piesaistē, kas ir centrāla tēma klimata pārmaiņu kontekstā. Taču, lai saprastu, kā šo piesaisti efektīvi ietekmēt, ir jāsaprot, kādos apstākļos koki aug un fotosintēzes ceļā akumulē atmosfērā esošo oglekli. Par pieciem galvenajiem faktoriem CO2 piesaistē "Apollo.lv" intervijā stāsta Latvijas Valsts mežzinātnes institūta (LVMI) "Silava" direktors un vadošais pētnieks Jurģis Jansons.
Koka augšana dabā un no tās izrietošā oglekļa piesaiste ir atkarīga no pieciem faktoriem, jeb, izsakoties zinātniski, meža ekosistēmas ieejas elementiem: gaismas, oglekļa dioksīda, skābekļa, ūdens un minerālvielām.
Tie ir dabā brīvi pieejami elementi, kuri nodrošina fotosintēzi un, līdz ar to, arī koku augšanu mežā un visu vērtību rašanos, kas saistītas ar koksni kā atjaunojamu resursu. No šiem pieciem faktoriem ar cilvēku spēkiem ne visus iespējams reāli ietekmēt. Citi vai nu jau ir pietiekamā daudzumā, vai arī tos palielināt vai samazināt nav iespējams.
1. Ūdens – pārbagātība kā problēma
"No visiem pieciem elementiem ūdens Latvijas apstākļos izceļas ar savu pārmērību, nevis trūkumu. Latvijā ir līdzena, purvaina zeme ar atsevišķiem, līdz 312 m augstiem uzkalniņiem, kur liela daļa teritoriju cieš no pārlieka mitruma. Lai arī ūdens ir būtisks fotosintēzes un dzīvības priekšnosacījums, pārmitrās augsnes mežos bieži vien rada problēmas, kas kavē koku normālu attīstību," norāda Jurģis Jansons.
Raugoties ilgtermiņā, pārpurvošanās ir galvenais faktors, kas apdraud Latvijas mežus. Vietās, kur notiek kūdras ieguve, nereti redzam no kūdras slāņa apakšas izraktu celmu un baļķēnu grēdas – tās ir liecības no seniem laikiem, kad pašreizējo purvu teritorijā auga meži.
Pārpurvošanās ietekmē koki nenokalst uzreiz, bet aug daudz, daudz lēnāk. Šādās situācijās arī CO₂ piesaiste būtiski samazinās.
Risinājums ir hidromeliorācijas pasākumi. "Ir jānodrošina ūdens kustība, lai saknēm radītu elpošanas apstākļus. Meliorācija ar seklajiem grāvjiem nevis samazina ūdens daudzumu mežā, bet veicina tā plūsmu jeb kustību koku sakņu zonā. Tieši tas ir faktors, kas nodrošina koka augšanu. Prakse rāda, ka pēc šādiem uzlabojumiem koki var augt pat desmitkārt labāk. Un, jo intensīvāka augšana, jo lielāka CO₂ piesaiste," norāda eksperts.
2. Gaisma – būtisks resurss
Neatņemams fotosintēzes resurss ir Saules gaisma – bez tās fotosintēze nenotiek. Kaut gan Saule "spīd" vienlīdz spoži visur Latvijā, gaismas pieejamība mežā nav vienmērīga. Vainagu struktūra, mežaudzes biezums, koku sugu sastāvs un koku augstuma dažādība ietekmē, cik daudz gaismas nonāk mežaudzē un cik labi ir izgaismots zaļais vainags jeb koksnes "fabrika".
Gaismas trūkumā koki izstīdz, zaļais vainags atmirst un fotosintēze samazinās. Ilgstošs gaismas deficīts var novest arī pie koku sakņu sistēmas vājināšanās.
Lai nodrošinātu pietiekamu gaismas daudzumu meža kokiem, nepieciešama rūpīga jaunaudžu kopšana – vainagu struktūras veidošana tā, lai gaisma vienmērīgi sasniegtu kokus.
