Pagājušā gada nogalē vietnē makroekonomika.lv tika publicēti divi raksti ciklā par zemes izmantošanas, zemes izmantošanas maiņas un mežsaimniecības (ZIZIMM) sektora lomu Latvijas klimata politikā. Cikla autori ir Latvijas Bankas ilgtspējas politikas eksperte Baiba Vitajevska-Baltvilka un Latvijas Bankas padomnieks enerģētikas un klimata politikas jautājumos Dzintars Jaunzems. Ar tematu esmu pazīstams, jo ir pieredze ne tikai Latvijas ZIZIMM sektora inventarizācijā, bet esmu arī kārtojis eksāmenus, saņēmis Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējā konvencija par klimata pārmaiņām (UNFCCC) sekretariāta izsniegtus sertifikātus, kas apliecina tiesības veikt siltumnīcefekta gāzu (SEG) inventarizāciju pārbaudi, un esmu veicis citu valstu SEG inventarizāciju ziņojumu kvalitātes pārbaudes. Bez tā nodarbojos arī ar pētniecību, kas lielā mērā vērsta, lai iegūtu jaunas zināšanas, kas izmantojamas ZIZIMM sektora SEG inventarizācijas uzlabošanai. Tādēļ nācās pamanīt, ka abi raksti ir piesātināti ar maldinošu vai pat nepatiesu informāciju. Papildus tam visam, nepamatoti noniecināta inventarizācijā iesaistīto, tātad arī arī mana, kompetence, kuru es savā gadījumā esmu audzējis vairāk nekā 10 gadus. Tā kā šos rakstus tagad izmanto un izmantos politiskajās diskusijās, tad atļaušos tos kritiski vērtēt un norādīt uz galveno, kas nedrīkst palikt nepamanīts un būtu jāņem vērā. Baiba Vitajevska-Baltvilka gan jau norādīja, ka komentējot rakstus, nebūtu jāatsaucas ne uz Latvijas Banku, ne tās pārstāvjiem – autoriem – jo novelk līniju, ka zinātniskās diskusijās, lai iesaistās zinātnieki. Bet rakstos zinātnes gandrīz nav, tie ir politiski. Turklāt uz autoru nodomiem norāda arī tas, ka autori pievērsušies galvenokārt meža zemēm, kaut gan ZIZIMM sektors ietver arī citus zemes izmantošanas veidus. Bet par aramzemēm, zālājiem, mitrājiem, apbūvi un citām zemēm un to savstarpējo maiņu autori neko kritizējamu nav pamanījuši. Tas norāda, ka rakstu mērķis nav bijis ZIZIMM analīze, bet gan tas ir bijis - politiskais vēstījums. Un ņemot vērā, ka autoru vēstījums ietver ne tikai sabiedrības dezinformāciju, bet arī zinātnieku un SEG inventarizācijas veicēju nomelnošanu, tad diskusijai par sarakstīto ir jābūt, un tai jābūt atklātai nevis aiz slēgtām durvīm. Bet rakstu vēstījums, kvalitāte un ļaundabīgums ļauj paredzēt, ka atklāta, caurskatāma diskusija var nebūt. Tāpēc savus komentārus publicēšu šeit, lai jebkurš var tos izlasīt, iepazīties ar autoru rakstiem, un paši izsvērt ko par to visu domāt. Rakstīju plaši un sanāca atkārtoties tajās vietās, kur Latvijas Bankas pārstāvji, minēto rakstu autori, bija atkārtoti kļūdījušies.
Par nodaļu “ 1. Kā veidojas emisiju un piesaistes aprēķini?"
Vispirms pievērsīšos rakstam “Skaitļi, kas veido bilanci, – kā aprēķina siltumnīcefekta gāzu emisijas un vai ir iespējams citādāks rezultāts?”, jo tajā ir kritiskākās kļūdas. Ievadā pievērsīšos virsrakstam, jo tas pats par sevi jau likās aizdomīgs, rādīja bažas, ka raksta mērķis varētu būt nevis nodarboties ar temata skaidrošanu sabiedrībai, bet tikai vairot nepamatotu temata kritiku. Lasot virsrakstā uzdoto jautājumu, rodas pretjautājums: vai ar to tiek norādīts, ka, ja kādam nepatīk inventarizācijas rezultāts, tas nozīme, ka ir jāveic pārrēķins tā, lai sanāk tāds rezultāts, kādu gribas redzēt? Tāpēc šeit uzreiz jāatgādina, ka viens no inventarizācijas pamatprincipiem ir pareizība (accuracy), kas nozīmē, ka inventarizācijas rezultātiem pēc iespējas jāatspoguļo realitāte, izmantojot labākos pieejamos datus. Tas faktiski nozīmē, ka ir nevis jāpielasa dati un metodikas pēc patikas, bet jāizmanto labākais, kas ir pieeejams. Labākais ir tas, kas ir labākais (vistuvāk atspoguļo realitāti), nevis kas cits. Jāpiemin, ka rakstā nav minēts gandrīz nekas par aktivitāšu datiem, kas inventarizācijā ir tik pat svarīgi kā emisiju faktori, citi koeficienti, vienādojumi vai modeļi. Varētu teikt, ka raksta kontekstā, to nevērtēt ir visai kritiska nepilnība. Ja neapzinās aktivitāšu datu svarīgumu, nav iespējams pilnvērtīgi analizēt ZIZIMM sektoru.
Jā, dati vienmēr var būt labāki. Bet diemžēl publiskā un politiskā izpratne nereti ir tāda, ka ja neapmierina rezultāti, tad tiek domāts, ka pie vainas ir zinātne vai pats rēķinātājs. Ja politika sāk noteikt, kas inventarizācijā integrētajos empīriskos datos un zinātnē ir pareizi vai nav, tad problēmas saasinās. SEG inventarizācijā “metodoloģisko pieeju izvēles” patiesībā ir visai ierobežotas. To nosaka vadlīnijas un ES normatīvie regulējumi, kas norāda kāda pieeja jāizmanto atbilstoši tam vai oglekļa krātuve/emisiju avots ir pamatavots (key category) un vai tas ir būtisks. To, savukārt, nosaka situācija dabā un pieejamās zināšanas, nevis politiskās intereses. Latvijas Bankas autori norāda uz bažām par kontroles pietiekamību. Apgalvojums “inventarizācijas ziņojumu kontroles [to veic Eiropas Komisija (EK), UNFCCC] mērķis nav zinātniskā satura neatkarīga recenzija” nav korekts. Accuracy pārbaude nozīmē, ka pārbaudēs tiek vērtētas metodikas un to komponentes (piemēram, vai izmantoto emisiju faktoru pareizība nav apšaubāma), un ja emisiju faktoru avots ir zinātnes atziņās balstīts (citādi nemaz nevar būt), tad neizbēgami šis kvalitātes vērtējums ietver vērtējumu vai izmantotās zinātnes atziņas un rezultāti ir pietiekoši kvalitatīvi, lai tos izmantotu inventarizācijā. Tiek izvērtēts vai metodikas maiņa uzlabo inventarizācijas kvalitāti, salīdzinot ar iepriekšējo un/vai noklusēto metodiku. Papildus vēl ir salīdzināmības (comparability) princips - pārbaude apšauba metodi, ja novēro, ka tā rada salīdzināmības problēmas starp valstu inventarizācijām. Savukārt konsekvences (consistency) princips pārbauda inventarizācijas ziņojuma iekšējo konsekvenci, piemēram, vai emisiju faktori ir savstarpēji salīdzināmi. Tas viss nosaka, ka metodiskās izvēles nevar veikt tikai tāpēc vien, ka tā ienāk prātā. Visas ieviestās izmaiņas inventarizācijā katru gadu vērtē pārbaudēs, tajā skaitā to, vai valsts nesāk veikt izvēles, lai iegrāmatotu rezultātus sev vēlamajā virzienā. Tāpēc nevar piekrist autoru kritikai, ka pārbaudes nav pietiekami padziļinātas. Drīzāk jāsatraucas, ka pielietotās metodiskās pieejas sāk vērtēt politiskā skatījumā. Tas rada aizdomas par nodomiem. SEG inventarizācija ir tehnisks process un izrietošie ziņojumi ir tehniski dokumenti, kas konsultē politiku nevis otrādi. Tādēļ jau virsraksts radīja bažas, ka būs jālasa apšaubāma analīze. Un izrādījās, ka tik tiešām ir ko apšaubīt. Turpināšu, citējot apgalvojumus no raksta, un argumentēšu, kādēļ tie nav korekti. Nevis uzskatu, ka nav korekti, bet tie objektīvu iemeslu dēļ nevar būt korekti.
“Katrā kategorijā tiek analizētas izmaiņas galvenajās oglekļa krātuvēs - dzīvajā biomasā (virszemes un pazemes), atmirušajā biomasā (kritalas un koksnes atliekas), augsnē un koksnes produktos”. Šeit ir ignorēta meža nobiru esamība, lai gan tā ir svarīga oglekļa krātuve. Ja neapzinās, ka tāda krātuve eksistē, tad nevar objektīvi spriest par biomasas lomu ZIZIMM sektorā, jo tieši nobiras ir tās, kas liek apmežošanai būt par ļoti efektīvu pasākuma oglekļa uzkrāšanai augsnē un, secīgi, mežus padara par tiem, kas nodrošina šīs krātuves saglabāšanos. Ir veikta apmežošanas ietekmes uz minerālaugsnes oglekļa uzkrājumu modelēšana un tuvākajās nedēļas zinātniskais raksts tiks iesniegts publicēšanai. Ar nelielu ieskatu rezultātos var iepazīties LinkedIn ierakstā [1]. Šāds aspekts nav mazsvarīgs, jo parāda, ka mērķtiecīga minerālaugšņu apmežošana var radīt oglekļa piesaistes augsnē tādā apjomā, kas kompensē organisko augšņu emisijas. Tas ilustrē, cik svarīgi, analizējot ZIZIMM sektoru, neizmirst arī par nobirām.
