Vairāku gadu garumā Latvijas Meža īpašnieku biedrība strādāja pie jautājuma par izmaiņām Aizsargjoslu likumā, kas ļautu zemes īpašniekiem cirst baltalkšņus ūdensobjektu aizsargjoslās. Ierosinājums šim darbam nāca no situācijas ,par pāraugušo baltalkšnu audžu sabrukšanu un šī procesa negatīvo ietekmi uz ūdeņu kvalitāti, izvērtējuma. Baltalksnis, kā zināms, ir pioniersuga, kas ātri ieviešas platībās, kurās īsākā vai ilgākā laika posmā ir iztrūkusi cilvēka mērķtiecīga darbībā. Ja aplūkojam laika sprīdi pēdējo 30 gadu garumā, tad vairāku tūkstošu ha platībā iepriekš atklātās teritorijās ir izveidojušās baltalkšņu audzes. Zem baltalkšņu vainagiem nokļūst ļoti maz saules gaismas, līdz ar to, tās pārsvarā ir nabadzīgas zemsegas augu ziņā un velēna, kam būtu jākalpo kā filtram upju un ezeru aizsargjoslu platībā, praktiski neveidojas. Baltalkšni ir koku suga ar īsu dzīves ciklu, kas nozīmē, ka pieaugušās baltalkšņu audzēs notiek relatīvi straujš audzes sabrukšanas process un upju krastos augošie baltalkšņi masveidā gāžas ūdenī, veicinot sadambējumu veidošanos, upju aizsērēšanu, pūšanas procesus ūdenī- tādējādi bojājot ūdeņu kvalitāti. Zemes īpašniekiem līdz šodienai bija liegta iespēja novākt ūdeņu aizsargjoslās sabrūkošās baltalkšņu audzes, jo pirmajos 10 metros gar ūdensobjektu netika atļauta galvenās cirtes veikšana, bet atlikušajā aizsargjoslas daļā kailcirtes veikšana, kas neļāva veidot jaunas, produktīvas un noturīgas mežaudzes brūkošo baltalkšņu audžu vietā. Rīkojot seminārus un paužot savu viedokli darba grupās, biedrībai izdevās pārliecināt likumdevējus par nepieciešamību mainīt baltalkšņu apsaimniekošanas nosacījumus Aizsargjoslu likumā. Šis darbs ir rezultējies izmaiņās Aizsargjoslu likumā, kas stājas spēkā šodien 22.decembrī. Kādi tad baltalkšņu audžu apsaimniekošanas nosacījumi ir paredzēti jaunajā likuma redakcijā:
ūdensobjektu aizsargjoslās (gan pirmajos 10 metros, gan pārējā aizsargjoslas daļā) audzēs, kurās valdošā koku suga ir baltalksnis, ir atļauta kailcirte līdz 1 ha lielai platībai.
Cērtot baltalkšņu audzes aizsargjoslā ir jāievēro šādi nosacījumi:
saglabā ozolus, liepas, vīksnas, gobas, kļavas, priedes, melnalkšņus, vītolus un mežābeles,
aizliegta koku ciršana nogāzēs, kuru slīpums pārsniedz 30 grādus,
aizliegta koku ciršana no 1.aprīļa līdz 30.jūnijam,
kailcirtes platība virszemes ūdens objekta aizsargjoslā nepārsniedz vienu hektāru,
atjaunojot mežaudzi, egļu īpatsvars nepārsniedz 80 procentus no kopējā ieaugušo koku skaita;
pirmajos 10 aizsargjoslas metros aizliegts ierīkot tehnoloģiskos koridorus kokmateriālu pievešanai.
Ir daži ieteikumi, kas nav noteikti ar normatīvajiem aktiem, tomēr, mežā īpašnieki, kuri plāno veikt baltalkšņu audžu apsaimniekošanu, ir aicināti saimniekot šādi:
lai veicinātu velēnas veidošanos un aizsargjoslas, kā filtra, labāku funkcionēšanu:
vēlama ~2 m platas, no kokiem brīvas joslas atstāšana upei tuvākajā platībā tas nozīmētu
neveikt koku stādīšanu pirmajos 2 metros gar upes krastu, veicot kopšanas cirti, iespēju robežās novākt kokaugus šajā joslā.
Vecās baltalkšņu audzes novākšanu, iespēju robežās, apvienot ar upes atbrīvošanu no sakritušajiem kokiem.
