Latvijas mežu nākotne neveidojas vienā vietā un vienā brīdī. Tā neveidojas tikai cirsmā, tikai stādu audzētavā vai tikai valdības kabinetos. Tā veidojas tur, kur satiekas trīs izvēles - ko stādīt, ko aizsargāt un kad cirst. Tieši šo trīs lēmumu mijiedarbība nosaka, vai pēc vairākiem gadu desmitiem Latvijā būs ražīgas, noturīgas un ekonomiski vērtīgas mežaudzes, vai arī mežu atjaunošana būs notikusi tikai formāli.
Zemkopības ministrijas Meža un saistīto nozaru attīstības pamatnostādņu 2026.–2050. gada projektā meža politika definēta kā meža un meža zemju pārvaldīšana tādā veidā un apjomā, kas ilgtermiņā saglabā bioloģisko daudzveidību, produktivitāti, atjaunošanās spēju, dzīvotspēju un potenciālu pildīt ekoloģiskās, ekonomiskās un sociālās funkcijas.
Dokumentā uzsvērts, ka vēsturiskā meža apsaimniekošana, tostarp hidrotehniskā meliorācija, selekcijas rezultātu izmantošana un jaunaudžu kopšana, jau ir devusi būtisku audžu ražības un kopējās krājas kāpumu. Tajā pašā laikā pamatnostādņu projektā paredzēts, ka līdz 30% mežu galvenais mērķis būs bioloģiskās daudzveidības kāpināšana, tostarp 10% stingri aizsargātas platības, bet 70% mežu primāri paredzēti bioekonomikai. Dokumentā minēts arī, ka Latvijā mežs aizņem 3,45 miljonus hektāru jeb 53% valsts teritorijas.
Tas ir plašs politikas ietvars, bet praktiskā līmenī viss sākas daudz vienkāršāk: ar lēmumu, kādu koku konkrētajā vietā audzēt un kā panākt, lai pēc iestādīšanas tas arī izdzīvotu. Latvijas Valsts mežzinātnes institūta “Silava” vadošā pētniece Dagnija Lazdiņa, skaidro, ka praksē, atjaunojot vai ieaudzējot mežu, Latvijā iestāda aptuveni trīs reizes vairāk koku, nekā vēlāk paliek pieaugušā audzē.
Ja galvenajā cirtē ir vidēji ap 500 kokiem uz hektāru, tad egles stāda ap 2000 uz hektāru, bet priedes pat ap 3000. Tas tiek darīts tāpēc, ka īpašnieki jau sākotnēji rēķinās ar zudumiem un saprot, ka tikai daļa no iestādītajiem kokiem vēlāk nesīs saimniecisku labumu. Vienlaikus Ministru kabineta noteikumi Nr. 308 nosaka meža atjaunošanas termiņus, kritērijus, kārtību, kā mežaudzi atzīst par atjaunotu vai ieaudzētu, kā arī to, kā meža reproduktīvo materiālu drīkst izmantot meža atjaunošanā un ieaudzēšanā.
Šis punkts ir svarīgs, jo ļauj secināt, ka meža atjaunošana nav tikai “iestādīt pēc iespējas vairāk”. Tā ir apzināta nākamās audzes projektēšana.
Stādu skaits sākumā ir lielāks, nekā vēlāk būs pieaugušā audzē, jo augšanas gaitā notiek dabiskā un saimnieciskā atlase.
Daļa koku aiziet bojā dzīvnieku, mitruma, slimību, kaitēkļu vai citu iemeslu dēļ, daļa tiek izcirsta meža kopšanas laikā, bet daļa nekad nesasniedz tādu kvalitāti, kādu no meža īpašnieka vai rūpniecības viedokļa varētu saukt par vērtīgu.
Mežs klimata politikā nav tikai oglekļa krātuve
Par mežu bieži runā kā par klimata glābēju, un tas nav bez pamata. Koki fotosintēzes procesā piesaista oglekļa dioksīdu un uzkrāj oglekli biomasā un augsnē. Tomēr mežsaimniecības un kokrūpniecības klimata bilance nav vienkārša. Latvijas Bankas ekonomiste Agnese Puķe raksta, ka meža nozarei klimata pārmaiņās ir divējāda loma – tā palīdz ierobežot klimata pārmaiņas, jo koki piesaista CO2, bet vienlaikus mežizstrāde, transports un kokrūpniecība rada emisijas. Viņa arī norāda, ka klimata pārmaiņas Latvijā mežiem nozīmē ne tikai potenciāli garāku veģetācijas periodu, bet arī biežākus ekstrēmus – sausumu, vētras, ugunsgrēkus, slimības un kaitēkļu savairošanos.