Par nodaļu “2. Būtiskākās emisiju un piesaistes metodoloģiskās nianses.”
2.1. Intensīvā mežizstrāde un "oglekļa parāds
“Intensīva mežizstrāde pati par sevi nepalielina oglekļa piesaisti”. Tas nevar būt korekts apgalvojums, jo vērā ņemamie aspekti nosaka, ka intensīva mežizstrāde, jeb ātrāka meža aprite, var palielināt oglekļa piesaisti: piemēram, piesaisti var veicināt, ja ar intensīvāku mežsaimniecību efektīvāk regulē sugu un vecuma struktūru, lai mežā augšanas fāze atrodas meži ar lielāko produktivitāti, lai meža apsaimniekošanas ciklu var restartēt, tiklīdz to darīt visefektīvāk.
Mežizstrādes atliekas ir nozīmīgs oglekļa ieneses avots augsnē, un šis avots rodas ciršanas rezultātā. Meža augšanas laikā galvenais oglekļa ieneses avots augsnē ir vainaga un zemsedzes veģetācijas nobiras, arī sīksakņu dabiskais atmirums. Ja ciršanas dēļ vainaga nobiras mazinās vai pazūd, tad cirsmā pieaug oglekļa ienese ar zemsedzes veģetāciju. Tā meža ekosistēma regulē oglekļa apriti un sargā augsnes oglekļa krātuvi. Veicot mežizstrādi, mežā paliek koku virszemes nelikvīdā daļa un visa pazemes biomasa, tajā skaitā celmi un saknes, kas ir nozīmīgs augsnes oglekļa ieneses avots visa meža apsaimniekošanās cikla kontekstā, kaut vai šī ienese notiek tikai konkrētos gados pēc mežizstrādes. Attiecīgi, jo intensīvāka mežsaimniecība, jeb īsāks aprīts cikls, jo biežāka ar to saistītā ienese augsnē. Tātad mežizstrāde veicina oglekļa piesaisti augsnē.
Analoģiski tas notiek ar koksnes produktiem. Ar īsāku aprites ciklu var panāk pret salīdzināmu periodu lielāku oglekļa pārnesi uz koksnes produktiem. Mērķtiecīga pārnese ilgdzīvojošos koksnes produktos (piemēram būvniecības materiālos) var oglekli uzglabāt ilgāk nekā to var izdarīt novecojošā mežā, it īpaši, ja dzīvās biomasas krātuvi apdraud klimata pārmaiņu radīts paaugstināts dabisko traucējumu risks [1]. Uz to, ka tā ne tikai var būt, bet arī notiek, norāda pētījumu rezultāti - ogleklis koksnes produktos nepārtraukti turpina uzkrāties [2], [3]. Tāpēc pārdomātā pieeja, ar pielāgotu mežsaimniecības intensitāti, kokrūpniecību un precīzu koksnes produktu dzīves cikla uzskaites metodi, var ne tikai uzturēt oglekļa uzkrājumu koksnes produktos, bet to pat nepārtraukti palielināt. Lai to nodrošinātu pēc iespējas efektīvāk, ar politiku ir stratēģiski jāpanāk, ka kokrūpniecība ir efektīva un tā darbojas saskaņoti ar koksnes produktu patēriņu.
Tātad, ja intensīvāka mežizstrāde var veicināt oglekļa uzkrāšanos augsnē un koksnes produktos, tā palielina oglekļa piesaisti. Papildus vēl jāņem vērā aizvietošanas efekts, jo intensificējot ilgtspējīgu koksnes produktu ražošanu, tie samazina patēriņu alternatīviem materiāliem, kas ir ražošanā enerģijas intensīvāki vai vienkārši piesārņojošāki [4]. Saskaņā ar literatūras datiem viena tonna koksnes produktos piesaistītā oglekļa novērš ekvivalentu daudzumu oglekļa zudumu/emisiju citos sektoros. Un tā tas ir atbilstoši ierastajām praksēm. Procesu pārdomājot, aizvietošanas efektu iespējams padarīt vēl efektīvāku, un literatūrā min, ka ar vienu tonnu var novērst pat 5 tonnas emisiju [5]. Šis mazliet ilustrē sektora komplicētību. Sausa metodikas vērtēšana neļauj izprast ZIZIMM sektoru. Ir jāvērtē dažādi tur ieslēptie procesi. Jā, aizvietošanas efektam nav tiešas ietekmes uz ZIZIMM sektoru, bet ZIZIMM nav izolēta sistēma, un ZIZIMM sektora politiskā loma ir kompensēt nesamazināmās emisijas citos sektoros, tāpēc šis aspekts nav maznozīmīgs. Citiem vārdiem, veicot intervences ZIZIMM sektorā, jāvērtē, kā tas ietekmē citus sektorus un citus procesus valstī un ES, tajā skaitā kā tas ietekmē tautsaimniecību. Arī tas ir svarīgi, jo emisiju tirdzniecības sistēmas nosaka, ka piesaistes vai emisijas ir izsakāmas naudas izteiksmē. Tāpēc veicināt procesus, kas ne tikai rada piesaistes, bet arī ekonomisko atdevi ir racionāla stratēģija politiskos lēmumos par ZIZIMM sektoru. Analoģiski ir izsverams, vai radītās piesaistes atsver izrietošo negatīvo ietekmi uz ekonomiku un emisijām citos sektoros. Tad, ja uz klimata mērķiem skatās sausi, tad var veikt prāta vingrinājums - vai atsevišķos gadījumos nav izdevīgāk saglabāt emisijas, kas ļauj gūt tādu ekonomisko atdevi, kas ne tikai kompensē emisijas, bet vēl paliek pāri investēt efektīvos klimata pārmaiņu mazinošos pasākumos. Tāpat var domāt arī otrā virzienā. Un, plānojot stratēģiju, tā vajag domāt.
“Ciršanas brīdī mežs no oglekļa piesaistītāja kļūst par emisiju avotu. […] veidojas oglekļa parāds”. Jāskatās ir otrādāk, viss ko mežs var emitēt, tas pirms tam ir piesaistījis, tāpēc būtībā mežs nevar būt emisiju avots. Cērtot kokus, neto emisijas nerodas, rodas oglekļa pārnese starp oglekļa krātuvēm, kas pakāpeniski veido bruto emisijas. Biokurināmā emisiju gadījumā gadījumā tās, savukārt, aizstāj oglekli, kas saglabājas nesadedzinātajā fosilajā kurināmajā. Tādēļ var likties, ka ir emisijas, ja skatās uz izolētiem gadiem un izolētam krātuvēm. Tāpēc tāpat kā mežsaimniecību objektīvi var vērtēt tikai ilgtermiņā, arī ZIZIMM sektors ir jāvērtē ilgtermiņā. Emisijas objektīvi interpretējamas tikai tad, ja kā minimums ņem vērā vismaz vienu pilnu meža apsaimniekošanas ciklu, bet vēlams vairākus, lai tiešām izvērtētu, kāda ir ciršanas ietekme. Tā vērtējot, top skaidrs, ka meža ciršana nekādu “oglekļa parādu” nevar taisīt, ir otrādi. Tieši tāpat kā ar mežsaimniecību kopumā, mežs aug un veido vērtības uzkrājumu, nociršana ir vērtības pārnese uz Eiro, oglekli koksnes produktos un nesadedzinātajā fosilajā kurināmajā, nekāds parāds no tā neveidojas. Bet, lai būtu sabalansētība starp vērtības uzkrāšanos, uzkrāto vērtību un tās realizēšanu, veic meža sugu un vecuma struktūru kontrolēšanu, un to dara ar nepārtrauktu mežsaimniecības metožu attīstību. Bet nekāda gadījuma neveidojas “oglekļa parāds”. Ar uzkrājuma veidošanu dzīvajā biomasā jābūt ļoti piesardzīgiem un jāizvērtē riski. Dzīvā biomasas uzkrāšana nav efektīva termiņā, kas garāks par efektīvo meža apsaimniekošanas cikla ilgumu. Efektīvā cikla beigās dzīvās biomasas pieauguma tempi samazinās, bet uzkrātā oglekļa nosargāšanas riski strauji palielinās. Tā ir jāskatās uz saimnieciskajiem mežiem, tāpēc ir jābūt nodalītiem mežiem, kuru mērķis ir tautsaimniecība un efektīva oglekļa aprite, no mežiem, kuru mērķis ir uzkrāt nedzīvo koksni un ekoloģiskās vērtības. Mežsaimniecība ir mehānisms, kas nodrošina oglekļa plūsmu ilgtspēju, jo tā nav iespējama bez oglekļa pārneses uz koksnes produktiem. Vērtēt sektoru no 1990. gada un šausmināties par novēroto situāciju nav objektīvi, jo šis periods ir pārāk īss. Objektīvi būtu vērtēt situāciju šobrīd pret periodu, kas ir vismaz viena mežsaimniecības cikla garumā. Lai gan ZIZIMM inventarizācijas metodika nosaka, ka 1990. gada situācijai jābūt pēc iespējas reprezentatīvai, objektīvu iemeslu dēļ tādus aprēķinus veikt ir ārkārtīgi sarežģīti, trūkst datu. Jo lai zinātu, kas bija 1990. gadā, ZIZIMM sektorā jāvērtē, kas notika no 1900. gada līdz 1990. gadam. ES klimata politika ZIZIMM sektorā mērķos nemaz nevērtē tendenci, kas ir no 1990. līdz šodienai, tāpēc, ja vērtē ZIZIMM sektora politiku, tad uz to atsaukties ir lieki. Meža zemes klimata mērķus vērtē pret meža references līmeni, kas arī nav triviāls uzdevums. Tur vērtē, vai izmaiņas saimnieciskajā aktivitāte rada negatīvu ietekmi, salīdzinot ar references periodu: 2000.