Tas nozīmē pareizi izvēlētu stādīšanas biezumu un pareizu jaunaudzes kopšanu – 2 metrus augstā jaunaudzē koki nedrīkstētu būt tuvāk par 2-3 metriem viens no otra. Meža zinātniekiem ir atziņa – rets mežs jaunībā ir biezs un ražīgs mežs vecumā. Tas vistiešākajā veidā ir saistīts ar apgaismojumu koku visaktīvākās augšanas laikā – jaunībā un vidējā vecumā.
3. Minerālvielas – uzturs no zemes
Koku barošanās notiek caur saknēm, kas kopā ar ūdeni uzņem tajā izšķīdušās minerālvielas no augsnes. Ja augsne ir nabadzīga vai noplicināta, koku augšana palēninās, un līdz ar to arī CO₂ piesaiste kļūst mazāk intensīva.
Lai koku augšanu veicinātu, iespējams izmantot mērķtiecīgu mēslošanu. Latvijā šī prakse nav ļoti izplatīta, taču tur, kur tā veikta, rezultāti rāda ievērojamu koku pieauguma uzlabojumu.
Mēslošanai izdevīgi izmantot koksnes pelnus no katlu mājām – atgriežot mežā no tā reiz izvestas minerālvielas. Atsevišķos gadījumos, piemēram, egļu kūdreņos, ar minerālo mēslojumu var ienest kokiem trūkstošus barības elementus, būtiski atjaunojot un uzlabojot to augšanu un no tās izrietošo CO₂ akumulācijas spēju.
Pārējie divi brīvu pieejamie elementi - ogleklis un skābeklis – dabā ir pietiekoši daudz, un mežsaimniecības praksē nav paņēmieni, kā to daudzumu ietekmēt, lai veicinātu koku augšanu. Tieši otrādi - oglekļa piesaiste ir process, kurā oglekļa dioksīds (CO2) tiek aktīvi uztverts no atmosfēras.
Tā kā nav iespējams samazināt visas siltumnīcefekta gāzu emisijas tur, kur tās rodas, oglekļa piesaistei ir būtiska loma, lai līdzsvarotu emisijas, kuras ir nenovēršamas, un ierobežotu globālo sasilšanu.
Kā atzīst arī Eiropas Komisija - lai oglekļa dioksīdu uztvertu no atmosfēras, galveno darbību vidū būtiska loma ir mērķtiecīgai mežu un augsnes atjaunošanai, lai uzlabotu to dabisko spēju uzkrāt oglekli, kā arī oglekļa uzglabāšanai ilgtermiņa produktos, piemēram, koka būvniecībā.
4. un 5. Iedzimtība un veselība – selekcijas loma nākotnes mežos
Papildus minētajiem faktoriem, kas ietekmē mežu augšanu un oglekļa piesisti, būtiska nozīme ir koku ģenētikai un veselības stāvoklim, norāda Jansons. Ar selekcijas palīdzību iespējams atlasīt kokus ar labākajām īpašībām – lielāku augšanas ātrumu, kā arī taisnu stumbru un tievākiem zariem.
Oglekļa piesaistes aspektā īpaši liela nozīme ir ātrākai koku augšanai - vienā vietā un ar vienādu mežkopības metodi audzēti koki vienā laikā izaug par 20-30 % raženāki, tieši proporcionāli ietekmējot arī oglekļa piesaisti.
Ātraudzība nav vienīgais meža selekcijā – šis darbs ļauj būtiski uzlabot kokmateriālu kvalitāti nākotnē. Latvijā šobrīd meža audzēšanas mērķis ir kvalitatīvi zāģbaļki un finierkluči, kādēļ selekcija ir komplekss ieguldījums arī klimata mērķu sasniegšanā.
"Svarīga ir arī koku veselība. Piemēram, egļu sakņu trupe ir izplatīta slimība, kas izraisa būtiskus ekonomiskus zaudējumus. Koki ar satrupējušiem, tukšiem stumbriem vai trupes bojātam saknēm nekādi lieli oglekļa piesaistītāji nebūs, kaut gan ir vēl dzīvi un ārēji zaļi. Tiem ir risks nolūzt vai tikt izgāztiem vējā, sapūstot un kļūstot par CO₂ izmešu avotiem.