Pamatnostādņu projektā viens no centrālajiem mērķiem ir mežu un nozares adaptācija klimata pārmaiņām, un kā viens no efektīvākajiem papildu CO2 piesaistes pasākumiem dokumentā minēta gan meža platību, gan mežaudžu produktivitātes palielināšana. Vienlaikus paredzēts ik gadu īstenot koku slimību un kaitēkļu monitoringu, noteikt optimālus mežaudžu galvenās cirtes kritērijus, ņemot vērā klimata risku pieaugumu, un veicināt mežaudžu kopšanu, lai veidotu vitālas un noturīgas audzes.
Tas nozīmē, ka šodienas stādīšanas lēmums vairs nav tikai jautājums par to, kas konkrētajā vietā aug labi “normālā” gadā. Tagad daudz svarīgāk kļūst, vai konkrētā suga izturēs arī nākamos sausumus, vētras un kaitēkļu uzbrukumus.
No šī skatpunkta meža nākotne veidojas ne tikai no stādīšanas apjoma, bet arī no tā, cik gudri tiek izvēlētas sugas un cik laikus tiek pamanīti riski.
Jaunaudzēs lielākais risks bieži nav augsne, bet pārnadži
Ja meža atjaunošanu vērtē no saimnieciskā skatpunkta, viens no vissāpīgākajiem posmiem ir pirmais periods pēc iestādīšanas. Dagnija Lazdiņa norāda, ka pašlaik lielākā problēma jaunaudzēs ir briežu dzimtas dzīvnieku skaita būtisks pieaugums. Stirnas, aļņi un brieži ļoti labprāt bojā jaunos kociņus, īpaši apkožot galotnes, sānu zarus un nobrāžot mizu. Pēc viņas teiktā, ir pat gadījumi, kad briežu bars pilnībā iznīcina nesen iestādītu platību.
No mežkopības viedokļa šie bojājumi ir daudz nopietnāki nekā tikai vizuāls defekts. Egles un bērzi vēl var izdzīvot un daļēji iztaisnoties pēc galotnes bojājuma, bet priedēm šādas iespējas ir daudz mazākas.
Bojāta galotne bieži nozīmē, ka koks vēlāk veidos nekvalitatīvāku stumbru, un tas tieši samazina tā saimniecisko vērtību.
Lazdiņa skaidro, ka no veseliem un taisniem kokiem iespējams ražot produktus ar ilgāku dzīves ciklu, kas vienlaikus nozīmē arī ilgāku oglekļa uzkrāšanu koksnes izstrādājumos. Tātad jaunaudzes bojājums ir vienlaikus gan ekonomikas, gan klimata jautājums.
Pamatnostādņu projektā šī problēma atspoguļota plašākā līmenī. Tajā norādīts, ka pieaugoši pārnadžu un plēsēju bojājumi mežsaimniecībai ir viena no problēmām, kas var kavēt politikas mērķu sasniegšanu, un kā viens no mērķiem paredzēta medījamo dzīvnieku radīto postījumu samazināšana, tostarp ar preventīvajiem pasākumiem un pieļaujamā nomedīšanas apjoma izpildi. Tādēļ jaunaudžu aizsardzība nav tikai atsevišķa īpašnieka privāta problēma, bet valsts mēroga meža politikas jautājums.
Selekcionēts stādmateriāls nav modes lieta, bet mēģinājums samazināt risku
Meža atjaunošanā būtiska loma ir arī stādmateriāla kvalitātei. Dagnija Lazdiņa uzsver, ka mežsaimnieki aizvien biežāk izvēlas atjaunot mežu, stādot vai sējot, jo saprot, ka pēc vairākām desmitgadēm atkal būs peļņa, un selekcionētajiem kokiem ir augstāks ģenētiskais potenciāls. Vienlaikus viņa skaidri piebilst, ka tas nenozīmē, ka dabiski atjaunojusies audze vienmēr būs ar zemākiem rādītājiem. Precīzākais viņas formulējums ir šāds: stādīšana vai sēšana ir kā “apdrošināšana”, lai sasniegtu augstvērtīgu rezultātu.