-2009. gads. Bet vai Latvijā saimnieciskajā aktivitātē var būt ieviestas izmaiņas, salīdzinot ar references periodu, ja mežsaimniecība ir strikti regulēta, regulējumi nav mainīti, un faktiski darbība visu laiku notiek ‘business-as-usual’ scenārijā, bet ar problēmām, kuras ieviesa, piemēram, finanšu krīze, krievijas iebrukums Ukrainā un citi makroekonomiski, ģeopolitiski apstākļi, kas prasa pielāgošanos izmaiņām koksnes piegāžu ķēdēs. Attiecīgi, lai vērtētu, vai izmaiņas ir tikušas ieviestas piespiedu kārtā vai tomēr saistās ar lēmumiem, kas maina meža apsaimniekošanas praksi, tas jau gan paliek politiskāks lēmums - ko, kā vērtēt un uzskatīt. Tāpat inventarizācijas ekspertu lokā tiek diskutēts vai ciršanas apjoma pieaugums sanitāro ciršu tiešās ietekmes dēļ, kā arī vai no tā izrietošās netiešās ietekmes ar mazkvalitatīvākas koksnes ieguvi (zaudētās iespējas oglekli piesaistīt ilgmūžīgos koksnes produktos), ir lēmums, kas saistās ar prakses maiņu, vai to nākas darīt nepārvaramas varas dēļ. Vai valsts pati ir vainīga, ka kavēja šo mežu ātrāku nozāģēšanu un noveda tos līdz sanitārai cirtei? Vai valsts būtu jāsoda, ja nocirta pirms nācās veikt sanitāro cirti? Vai ciršanas lēmumi, kas nepaciešami, lai apstākļiem pielāgotu meža vecumu un sugu struktūru ir laba prakse un saistītie dzīvās biomasas oglekļa zudumi nav soda subjekts? Vai tomēr tā ir nevēlama prakses maiņa, jo nācās kāpināt ciršanas apjomu, kaut vai tas būtu saimnieciski pareizais lēmums? Mežizstrādes apjoma pieaugums, kas saistīt ar nepieciešamību apmierināt kara izraisīto koksnes produktu pieprasījumu Eiropā, agresor-valstu koksnes aizstāšana ar vietējiem resursiem, ir prakses maiņas izņēmums vai prakses pasliktināšana? Šie ir jautājumiem, bez kuriem nevar vērtēt, vai mežu apsaimniekošanas prakse ir gājusi nepareizajā virzienā, vai konkrētas ietekmes oglekļa uzkrājuma maiņu ir negatīva parādība vai objektīva nepieciešamība, pat tad, ja mežizstrādes apjoms ir audzis. Tas tā ir jāvērtē jo, ja paši ES mērogā nenodrošināsim sevi ar koksnes produktiem, tad kur mums tos rast, Baltkrievijā? Vai tiešām tas būtu pareizāk - pirkt koksni ko krievijas, tādā veidā palīdzot potīt Ukrainu? EK ar saviem konsultantiem tagad smagi domā kā šo ņemt vēra. Tas ir vēl viens aspekts, kāpēc ZIZIMM sektora analīzē tēze - cirst ir slikti - nav izvirzāma. Kur nu vēl, ja Latvijā oglekļa uzkrājums koksnē nesamazinās, pret 1920. gadu tas ir dubultojies [6], un arī pēdējo 10 gadu vidējais uzkrājums ir lielāks, nekā senāk. Vai tiešam drīkst apgalvot, ka mežsaimniecība nebūtu ilgtspējīga? Vai drīkst apgalvot, ka mežs ir emisiju avots? Nedrīkst.
“…[mežaudzei] jākompensē būtiski sākotnējie emisijas zaudējumi, kas radušies gan no biomasas zuduma, gan no augsnes oglekļa krājumu samazināšanās.” Tā nav taisnība, ka SEG inventarizācijā jākompensē augsnes oglekļa krājumu samazināšanas “oglekļa parāda” jeb ciršanas dēļ, jo inventarizācijā šāds aspekts netiek vērtēts. Ja meža zemei ir viens emisiju faktors, tad cērt vai necērt, augsnes emisijas paliek nemainīgas. Attiecīgi hidromeliorētas organiskās augsnes ziņotie oglekļa uzkrājuma zudumi saglabājas nemainīgā tempā, neatkarīgi no tā, vai ir ciršana vai nē. Tāda tehniska iemesla dēļ, apgalvojums nav korekts, ciršana ar augsnes emisijām nekādi nav sasaistāma. Bet, ja gribam filozofēt, tad jārunā par to, vai tiešam pirms 100 gadiem hidromeliorētā meža zemē augsne joprojām zaudē oglekļa uzkrājumu? Šobrīd inventarizācija izmanto emisiju faktorus jeb pieņem, ka emisijas ir konstantas un bezgalīgas. Tas nav fiziski iespējams, augsnes oglekļa uzkrājums nevar kļūt negatīvs. Uzreiz pēc meliorācijas ir straujš CO₂ emisiju pieaugums, bet ar laiku emisijas samazinās un neizbēgami kaut kad ir jāiestājas oglekļa līdzsvaram. Tāpēc uzskatīt, ka no augsnes pastāvīgi rodas tonnām emisiju, nevar būt pieņēmums, kas dabā ir ilgā termiņā iespējams. Neizbēgami, agri vai vēlu, hidromeliorētā organiskā augsnē iestājas oglekļa uzkrājuma līdzsvars. Bet nav zināms cik ilgi pēc meliorācijas, kādos apstākļos un pie kāda oglekļa uzkrājuma tas notiek. Tas, papildus hidromeliorētām platībām raksturīgai piesaisti biomasā, ir apsvērums, kādēļ Starpvaldību klimata pārmaiņu padomes (IPCC) eksperti atzīst, ka kūdrāju degradācija veido pozitīvu atgriezenisko saiti, par ko pastāv pārliecinoši pierādījumi un augsta zinātniskā vienprātība [9]. Tas, vai mežizstrāde var radīt augsnes oglekļa uzkrājuma zudumus, nav zināms, jo, ja emisijas mēra ar tiešām metodēm, tad novērotās emisijas lielākoties ir no nedzīvās koksnes sadalīšanās, un nav zināms cik lielā mērā tur piedalās vēsturiskā augsnes organiskā viela. Loģika gan saka, ka organiskās vielas sadalīšanās ir tieši palēnināta, jo pēc mežizstrādes paaugstinās gruntsūdens līmenis.
“Bieži intensīvas mežizstrādes cikli ekonomisku apsvērumu dēļ ir īsāki par laiku, kas nepieciešams oglekļa krājuma atjaunošanai.” Ja piekrīt, ka “oglekļa parāds” nevar veidoties, tad arī šis apgalvojums kļūst nepareizs. Ja nepiekrīt, tad to tāpat nevar apgalvot, ja neņem vērā augstāk un zemāk minēto par nepieciešamību mežsaimniecību vērtēt vairāku ciklu ilgumā, kā arī visu oglekļa krātuvju, tajā skaitā augsnes un koksnes produktu, lomu. Ja var stratēģiski izplānot optimālāko aprites cikla garumu, lai nodrošinātu maksimālu dzīvās biomasas pārnesi uz koksnes produktiem, kāpēc, lai šādu turpmāko ciklu kumulatīvā ietekme nebūtu lielāks oglekļa uzkrājums visās krātuvēs kumulatīvi, salīdzinot ar garāku ciklu kāds eksistēja iepriekš?
“Ja katra nākamā ciršana notiek brīdī, kad mežaudze vēl nav atguvusi iepriekšējo oglekļa līmeni, tas rada hronisku un kumulatīvu oglekļa deficītu” ne obligāti, kā jau minēts augstāk. Turklāt, vienīgais veids kā ilgtermiņā radīt kumulatīvu oglekļa uzkrājuma pieaugumu, ir oglekli pārnest uz koksnes produktiem. Citādāk nevar būt, jo meža biomasā oglekļa uzkrājuma pieaugums nevar būt bezgalīgs, un agri vai vēlu tas būs pakļautas dabiskajiem traucējumiem vai atmirumam, ja to nenocirtīs. Bet koksnes produktos oglekli var teorētiski nosargāt tik ilgi cik vēlamies, jo to var kontrolēt. Bet, lai uz to tiektos, ir mērķtiecīgi jāplāno ražot un patērēt ilgtspējīgus koksnes produktus. Autori nonāk ar sevi pretrunās, jo pasaka to pašu ko es: ”nav iespējams bezgalīgi ar katru nākamo mežizstrādes ciklu iegūt aizvien produktīvāku mežaudzi un aizvien ātrāku un lielāku oglekļa piesaisti”. Lai gan arī tā nav taisnība, jo katra nākošā aprite var būt produktīvāka, pateicoties selekcijai, adaptīviem pasākumiem, augšanas apstākļu uzlabošanai un citiem faktoriem. Ekstrēms piemērs, bet lauksaimniecības kultūru produktivitāte ir daudzkārt lielāka nekā to priekštečiem. Meža selekcijā ne tuvu nav sasniegts šāds līmenis, bet lauksaimniecība parāda, ka tas ir iespējams. Bet tā kā iespējas ir ierobežotas, pozitīvu oglekļa plūsmu var nodrošināt tikai ar koksnes produktiem, un bez ciršanas pie koksnes produktiem netiek. Mežsaimniecisko darbību ietekmi var novērot pēc fakta, ka AS "Latvijas valsts meži" (LVM) pārvaldībā esošie meži ir produktīvāki un ar kvalitatīvāku materiālu, kas ļauj ražot ilgmūžīgus produktus, kas ļauj tiem būt efektīvākiem oglekļa piesaistē un pārnesē. Uz to nepārprotami norāda, ka iepriekšējās divās desmitgadēs novērots būtisks krājas pieauguma palielinājums jaunaudzēs un vidēja vecuma audzēs. Tāpēc arī ar šādiem apgalvojumiem, ka produktivitāti nevar kāpināt no cikla uz ciklu, jābūt piesardzīgiem. Kāpināt var, bet ne bezgalīgi, tāpat kā ar visu citu ZIZIMM sektorā – neviena krātuve nevar bezgalīgi piesaistīt. Koksnes produkti teorētiski var uz to tiekties, katrā ziņā nav pazīmju, ka mēs būtu pietuvojušies piesātinājuma robežai. Tāpat arī nekas nevar bezgalīgi emitēt CO₂, tāpēc arguments par to, ka labākā prakse būtu uzturēt dzīvo biomasu mežā, fundamentāli nestrādā. Ja oglekļa uzkrājums koksnes produktos var pieaugt 100 gadus, tad var arī ilgāk [2]. Klimata ilgtspējības labā strādā tikai stratēģiska mežu apsaimniekošanas pieeja – pārdomāta stādīšana, kopšana, ciršana un produktu ražošana un politikas veidošana, kas to visu ļauj efektīvi īstenot.