Pret koku slimībām iespējams cīnīties, piemēram, kopšanas cirtēs apstrādājot celmus ar labvēlīgām sēnēm, kas neļauj patogēnam ieperināties celmā un tālāk izplatīties mežā. Šādi profilaktiski pasākumi ļauj mežiem saglabāt veselību ilgtermiņā un nodrošināt labāku CO₂ piesaisti," saka Jansons.
Vecie un jaunie meži – kurš piesaista vairāk CO₂?
Sabiedrībā bieži tiek izplatīts aplams priekšstats, ka vecs mežs vienmēr piesaista vairāk CO₂. Patiesībā ogleklis tiek uzkrāts mežaudžu aktīvās augšanas laikā, Latvijā apmēram 20-60 gadu vecumā, kad ir vislielākais koksnes pieaugums. Vēlāk koku augšanas temps samazinās, un meži vairāk kalpo kā oglekļa krātuve.
Attiecībā uz dažādām koku sugām arī oglekļa krātuve ir atšķirīga – piemēram, priedes Latvijā aug ilgi un stabili, bet savādāk ir ar egļu, bērzu, apšu un baltalkšņu mežiem – šo sugu mežaudzes straujāk izaug, bet arī ātrāk noveco un cieš no slimībām. Līdz ar to nedrīkst visus mežus un koku sugas vērtēt vienādi.
Lai rastu atbildes, AS “Latvijas valsts meži” un Latvijas Valsts mežzinātnes institūta “Silava” sadarbībā laikā no 2016. līdz 2020. gadam veikts pētījums “Siltumnīcefekta gāzu emisiju un CO2 piesaistes novērtējums vecās mežaudzēs”. Pētījuma mērķis bija novērtēt oglekļa uzkrājumu vecās jeb pāraugušās, saimnieciskās darbības ilgstoši neietekmētās priežu, egļu, bērzu un apšu mežaudzēs salīdzinājumā ar pieaugušām audzēm un briestaudzēm.
Pētījuma rezultāti liecina, ka pusi no kopējā ekosistēmas oglekļa uzkrājuma kā pāraugušās (47-59 %), tā pieaugušās (46-54 %) audzēs veido dzīvā koku biomasa, kas ir lielākā oglekļa krātuve. Pēc pārejas no pieaugušo uz pāraugušo audžu stadiju, kas skuju kokiem bija vidēji 93 gadi un lapu kokiem vidēji 58 gadi, oglekļa uzkrāšanās mežaudzēs turpinās.
Lielāko papildu oglekļa uzkrājumu (skuju koku audzēs vidēji 61 %, lapu koku audzēs 82 % no kopējā pieauguma) šajā laika periodā nodrošina dzīvo koku biomasas pieaugums, kas veidojas, kokiem turpinot augt.
Lai arī oglekļa uzkrāšanās pāraugušās mežaudzēs turpinās, tomēr pētījuma rezultāti parādīja, ka pāraugušās audzēs ikgadējais oglekļa uzkrājums dzīvo koku biomasā un atmirušajā koksnē ir būtiski mazāks nekā pieaugušās audzēs un briestaudzēs, turklāt tas samazinās līdz ar šo audžu vecuma palielināšanos arī tad, ja attiecīgās sugas un vecuma koki joprojām saglabājas kā dominējošā meža elements.
Cilvēka iespējas ietekmēt CO₂ piesaisti mežā
Lielākais cilvēka rīcības potenciāls slēpjas šādos aspektos:
- Kopt jaunaudzes pareizi. Svarīgi ir nesabiezināt stādījumus un nodrošināt pietiekamu gaismas piekļuvi.
- Veikt retināšanu pārdomāti. Ja vidēja vecuma vai vecākos mežos tiek veiktas pārlieku intensīvas starpcirtes, tiek samazināta nākotnes vērtība – gan kokmateriāliem, gan CO₂ piesaistei.
"Diemžēl politizēti klimata politikas īstermiņa mērķi bieži vien nonāk pretrunā ar mežsaimniecības iespējām. Lai arī mērķis – klimata neitralitāte līdz 2030. gadam – ir daudzsološs, ceļš uz to reizēm tiek bruģēts ar īstermiņa pieņēmumiem," uzsver eksperts.
Raksts tapis sadarbībā ar PEFC.
Avots: apollo.lv