Šo domu atbalsta arī selekcijas pētījumi. Pētnieka Arņa Gaiļa vadītajā programmā par ģenētiski augstvērtīga meža reproduktīvā materiāla ieguves avotu izveidi secināts, ka Latvijas sēklu plantāciju pēcnācēji kopumā uzrāda labāku produktivitāti un stumbra kvalitāti nekā mežaudžu pēcnācēji. Pētījumi aptver ne tikai augšanu, bet arī stumbra taisnumu, zaru resnumu, defektus un piemērotību turpmākai selekcijai.
Dati pierāda, ka selekcionēts materiāls nav abstrakta “labāka ģenētika”, bet praksē pārbaudīts instruments, ar kuru mēģina panākt prognozējamāku un saimnieciski vērtīgāku rezultātu.
Selekcionēts materiāls gan negarantē automātisku veiksmi, ja vieta izvēlēta nepareizi vai ja jaunaudze netiek aizsargāta un kopta. Tas samazina risku un palielina iespēju iegūt kvalitatīvu audzi, bet neaizstāj pārējo mežkopības darbu. Tieši tāpēc Dagnijas Lazdiņas salīdzinājums ar apdrošināšanu ir tik precīzs – stādīšana un selekcija samazina nenoteiktību, bet neatceļ atbildību par tālāko apsaimniekošanu.
Dabiska atjaunošanās nav neveiksme, bet cits saimniekošanas modelis
Meža nākotni neveido tikai stādīšana. Daļa mežu atjaunojas dabiskā ceļā, un arī tas var būt kvalitatīvs risinājums. Dagnija Lazdiņa norāda, ka dabiski atjaunojusies audze ne vienmēr ir ar zemākiem rādītājiem. No saimnieciskā viedokļa atšķirība ir citur: stādīšana dod lielāku prognozējamību, jo īpašnieks pats izvēlas sugu, blīvumu un stādmateriāla potenciālu, savukārt dabiskā atjaunošanās nozīmē lielāku dabisko procesu lomu.
Šajā kontekstā iederīgs ir arī pieredzējušā mežsaimnieka Jāņa Iesalnieka skatījums. Viņš uzsver, ka jautājumu par to, vai stādīt vai ļaut mežam atjaunoties dabiski, nosaka konkrētais mērķis. Ja mērķis ir priede, bez stādīšanas iztikt ir grūti. Savukārt, ja mērķis ir bērzs, dabiskā atjaunošanās ir ļoti iespējama, bet prasa rūpīgu ikgadēju kopšanu. Iesalnieks saka, ka meža dabīgās atjaunošanās veicināšana ir “ļoti perspektīvs un pareizs piegājiens”, taču tikai tad, ja īpašniekam ir skaidrs mērķis un viņš regulāri seko līdzi platībai. Viņš arī atgādina, ka jauktās audzēs jāņem vērā koku sugu dzīves ilgums un savstarpējā konkurence.
Tātad nestādīt nenozīmē neko nedarīt. Dabiskā atjaunošanās nav pasīva gaidīšana, bet cits apsaimniekošanas modelis, kurā īpašniekam jāspēj daudz rūpīgāk vadīt procesu.
Tieši šādā skatījumā arī veidojas meža nākotne – nevis vienkāršā pretstatā “stādīt vai nestādīt”, bet izvēloties konkrētai vietai un mērķim atbilstošāko ceļu.
Melnalksnis, bērzs, egle: viena recepte neder visām vietām
Dagnija Lazdiņa rakstā izceļ arī sugu izvēles maiņu praksē. Viņa norāda, ka pēdējos gados aizvien biežāk stāda melnalksni. Iemesli ir divi: brieži to apkož retāk un tas spēj augt vietās ar paaugstinātu gruntsūdeni. Viņa norāda, ka melnalksnis “darbojas kā sūklis” – šī suga ir piemērota mitrākām vietām un var būt ekonomiski lietderīga tur, kur citas sugas jūtas sliktāk.
Biežāk stādīto sugu topā pirmajās vietās minētas egle, priede un bērzs, kam seko melnalksnis, baltalksnis, apse, ozols un osis.