No visa augstāk minētā izriet, ka apgalvojums: “IPCC metodoloģijas ietvarā ir skaidrs, ka intensīva mežizstrāde nav "klimata politikas" uzlabotājs ilgtermiņā,” nav korekts. Nav korekts arī šis apgalvojums: “Neskarts mežs, pat ja ar laiku vairs nepiesaista būtiskus papildus CO₂ apjomus, ir stabila un apjomīga oglekļa krātuve.” Stabilitāte nav garantēta un uzkrāšana laikā kļūst tikai riskantāka, jo pakļaujas arvien izplatītākai dabisko traucējumu nepārvaramai varai [1], kamēr oglekļa uzkrājuma veicināšanā koksne produktos ir tas, ko mēs varam politiski kontrolēt un veicināt. Tāpēc mežizstrāde nav tikai rīks kā šādu pārnesi īstenot, bet arī riska pārvaldības instruments, lai organizētu prognozējamas oglekļa plūsmas un mazinātu oglekļa uzkrājuma zuduma riskus. Tāpēc tā nav taisnība, ka mežizstrāde nebūtu rīks oglekļa uzkrājuma ilgtspējai IPCC metodoloģijas ietvarā, gluži otrādāk, tas ir galvenais rīks.
2.2. Jaunu zemju apmežošana
“Apmežošanas pozitīvais efekts attiecas tikai uz pirmo meža ciklu.” Tā nevar būt taisnība kaut vai sekojošo iemeslu dēļ: minerālaugsnes apmežošanas modelēšanas scenāriji norāda, ka apmežošanas pozitīvā ietekmē uz augsnes oglekļa uzkrājuma pieaugumu turpinās vismaz 200 gadus.
Apmežojot lauksaimniecības organisko augsni, tās lielie SEG emisiju faktori tiek aizvietoti ar mazāku, attiecīgi tas nozīmē samazinātas emisijas visos sekojošajos ciklos.
Jo īsāks cikls un jo ilgmūžīgāki saražotie koksnes produkti, jo lielākas iespējas pozitīvo efektu pārnest no cikla uz ciklu.
Papildus vēl iedarbojas jau minētais selekcijas efekts, adaptācija un mežkopības prakses pilnveidošana, kas ļauj palielināt piesaisti no aprites uz apriti.
“[Pēc apmežošanas] līdz ar sakņu sistēmas attīstību un augsnes organiskās vielas palielināšanos ar laiku pieaug arī oglekļa krājumi augsnē.” Tehniski arguments nepareizs, jo līdz 2025. gada inventarizācijai, šāds aspekts inventarizācija netika vērtēts. Bet 2026. gada inventarizācijā šāds uzlabojums ir ieviests.
2.3. Koksnes produkti un pussabrukšanas periodi
“Mežizstrādes brīdī mežs zaudē spēju piesaistīt oglekli.” Tā teikt nav korekti, nociršanas brīdī meža zemē ir augstākais piesaistes potenciāls, jo atbrīvota vieta, kur augt jauniem kokiem un atkal piesaistīt atmosfēras CO₂. Bet nocirsto koku ieguldījums nepazūd, jo ogleklis tiek no meža izvests un noglabāts koksnes produktos, kur tie noglabājas ilgtermiņā.
“Oglekļa piesaiste koksnes produktos nevar ilgtermiņā kompensēt ciršanas brīdī radīto emisiju”. Zinātnei jādomā par to, ka izmantotie koksnes produktu pussabrukšanas periodi nav nekas akmenī iecirsts [7], tie mainās atkarībā no tā kādus koksnes produktus ražo un kā tos patērē. Mērķtiecīgi pie tā strādājot starptautiskā, valsts un reģionālos līmeņos, pussabrukšanas periodi ir pagarināmi. Tāpēc ir jāstrādā pie tā, lai uzlabotu iespējas izsekot, kādi koksnes produkti tiek ražoti un kur tie nonāk. Patreiz izmantotie pussabrukšanas pieņēmumi var būt jau novecojuši. Ja mērķtiecīgi strādā pie risinājumiem, kas pieprasa un rada iespējas izmantot garākus pussabrukšanas periodus, tad koksnes produktu ilgtermiņa ietekme inventarizācijā palielināsies. Komplicētākas koksnes produktu oglekļa plūsmu uzskaites jau norāda, ka ogleklis koksne produktos pastāvīgi palielinās (skatīt attēlus augstāk), tātad var ilgtermiņā kompensēt ciršanas brīdī ziņojamos oglekļa zudumus [3]. Turklāt, pēc kalpošanas laika beigām koksnes produkti kļūst par kurināmo, ļaujot saglabāt fosilajos resursos ieslēgto oglekli. Ja kāds sāk runāt par atomenerģiju vai vēju, tad globālā mērogā vispirms ir ievērojami jāsamazina fosilās enerģijas patēriņš, tikai tad var runāt, ka koksne kā kurināmais nav vajadzīga.
2.4. Augšņu emisijas
“Augsnes emisijas ir būtisks faktors kopējās oglekļa bilances kontekstā, īpaši intensīvas mežizstrādes apstākļos”. Šo jau argumentēju, ka atbilstoši 2025. gada inventarizācijai mežizstrādes intensitātei nav nekāda skara ar augsnes emisijām. Bet, atbilstoši Yasso20 augsnes modelim, mežizstrāde vai nu nepazemina augsnes oglekļa uzkrājumu, vai pat to veicina (attēls ar vēl nepublicētajiem rezultātiem augstāk). Ja veicina, tad intensīvāka mežsaimniecība var palielināt augsnes oglekļa uzkrājumu. To var un vajag pētīt, tāpat arī jāpēta, kāda ietekme uz emisijām ir augsnes bojājumiem. “Saskaņā ar IPCC metodoloģiju šie oglekļa zudumi jāuzskaita kā tūlītējas SEG emisijas”: tas ir izdomājums. IPCC vadlīnijas nosaka, ja nav labāku zināšanu, tad ir jāpieņem, ka minerālaugsnes oglekļa uzkrājums sasniedz nākošo līdzsvara līmeni 20 gadu laikā, ne tūlīt. Saskaņā ar IPCC vadlīniju noklusēto metodiku, tas attiecināms tikai zemes izmantošanas maiņas gadījumā, un šis pieņēmums nav attiecināms uz mežizstrādi. Līdzīgi ir ar organisko augsni, mežizstrādes ietekmi vadlīnijas neprasa ziņot un to valstis neziņo, jo nav zināšanu, kā to noziņot. Tas ir jāpēta, un tas tiek pētīts. “Intensīvas ciršanas ietekme uz klimatu daudzos gadījumos ir strukturāli negatīva — neatkarīgi no tā, cik strauji pēc tam aug jaunā mežaudze”, arī šādam apgalvojumam nav pamata un tā ir spekulācija, pat ja mēs zinātu, kāda ir ietekme, tas automātiski nenozīmē strukturālu ietekmi, jo kā jau minēju, ilgtermiņā ZIZIMM sektorā viss neizbēgami tiecas variēt ap līdzsvaru, izņemot CH₄ emisijas no purviem, N₂O emisijas augsnes mēslošanas dēļ un citos specifiskos gadījumos. Attiecīgi, ja augsnes bojājumiem ir ietekme, tā vai nu var pavilkt uz leju vidējo uzkrājumu cikla laikā, vai cikla tvērumā to neietekmēt, ja tā laikā uzkrājums atjaunojas. Pat ja uzkrājums ciklā neatjaunojas, stipri apšaubāmi, ka sagaidāms ilgtermiņa oglekļa uzkrājuma drifts, jo bezgalīgi tas nav iespējams un pilnīgi noteikti uzkrājums samazinājums beidzas nevis pie uzkrājuma nulle, bet pie jauna līdzsvara. Bet arī šis viss ir spekulācija. Bet kas nav spekulācija – nevajag biomasu un augsni skatīties izolēti. Augsnes oglekļa uzkrājums bez biomasas nevarētu eksistēt, tāpēc ka augsnes oglekļa zudumus kompensē ne tikai ar dzīvās biomasas nobirām, bet arī ar tās atmirumu. Piemēram, viengadīgo lakstaugu uzkrājuma maiņu meža zemē inventarizācijā neziņo, bet neņemot to vērā, nevar runāt par augsnes oglekļa uzkrājumu zinātniski, un inventarizācija nav atrauta no zinātnes. Lakstaugu nodrošinātā oglekļa ienese augsnē vislielākā ir tieši izcirtumā. Tāpēc, ja mežizstrāde veicina augsnes oglekļa zudumus, tas uzreiz nenozīmē neto zudumus. Lai saprastu, ir neto zudumi vai nav, jāvērtē kā bojājumu ietekmi atsver izcirtuma veģetācijas pienesums ar oglekļa ienesēm augsnē.
2.5. Nosusināto organisko augšņu mitrināšana
“Kā būtisks oglekļa krājumu saglabāšanas vai palielināšanas pasākums ir uzsverama arī nosusinātu organisko augšņu mitrināšana. Paaugstinoties ūdens līmenim, var pieaugt metāna jeb CH₄ emisijas, vairumā gadījumu kopējais "neto klimatiskais efekts" ir labvēlīgāks mitrinātām nekā nosusinātām kūdraugsnēm”. Šis citāts ir ļoti amizants, jo paši autori atsaucas uz metaanalīzi un turklāt nesenu [8], kas ir labākais uz ko var atsaukties, jo tas apkopo visas pieejamās zināšanas. Un metanalīzē ir konstatēt, ka boreālā zonā, kas realitātē vairāk atbilst tam, kur mēs atrodamies, nevis mērenā zonā, CO₂ emisiju samazinājums var būt konstatējams, tomēr tas nav bijis statistiski būtisks. Tāpēc hipotēze, ka CO₂ emisijas mitrināšanas ietekmē tiks samazinātas, nav apstiprināma. Papildus tam, novērojums ar samazinātām emisijām vien neļauj secināt, ka tiek panākta augsnes oglekļa zudumu apturēšana, jo mazākas CO₂ emisijas joprojām ir emisijas. Turklāt, papildus CO₂ piesaiste kokaugu biomasā, kā tas ir apmežošanas gadījumā, tipiskā mitrināšanā nenotiek. Šāds aspekts ir svarīgs, ja salīdzina mitrināšanas un apmežošanas ietekmi ne tikai uz augsnes emisijām, bet uz visas ekosistēmas emisiju bilanci. Ir plaši atzīts, ka gan mērenā klimata joslas meži, gan boreālie meži ar hidromeliorētām organiskām augsnēm ir neto SEG emisiju piesaistītāji [14, 15, 16, 17, 18, 19]. Savukārt, ja mitrinātā platībā nav biomasas oglekļa piesaistes, kas atsver augsnes emisijas, platība joprojām ir emisiju avots, pat ja emisijas ir samazinātas.
Savukārt, konstatējams ir tas, ka mitrināšanas rezultātā metāna emisijas nevis “var” pieaugt, bet būs garantēti un pastāvīgi pieaugušas un turklāt ar milzīgu nenoteiktību, par to literatūras atsauču netrūkst. Tas viss automātiski norāda, ka nedrīkst ar pārliecību apgalvot, ka mitrināšana veicina oglekļa uzkrājuma pieaugumu augsnē, tāpat kā nedrīkst apgalvot, ka tiks sagaidīts pozitīvs neto klimatiskais efekts. Tāpēc apgalvojums, ka “to nosaka fakts, ka ilgtermiņā noturīgs CO₂ emisiju samazinājums un oglekļa zudumu apturēšana atsver īstermiņa vai vidēja termiņa CH₄ emisiju pieaugumu”, nav fakts, tie ir meli. Tā ir politiskā vēlme, kas neatbilst zinātnes novērojumiem. Mitrināšanas veicināšana politiskā mērogā ir lielākā afēra, ko man klimata kontekstā ir nācies redzēt. Mitrināšana var būt lietderīga, bet, lai panāktu lietderīgu tās īstenošanas efektu, ir rūpīgi jāizvēlas vieta, kur to īstenot. Tā var būt noderīga ekosistēmas atjaunošanai mazauglīgos kūdras laukos, bet tas noteikti nav pasākums ko īstenot auglīgās vai mēslotās, maza oglekļa satura kūdrainās augsnēs - kā lauksaimniecības zemēs. Mitrināšana savas sagaidāmās nenoteiktības dēļ nav klimata pasākums, tas ir ekoloģisks pasākums. Nenoteiktība ir būtiska, jo nevar plānot klimata mērķu izpildi ar pasākumiem, kuriem nevar prognozēt tā iznākumu ar pietiekamu ticamību.
“Mitrināšana IPCC metodoloģiskajā ietvarā nav tikai emisiju mazināšanas paņēmiens, bet arī būtisks oglekļa krājumu saglabāšanas un atjaunošanas pasākums”. Nenoteiktības robežas noklusētajiem emisiju faktoriem norāda uz to, ka jau vadlīniju izstrādes laikā bija pietiekoši daudz zināšanu par to, ka rezultāti var būt gan ar plus, gan mīnus zīmi. Noklusētais CO₂ emisiju faktors mitrām auglīgām kūdras augsnēm ir pozitīvs, t.i. šādas augsnes turpina radīt CO₂ emisijas un papildus rada CH₄ emisijas, tāpēc apgalvojums par oglekļa krājumu atjaunošanu, atsaucoties uz IPCC vadlīnijām, ir maldinošs. Jaunākā informācijā balstīti IPCC ziņojumi norāda, ka mūsdienu mainītā klimatā kļūst arvien iracionālāk gaidīt, ka mitrināšana ir labs klimata pārmaiņu mazinošais pasākums. Vai vismaz vietu, kur to jēgpilni var īstenot, kļūst arvien mazāk un uz to norāda pats IPCC [9]. Šajā ziņojumā (AR6) IPCC brīdina, ka klimata pārmaiņas ir viens no iemesliem, kādēļ tiek prognozēts, ka kūdrāju oglekļa bilance globālā mērogā tuvākajā nākotnē, līdz 2100. gadam, varētu mainīties no oglekļa piesaistes uz oglekļa emisiju avotu [9]. Tas attiecināms ne tikai uz dabiskiem mitrājiem, bet arī mitrinātām zemēm, proti, mitrināšanas jau tā neskaidrā efektivitāte augsnes oglekļa krātuves sargāšanā laika gaitā tikai mazināsies. Bet entuziasti, kuri šādos brīdinājumos neklausās, lai gan nu jau mēdz atzīt, ja nu pētījumi tiešām rāda, ka pirmajās desmitgadēs neto klimata labuma nav, tomēr turpina lobēt, ka labums gan jau būs pēc 100 vai 1000 gadiem. Bet vai ir pamats tā apgalvot? Nav. Lai ieskicētu ainu, var ieskatīties IPCC vadlīnijās 2013 Wetlands Supplement. IPCC mūs ieliek mērenā klimata joslā, kaut gan puse Latvijas ir boreālā joslā, tāpēc skatīsimies uz mērenās joslas mitrinātas zemes emisiju faktoriem. Izsakot CO₂-C ekvivalentos mitru zemju metāna emisijas ir vidēji 0,93 (0,03 līdz 4,53) t ha⁻¹ gādā mazauglīgās augsnēs un 2,20 (0 līdz 8,71) t ha⁻¹ gadā auglīgās augsnēs, tātad metāna emisijas var sasniegt 8,71 t CO₂-C ekvivalentu, boreālā zonā līdzīgi, var sasniegt 5,02 t CO₂-C ekvivalentu. Tātad metāna emisiju nenoteiktība ir astronomiska, un tāds oglekļa zudums nav nevienā zemes izmantošanas veidā, tad kāda var būt runa par pārliecību, ka mitrināšana ir viennozīmīgi labākais risinājums un mums to tagad vajadzētu plaši īstenot?
2.6. "Neto klimatiskais efekts" – metodoloģisko elementu kopskats
“Var secināt ka meža ciršana pati par sevi neveido pozitīvu klimata bilanci, tādēļ jebkura emisiju samazinājuma "cerība" IPCC izpratnē nav balstāma uz intensīvu mežizstrādi, bet gan uz apsaimniekošanas režīmu, kas ļauj maksimāli saglabāt esošos oglekļa krājumus”. Šī ir tendencioza runāšana. Tas ir apmēram tāpat kā veltīt visus spēkus mūža ilguma pagarināšanai, ierobežojot paaudžu nomaiņu. Vecie neizbēgami tāpat nomirs, bet jauno, kas nāktu vietā nebūs. Kā gan var gaidīt, ka mežizstrādes brīdī ZIZIMM sektorā radīsies pozitīvs efekts, ja ir neizbēgami, ka rodas mežizstrādes atliekas, kas sāk sadalīties pirmajā gadā, rodas biokurināmais, kas arī ātri oksidējas. Tomēr neaizmirstam, ka oksidējot biokurināmo, tā vietā neoksidējas fosilie oglekļa savienojumi. Bet tas, ko es mēģinu pateikt, ir, ka tāds skatījums ir pārāk primitīvs. Kaut vai minēto iemeslu dēļ, ka ciršana taisa nevis “oglekļa parādu”, bet realizē oglekļa uzkrājumu, pārnesot to uz drošāku krātuvi, ciršanas atliekas palielina augsnes oglekļa krātuvi, biokurināmā vietā nesadedzina biogāzi, koksnes produkti aizvieto materiālus ar lielāku klimata pēdu jeb mazina emisijas citos sektoros. Tad es arī varu tik pat tendenciozi argumentēt. Tad, kas būtu tas labais variants, vai tiešām maksimizēt oglekļa uzkrājumu mežā? Cik ilgi, līdz kādam mērķim oglekli krāsim dzīvajā biomasā, ja autori paši saka, ka uzkrājuma pieaugums nevar būt bezgalīgs? Krāsim līdz 2050. gadam, lai sasniegtu attiecīgos klimata mērķus? Ko darīsim pēc tam, kad šīs mežaudzes sāks postīt dabas parādības, un bez ciršanas tās pašas sāks pāriet emisijās un piedāvās mazkvalitatīvu materiālu, kas būs izmantojams tikai kā kurināmais vai pārvērtīsies emisijās turpat mežā? Ļausim šīm audzēm brukt? Tad arī pie emisijām būs vainīga inventarizācijas metodika, vai tomēr pašu lēmumi? Vai cirtīsim kā nozvana 2050. gads? Ja tomēr būs neizbēgami jācērt, tad varbūt tomēr kārtīgi apdomāt un izrēķināt, kā darīt ir visracionālāk, apzinoties, ka jādzīvo arī pēc klimata mērķu datumiem. Neracionāli ierobežojot tautsaimniecību mēs varam ne tikai ZIZIMM emisijas pārnest no šodienas uz nākotni, bet, ierobežojot emisijas tagad, padarīt nākotnes kumulatīvās emisijas vēl lielākas, papildus arī iedragājot meža nozares konkurētspēju. Tāpēc klimata politika nav bijusi veiksmīga, ja tā piespiež šobrīd pieņemt neilgtspējīgus lēmumus, lai tikai izpildītu īstermiņa klimata mērķus, nedomājot, kādas tam būs sekas vēlāk. Tā vietā jādomā, kā efektīvāk rīkoties tagad un ilgtermiņā, jo tā var ne tikai emisijas saplānot un minimizēt, bet arī attīstīt tautsaimniecību. Un tas ne obligāti nozīmē vairāk cirst, pozitīvs efekts būtu jau tad, ja to pašu ko nocērt, izmantotu efektīvākā, attīstītākā kokrūpniecībā, eksportējot tikai koksnes produktus ar augstu pievienoto vērtību, nevis apaļos kokmateriālus vai granulas. Ciršana pati par sevi nav jādemonizē. Varbūt ciršanas intensitāte ir jāsamazina vienās platībās, jāpalielina citā platībās, mainot pieprasījuma struktūru. Scenāriji ir modelējami, bet, lai apsvērtu to ietekmi uz visām oglekļa krātuvēm un emisiju avotiem, tas nav triviāli, bet tas būtu jādara, nevis jāaprobežojas ar vienu vispārīgu risinājumu mazāk cirst.
“ja mērķis ir ne vien saglabāt, bet patiešām uzlabot oglekļa bilanci — radīt papildu pozitīvu piesaisti, nevis tikai kompensēt zaudējumus —, vienīgais efektīvais veids ir jaunu zemju apmežošana un organisko augšņu mitrināšana.” Te mēs redzam, ka kļūdaina un tendencioza analīze noved pie nepilnīgiem secinājumiem. Raksts ir tā aizrāvies ar mežsaimniecības kritizēšanu, ka aizmirsis, ka jau esošos plānošanas dokumentos ir atrodami kādi tuvu desmit, ja ne padsmit ZIZIMM sektora klimata pārmaiņu mazinošie pasākumi un papildus notiek pētniecība, lai atrastu jaunus pasākumu. Runāt var par apmežošanu kombinējot ar mitrināšanu, lai rastu kompromisu, bet ne tika daudz klimata, cik biodaudzveidības un ekonomisku kompromisu. Var runāt par apzinātu oglekļa ienesi augsnē. Var runāt par mežu augšanu veicinošiem pasākumiem; izvērtēt dažādu ciršanas veidu un paņēmienu ietekmi, noturīgu audžu veidošanu, ilgtspējīgu un inovatīvu būvniecības materiālu vai citu produktu ražošanas attīstību. Galu galā vērtēt augsnes bojājumu ietekmi, lai domātu, kā tiekties uz to mazināšanu. Var apdomāt izmantot uz vietas šobrīd eksportējamo kurināmo. Var runāt par precīzo un saudzīgo lauksaimniecību. Un var runāt par nenoteiktības mazināšanu inventarizācijā, tās metožu attīstību, lai galu galā precīzāk varam novērtēt pasākumu ietekmi. Piemēram, tāpat kā var uzlabot iespējas sekot koksnes produktu dzīves ciklam, var sākt sekot kūdras produktu dzīves ciklam un izstrādāt alternatīvus substrātus. Var tiekties novērtēt, kāda ir meliorācijas ietekme, jo tas, ko ziņo inventarizācija, ir emisijas no hidromeliorētas augsnes nevis hidromeliorācijas ietekme, proti, nodalīt dabisko fonu jeb references līmeni no uzskaitītajām emisijām. Tas pats attiecas uz mitrināšanu, jo ir naivi cerēt, ka dažos pētījumos novērtētās emisijas ir universāli attiecināmas uz visiem scenārijiem. Augsnes emisijas uz konkrēto intervenci reaģēs atšķirīgi, atkarībā no apstākļiem, piemēram augsnes īpašībām, iespējām nodrošināt plānoto gruntsūdens līmeni, veģetācijas attīstības. Darīt var daudz ko un daudz kas tiek darīts, bet nav saprotams, lai vai kas tiktu darīts, kāpēc to šādi jākritizē. Ir bijuši mēģinājumi kritizēt Life REstore, Zaļā Brīvība pat algoja Anna-Helena Purre, bet ziņojumā nesaņēma neko, ko var izmantot pētījuma kritikai. Pēc neatkarīgās ekspertes domām izrādījās, ka Life REstore kritizēt nav pamata. Tagad mēģina kritizēt Life Orgbalt rezultātus, kā iemeslu minot, ka tur mitrināšana nav pētīta. Kā var kritizēt to, kas nav pētīts. Un kā var kritizēt rezultātus, ja ir pieliktas īpašas pūles tos (veiksmīgi) publicēt prestižos žurnālos. Tāpēc visi šie kritikas mēģinājumi izskatās nāk no ļaunprātības, nevis jebkādu objektīvu iemeslu dēļ. Turklāt Life Orgbalt saņēma apbalvojumu kā "Nozīmīgākais LIFE ieguldījums klimata pārmaiņu risināšanā". Tātad vieni darbu atzīst kā labi darītu, citi mērķtiecīgi meklē argumentus kā to neatzīt. Savādi.
Par nodaļu 3. Kā tiek aprēķinātas Latvijas SEG emisijas un cik pilnvērtīgi ir šie dati?
3.1. Nacionālie emisiju faktori un to precizitāte
“Ir trīs būtiskas nianses, kas, iespējams, rada neprecizitātes un nenoteiktības Latvijas aprēķinos un kas neļauj Latvijas SEG aprēķinus ZIZIMM sektorā uztvert kā iespējami pilnvērtīgus.” Labi, ka vismaz ir lietots vārds “iespējams”, jo par to vai ir nepilnības, man intuitīvi gribās uzticēties neatkarīgiem, kvalificētiem EK un UNFCCC algotiem auditoriem, kuri ik gadu veic nacionālo inventarizācijas ziņojumu pārbaudes. Nevis cilvēkiem, kuri, iespējams, veicot šo analīzi, pirmo reizi lasīja inventarizācijas ziņojumu un vadlīnijas. Bet aktuālos zinātniskos rakstus, kā noprotams, nav lasījuši. Paši autori vismaz atzina, ka kvalificētie eksperti pārkāpumus nav konstatējuši.
Daži pieņemtie nacionālie emisiju faktori būtiski atšķiras no IPCC noklusējuma faktoriem, raisot jautājumus par to pamatotību. Piemēram, CO₂ emisiju faktors nosusinātām kūdraugsnēm Latvijā ir apmēram 0,52 t C/ha gadā, kamēr IPCC vadlīnijās analogs noklusējuma lielums ir apmēram 2,6 t C/ha gadā. Noklusētais emisiju faktors ir novecojusi, desmit gadus veca informācija. Bet jebkurā gadījumā Latvija atrodas uz mērenās un boreālās zonas robežas, tāpēc tur nebūtu vietas pārsteigumam, ka nacionāla mēroga pētījumos emisiju faktors sanāk zem mērenās klimata joslas emisiju faktora ticamības intervāla 2,0 līdz 3,3 t CO₂-C ha⁻¹ gādā. Bet tas iekļaujas boreālās zonas noklusēto faktoru ticamības intervālā –0,23 līdz 1,3 t CO₂-C ha⁻¹ gādā. Mīnusa parādīšanās intervālā interpretējama kā fakts, ka hidromeliorētas organiskās augsnes var būt CO₂ piesaistītājas. Tāpēc, ja kāds tā apgalvo, tad arī par to nevajadzētu būt pārsteigumiem. Attiecīgi, 0,52 t CO₂-C ha⁻¹ gādā nav nekas neticams, un nebūtu apšaubāms.
Pētījumi, uz kuru pamata tiek aprēķināti nacionālie emisiju faktori, nav pietiekami zinātniski pārbaudīti. Pašlaik vairāki Latvijas emisiju faktori nav publicēti starptautiski recenzētos zinātniskajos žurnālos, bet gan prezentēti tikai nacionāla līmeņa konferencēs kā projektu rezultāti. Turklāt daži pieņēmumi un pētījumu rezultāti par augšņu emisijām ir izpelnījušies skarbu kritiku kā tādi, kas "[…] nav pārliecinoši, satur būtiskas nepilnības un aizspriedumus, kā arī nav verificējami un validējami, jo izmantotās metodes ir kļūdainas un apraksti bieži ir neskaidri". (Jurasinski et al, 2024). Arī šis viss ir novecojusi informācija. Jurasinska raksts arī uzskatāms par nomelnošanu, jo uz to norāda sekojošās pazīmes. Raksts būtībā ir par apmežošanu Dabas atjaunošanas regulas kontekstā. Jurasinskis un līdzautori nezināmu iemeslu dēļ selektīvi kritizējuši tikai Silavas rakstus, kaut vai tajos rakstos neesam publicējuši neko tādu, kas konfliktētu ar citu zinātnieku komandu atziņām. Mēs pilnīgi noteikti neesam vienīgie, kuri pētījuši SEG emisijas meža zemēs. Tāpēc selektīvi izvēlēties tikai Silavas rakstus kritikai, ir ļoti aizdomīgi. Turklāt, neviens no tiem rakstiem nebija mēģinājis argumentēt vai apmežošana atbilst Dabas aizsardzības regulai (kurai, savukārt, ir visai pastarpināta saistība ar klimata mērķiem), tāpēc kļūst vēl aizdomīgāk, kāpēc Jurasinskis fokusējies tieši uz Silavas rakstiem. Tā nevar būtu laba zinātniskā prakse, kritizēt kaut ko, kas nav darīts, kritizēt var to, kas ir darīts. Bet, ja ļoti gribas kritizēt to, kas nav darīts, tad korekti būtu veidot analīzi, vērtējot kā tie paši aspekti izskatās citos pētījumos, kurus veikuši citas institūcijas. Tas nebija darīts, tāpēc katram, kurš lasa zinātniskos rakstus skaidrs, ka Jurasinska raksts ir mērķtiecība nomelnošana. Papildus, ja kritika nav analizēta kontekstā ar citu autoru rakstiem, tad pieeja vērtējama kā neobjektīva. Sporta pēc, katrs var paņemt Jurasinska rakstus un uzskaitīt, kas tajos nav darīts un ko būtu varējis darīt citādāk. Tas tad būtu tāda paša līmeņa darbs, tad katrs pats labāk saprastu, cik objektīva kritika no tā var sanākt. Lietderīgāk būtu uzskaitīt, cik bieži kāds ir apgalvojis, ka mitrināšana ir labākais pasākums, bet rakstā nav pierādījumu tādam apgalvojumam. Bet, lai vai kā, tā kā šīs ir vecas ziņas un kopš Jurasinska raksta parādīšanās Silava ir pacentusies publicēt daudz rakstus dažāda līmeņa žurnālos, kas to pašu vien apstiprina, ko saka šie mazāk prestižie žurnāli, tad aizdomīgi ir tas, ka Latvijas Bankas autori to nevērtē, bet atsaucas uz novecojušu Jurasinska kritiku. Jo pirms Latvijas Bankas pārstāvji rakstīja savus rakstus, bija jau publicēts raksts žurnālā Biogeisciences [10], kur atrodamā informācija, kas novērstu šaubas par faktoru 0,52 t CO₂-C ha⁻¹.
“Līdz brīdim, kad neatkarīgi recenzēti zinātniski raksti "apstiprinās" zemos emisiju faktorus un tiks veikts pilnvērtīgs augšņu monitorings, pastāv risks, ka emisiju aprēķini novērtē faktiskās emisijas par zemu”. Grūti šo komentēt, jo Latvijas Bankas autori, iespējams, nebija pamanījuši, ka ir publicēti recenzēti raksti, kuriem vajadzēja šīs šaubas novērst. Atbilstoši šai publicētajai informācijai mēs jau šogad gribējām faktor 0,52 t CO₂-C ha⁻¹ nomainīt uz aktuālām zināšanām atbilstīgāku, bet tam radās pretvēji. Bet, lai mierinātu arī šos pretvējus, šobrīd publiskā apriešanā ir vēl viens raksts, kas vēl konkrētāk apstiprina, ka 0,52 t CO₂-C ha⁻¹ ir adekvāts faktors, bet vēl korektāks Latvijas mežiem būtu vidēji 0,14 t CO₂-C ha⁻¹ [11]. Tāpēc sanāk amizanti, ka autori kritizē 0,52 kā pārāk mazu faktoru, kamēr izrādās, korektāks ir vēl mazāks faktors.
3.2. Aprēķinu veicēja ierobežotā zinātniskā neatkarība
“Daļēji kvalitātes kontrole tiek nodrošināta ar obligātajām un regulārajām UNFCCC un Eiropas Komisijas pārbaudēm, taču šie novērtējumi nav pietiekami detāli, proti, tie neatbilst pilna audita prasībām.” Pārbaudes tiek veiktas tik detalizēti, cik to prasa regulas un vadlīnijas.
“[Pārbaudes] nerisina zinātniskās uzticamības jautājumus, proti, vai dati un metodes ir pārbaudāmi un pārbaudīti ar citu zinātnieku neatkarīgiem pētījumiem. Metožu caurskatāmību veic gan regulārās pārbaudes, kad zinātnisko rakstu recenzenti. Rakstu neatkarīga sastāvdaļa ir zinātniskā diskusija, kas vērtē novērtētos rezultātus kontekstā ar līdzšinējiem rezultātiem. Autori īpaši ņēmās kritizēt hidromeliorētas meža organiskās augsnes emisiju faktoru 0.52 t CO₂-C ha⁻¹, bet ir tik viegli atrast zinātnisko literatūru, kas ļauj pārliecināties, ka bažām nav pamata. 2023. gadā ir publicēts pārskata un sintēzes raksts [12], tātad raksts, kas apkopo visu tajā brīdī pieejamo zinātnisko informāciju, kas izmantojama hidromeliorētas meža organiskās augsnes emisiju faktoru izstrādē. Varu izmantot izdevību un pievērst uzmanību tam, ka šī sintēzes raksta autoru sarakstā ir ne tikai Latvijas inventarizācijas komandas pārstāvji, bet arī autori no 13 citām zinātnes institūcijām. Lai tā norādītu uz piemēru, ka neesam no pasaules augsnes emisiju zinātniskās sabiedrības un kompetences izolēta darboņu grupa, kā to mēģina pasniegt Latvijas Bankas autori. Un šis raksts parāda to pašu ko mēs esam novērojuši savos pētījumos, ka hidromliorēta organiskā augsne mūsu hemiboreālā zonā var būt gan CO₂ piesaistītāja, gan avots. Ja neskatāmies uz ticamības intervālu, bet individuālu pētījumu rezultātiem, tad konstatējam, ka šādas augsnes CO₂ piesaistītājas konstatētas pat mērenā klimata joslā. Kur un kāpēc tas tā ir, par to zinātniskā līmenī tiek diskutēts, lai izstrādātu inventarizācijas metodes, kas emisiju faktorus aizvietotu ar labākām metodēm. Šādas metodes ļautu paredzēt, kur un kādas emisijas sagaidāmas, lai nav jāpieņem, ka tās visur ir vienādas, jo dabā tas tā tas. Un, starp citu, šogad plānoju publicēt koncepciju inovatīvai instrumentālai metodei, kas šāda problēmas var palīdzēt risināt.
“Šāda sasaiste ar nozari apliecina institūta ievērojamo lomu sektorā, taču vienlaikus rada jautājumu – vai institūts var un ir ieinteresēts pilnībā neitrāli novērtēt pašas nozares radītās SEG emisijas un sniegt objektīvus risinājumus klimata politikai?” Vai uz šo jautājumu neatbild institūta attiecīgā pētniecības virziena veiksmīgā ilggadīgā dalība dažādās Eiropas mēroga pētījumu programmās, kur sastrādājās ar institūtiem no citām valstīs, lai risinātu ar inventarizāciju saistītās problēmas? Autori tik ļoti cenšas nomelnot Silavu, ka nepārtraukti aizmirsts, ka mēs inventarizācijā nevērtējam nozares, mēs vērtējam zemes izmantošanas sektoru. Kritiķi parasti cenšas izpūst tādas pīlītes, ka kaut kā tiktu veikta meža nozares lobēšana, bet kā tad tā nākas, ka inventarizācijas rezultāti rada problēmas "lobētajai" nozarei? Autoru, argumenti, godīgi sakot, ir grūti saprotami, jo neatkarīgi no tā, kurš veic inventarizāciju, jebkurš var veikt pētījumus, lai iegūtu rezultātus, kas integrējami inventarizācijā. Nav tāda noteikuma, ka to drīkstētu darīt tikai inventarizācijas komanda. Tad nav saprotams, kāpēc pārmest tiem, kuri dara visu ko var, lai nodrošinātu inventarizācijas kvalitātes attīstību, nevis pārmest tiem, kuri to nedara, nenāk palīgā, bet drīzāk nepamatoti kritizē un apgrūtina darbu. Nepamatota konkrētas pētnieciskās komandas reputācijas graušana diez vai palīdz atrast sadarbības partnerus citās valstīs, institūtos un institūcijās.
3.3. Nepietiekama starpdisciplinārā pārstāvība
“Nav pilnvērtīgi iesaistīti attiecīgo jomu vadošie pētnieki, īpaši tie, kuru kompetence aptver augsnes un ar tām saistītās emisijas”. Šis ir līdzīgi kā ar Jurasinska kritikas pieeju, ka šeit trūkst skaidrojuma, par ko ir runa. Visi pētnieki droši drīkst pētīt savā darbības jomā un publicēties. Ja ir kāds, kurš vēl bez Silavas pēta augsnes emisijas, tad, ļoti labi, jo vairāk datu, jo labāk. Tāpēc es šobrīd nesaprotu, par ko ir runa. Es meklējot rakstus, nevaru atrast, ka Latvijā vēl bez Silavas kāds aktīvi publicētos šajā pētījumu jomā. Kurš, kas, kā mums ir jāiesaista? To autori nepasaka. Turklāt es biju iesniedzis PostDoc pieteikumu, lai tieši ar šo nodarbotos – liktu kopā visus datus, kādi vien ir un turpinātu augsnes emisiju inventarizācijas metodes uzlabošanu, bet diemžēl šāds pieteikums divas reizes tika noraidīts, par spīti, ka bija saņēmis labu novērtējumu [13]. Noraidījums pamatots ar to, ka plānotais pētījums esot fundamentāls, nevis lietišķs, kas ir mazliet absurdi, jo pētījums, kurš piedāvā praktiska pielietojuma metodi, nevar būt pamatā fundamentāls. Būtu bijis interesanti veikt šādu pētījumu, jo visi, kuri varētu piedāvāt datus, būtu laipni aicināti iesaistīties. Vismaz pozitīvais aspekts ir tajā, ka, šobrīd norit PeatTransform projekts, kurā ar Silavu sadarbojas daudz institūcijas (LBTU, LU, RTU, VRI, AREI un citi), lai kopīgi izstrādātu inventarizācijas uzlabojamus. Kad būs pirmie rezultāti, nez vai tad arī mūs visus kritizēs, ka kaut kas nav gana labi? Ņemot vērā, ka citos projektos arī sastrādājamies ar daudz ekspertiem no citām valstīm, tad nav saprotams kā mūs var kritizēt par nepietiekamu starpdisciplināro pārstāvniecību un kompetenču iesaisti. SEG inventarizācijas komanda ir bijuši vieni no aktīvākajiem partneriem, bez jau minētajiem Life Orgbalt un Life Restore, bet arī citos SEG pētījumos kā, piemēram, Life PeatCarbon, ALFAwetlands. Tie ir starptautiski pētniecības projekti, kuros piedalījušies zinātnieki no vismaz 10 dažādiem pētniecības institūtiem dažādās valstīs. Un visos šajos pētījumos SEG mērījumus vienotā metodikā veic visas iesaistītās institūcijas, kam vajadzētu būt pārliecinošai norādei par pētījumos pielietotajās metodēs integrētajām kompetencēm. Tāpēc teikt, ka nav pilnvērtīgi iesaistīti attiecīgo jomu pētnieki, ir nevietā.
“Pat, ja šāds ekspertu loka sašaurinājums nav apzināts, disciplinārais fokuss uz mežsaimniecību ir, iespējams, radījis ne tikai nepietiekami precīzus aprēķinus, bet arī, kā izriet no raksta autoru sarunām ar zinātniekiem, negatīvi ietekmējis augšņu zinātnieku uzticēšanos SEG emisiju aprēķiniem.” Pētījumu fokuss, absolūti nav sašaurināts uz mežsaimniecību. Ar emisiju pētījumiem Silavā lielākoties nodarbojas tikai viena no daudzajām institūta radošajām grupām. Es teiktu ZIZIMM sektora inventarizācijas komanda ir ļoti starpdisciplināra, to veido viens biologs, viena ķīmiķe, viens ģeogrāfs, viens mežinieks arī kvalificēt vides aizsardzības speciālists un viena ekonomiste. Noritošie un īstenotie SEG pētījumi aptver visus zemes izmantošanas veidus, to var viegli pārbaudīt, skatoties kādos pētījumos esam piedalījušies un piedalāmies. Ilustratīvi to var novērtēt kartē zemāk. Tur atzīmēti gandrīz visi mērījumu objekti, kuros 10 gadu laikā esam veikuši vai turpinām veikt mērījumus - objektu parauglaukumi kopā 264 vietās, tajā skaitā 73 mitrājos, 38 kūdras izstrādes vietās, 40 lauksaimniecība zemēs, 110 meža zemēs, 3 applūdušās platībās. Vai tas norāda uz mūsu komandas "disciplināro fokusu" uz mežu vien, kā to apgalvo autori? Ja kāds ir kaut kur pārmērīgi fokusējies, tad tie ir Latvijas Bankas autori, pārsvarā runājot par mežu, aizmirstot citas ZIZIMM zemes. Bet runājot par citiem zinātniekiem, es tikai priecājos, ja zinātnieki izrāda pretimnākšanu, kopīgi meklēt finansējumu, kopīgai projektu īstenošanai, kurš mums to liedz? Attiecīgi Latvijas Bankas pārstāvju kritika, kas izvērsta 3.2. un 3.3. raksta punktos man jo īpaši nav izprotama. Drīzāk jāsaka apbēdinoša. Ja mēs esam tie, kuri tieši aktīvi darbojas šajā pētījumu virzienā, tad kāpēc mūs par to kritizēt. Drīzāk jākritizē tie, kuri mūsu darbu nomelno un tā tikai traucē attīstību. Labāk būtu tēlu spodrinājuši, atbalstījuši, motivējuši, lai mums vieglāk meklēt sadarbības partnerus visā Eiropā, ko mēs arī tāpat aktīvi darām. cik iespējams, bet vieglāk jau ir šādi, ar duncīti mugurā.
Atsauces:
[0] https://www.linkedin.com/posts/aldis-butlers-6aa473b9_i-had-some-time-to-move-forward-with-the-activity-7417891830890987522-b-bi?utm_source=share&utm_medium=member_desktop&rcm=ACo AABkpzyIBtcLYSze0xatEsbbBZAtiHCrdOQ
[1] Zahradník P., Zahradníková M. Salvage felling in the Czech Republic ‘ s forests during the last twenty years, vol. 65, 2019, pp. 12–20, DOI: 10.2478/forj-2019-0008
[2] Johnston C. M. T., Radeloff V. C. Global mitigation potential of carbon stored in harvested wood products, vol. 116, no. 29, 2019, pp. 1–6, DOI: 10.1073/pnas.1904231116
[3] Zhang X., Chen J., Dias A. C., Yang H. Improving Carbon Stock Estimates for In-Use Harvested Wood Products by Linking Production and Consumption - A Global Case Study, Environ. Sci. Technol., vol. 54, no. 5, 2020, pp. 2565–2574, DOI: 10.1021/acs.est.9b05721
[4] Churkina G. et al. Buildings as a global carbon sink, Nat. Sustain., vol. 3, no. 4, 2020, pp. 269–276, DOI: 10.1038/s41893-019-0462-4
[5] Leskinen P. et al. Substitution effects of wood-based products in climate change mitigation. From Science to Policy 7, European Forest Institute, From Sci. to Policy 7, 2018, p. 27, [Online]. Available: https://doi.org/10.36333/fs07%0Ahttps://www.semanticscholar.org/paper/4d7d400b33493f0c246870a426dc2e6a54e9fb9b
[6] Terauds A., Brumelis G., Nikodemus O. Seventy-year changes in tree species composition and tree ages in state-owned forests in Latvia, Scand. J. For. Res., vol. 26, no. 5, 2011, pp. 446–456, DOI: 10.1080/02827581.2011.586647
[7] Braun M., Winner G., Schwarzbauer P., Stern T. Apparent Half-Life-Dynamics of Harvested Wood Products (HWPs) in Austria: Development and analysis of weighted time-series for 2002 to 2011, For. Policy Econ., vol. 63, 2016, pp. 28–34, DOI: 10.1016/j.forpol.2015.11.008
[8] Darusman T., Murdiyarso D., Impron, Anas I. Effect of rewetting degraded peatlands on carbon fluxes: a meta-analysis, Mitig. Adapt. Strateg. Glob. Chang., vol. 28, no. 3, 2023, DOI: 10.1007/s11027-023-10046-9
[9] Parmesan, C., M.D. Morecroft, Y. Trisurat, R. Adrian, G.Z. Anshari, A. Arneth, Q. Gao, P. Gonzalez, R. Harris, J. Price, N. Stevens, and G.H. Talukdarr, 2022: Terrestrial and Freshwater Ecosystems and Their Services. In: Climate Change 2022: Impacts, Adaptation and Vulnerability. Contribution of Working Group II to the Sixth Assessment Report of the Intergovernmental Panel on Climate Change [H.-O. Pörtner, D.C. Roberts, M. Tignor, E.S. Poloczanska, K. Mintenbeck, A. Alegría, M. Craig, S. Langsdorf, S. Löschke, V. Möller, A. Okem, B. Rama (eds.)]. Cambridge University Press, Cambridge, UK and New York, NY, USA, pp. 197–377, doi:10.1017/9781009325844.004.
[10] Butlers A. et al. Organic soils can be CO2 sinks in both drained and undrained hemiboreal peatland forests, Biogeosciences, vol. 22, no. 18, 2025, pp. 4627–4647, DOI: 10.5194/bg-22-4627-2025
[11] Butlers A., Bārdule A., Līcīte I., Lazdiņš A., Kamil-sardar M. Cold winters , warm summers , no dry season : greenhouse gas emissions from forest organic soils in the Köppen – Geiger Dfb climate zone, no. January, 2026.
[12] Heikkinen J. et al. Reviews and syntheses : Greenhouse gas emissions from drained organic forest soils – synthesizing data for site-specific emission factors for boreal and cool temperate regions, Biogeosciences, no. June, 2023.
[13] https://www.linkedin.com/posts/aldis-butlers-6aa473b9_skatos-xer%C4%AB-trako-par-apstiprin%C4%81tiem-da%C5%BE%C4%81diem-activity-7371977509300690944-HlwO?utm_source=share&utm_medium=member_desktop&rcm=ACoAABkpzyIBtcLY-Sze0xatEsbbBZAtiHCrdOQ
[14] Hommeltenberg, J., Schmid, H. P., Drösler, M., and Werle, P.: Can a bog drained for forestry be a stronger carbon sink than a natural bog forest?, Biogeosciences, 11, 3477–3493, https://doi.org/10.5194/bg-11-3477-2014, 2014
[15] Meyer, A., Tarvainen, L., Nousratpour, A., Björk, R. G., Ernfors, M., Grelle, A., Kasimir Klemedtsson, Å., Lindroth, A., Räntfors, M., Rütting, T., Wallin, G., Weslien, P., and Klemedtsson, L.: A fertile peatland forest does not constitute a major greenhouse gas sink, Biogeosciences, 10, 7739–7758, https://doi.org/10.5194/bg-10-7739-2013, 2013
[16] Minkkinen, K., Ojanen, P., Penttilä, T., Aurela, M., Laurila, T., Tuovinen, J. P., and Lohila, A.: Persistent carbon sink at a boreal drained bog forest, Biogeosciences, 15, 3603–3624, https://doi.org/10.5194/bg-15-3603-2018, 2018.
[17] Ojanen, P., Minkkinen, K., and Penttilä, T.: The current greenhouse gas impact of forestry-drained boreal peatlands, For. Ecol. Manage., 289, 201–208, https://doi.org/10.1016/j.foreco.2012.10.008, 2013.
[18] Lohila, A., Minkkinen, K., Aurela, M., Tuovinen, J.-P., Penttilä, T., Ojanen, P., and Laurila, T.: Greenhouse gas flux measurements in a forestry-drained peatland indicate a large carbon sink, Biogeosciences, 8, 3203–3218, https://doi.org/10.5194/bg-8-3203-2011, 2011.
[19] Minkkinen, K., Korhonen, R., Savolainen, I., and Laine, J.: Carbon balance and radiative forcing of Finnish peatlands 1900-2100 - The impact of forestry drainage, Glob. Chang. Biol., 8, 785–799, https://doi.org/10.1046/j.1365-2486.2002.00504.x, 2002
Avots: linkedin.com