Arī klimata riski pamazām maina akcentus. Jānis Iesalnieks norāda, ka visā Latvijā vērojama tendence stādīt mazāk egli un vairāk bērzu, jo egļu astoņzobu mizgrauzis padarījis egles audzēšanu riskantāku, kamēr bērza ekonomiskā vērtība, īpaši finierkluču tirgū, ir augusi.
Cirst vai gaidīt: arī ciršanas brīdis ir daļa no meža nākotnes
Meža nākotni veido ne tikai lēmums, ko iestādīt, bet arī lēmums, kad audzi nocirst. Dagnija Lazdiņa uzsver, ka stādīto un kopto mežu īpašniekiem vajadzētu pašiem izvēlēties, kad veikt mežizstrādi, sekojot tirgus situācijai un cenšoties no sava īpašuma gūt maksimālu atdevi. Viņa arī atgādina, ka jau sešdesmitajos gados egļu mežu audzēšanas literatūrā tika uzsvērts – mežsaimniecībai un koksnes pārstrādes industrijai jābūt salāgotām.
Apkoptā mežā rūpniecībai nepieciešamo sortimentu var izaudzēt ātrāk nekā novārtā atstātā audzē.
Šo domu nostiprina arī pamatnostādņu projekts. Tajā viens no mērķiem ir panākt, lai Latvijas meža nozares produkcija būtu konkurētspējīga, ar augstu pievienoto vērtību un atbilstu klienta vajadzībām.
Dokumentā īpaši uzsvērts, ka nepieciešama vietējās pārstrādes stiprināšana un augstākas pievienotās vērtības produktu ražošana no līdz šim zemas kvalitātes vai nepietiekami pārstrādātas koksnes. Savukārt līdz 2050. gadam jaunizveidotajās mežaudzēs plānots palielināt ražību par 25%. Tas parāda, ka ciršanas jautājums mežsaimniecībā nav reducējams uz vienkāršu pretstatu “cirst vai necirst”. Tas ir jautājums par to, kādā vecumā, kādos apstākļos un kādam tirgum audze tiek veidota un izmantota.
Aizsargāt nozīmē arī kompensēt un pielāgoties
Dokumentā paredzēts, ka līdz 30% mežu varētu būt ar bioloģiskās daudzveidības prioritāti, un tajā pašā laikā uzsvērts, ka, nosakot saimnieciskās darbības ierobežojumus sabiedrībai pieejamo meža ekosistēmas pakalpojumu nodrošināšanai, meža īpašniekam ir tiesības uz taisnīgu kompensāciju par neiegūtajiem ienākumiem. Turklāt dokumentā skaidri rakstīts, ka privātajiem mežu īpašniekiem aizsargājamās platībās negūtie ienākumi ir kompensējami.
Šis aspekts ir svarīgs arī atjaunošanas kontekstā. Ja daļā mežu saimnieciskā darbība ir ierobežota, tad jo nozīmīgāka kļūst pārējo mežu produktivitāte, kopšana un noturība. Dagnija Lazdiņa to formulē ļoti tieši – ja liela mežu daļa ir ar ierobežojumiem, tad gudrāk jāsaimnieko pārējos mežos. No zinātniski skaidrojoša skatpunkta tas nenozīmē, ka viena pieeja atceļ otru.
Pētniece norāda, ka svarīgi apzināties, ka koks ir ne tikai skaists un vajadzīgs dabai, bet arī nodrošina būtisku pienesumu Latvijas ekonomikai.
“Mēs esam iemācījušies mežus audzēt daudz ātrāk, nekā tas bija kādreiz, tāpēc svarīgi neliegt kokus cirst, kad ir tiem vislielākā vērtība un pieprasījums tirgū,” saka Lazdiņa. “Meži ir mūsu bagātība, kas prasa atbildīgu attieksmi. Mums kā sabiedrībai jāievieš pārdomātas, ilgtspējīgas metodes, lai šie dabiski resursi plauktu. Nodrošinot saprātīgu resursu pārvaldību, mēs ne tikai kopjam mežaudzes, bet arī stiprinām mūsu ekonomiku un saglabājam iespēju pieredzēt dažāda vecuma mežu burvību nākamajām paaudzēm."
Tas nozīmē, ka stādīt, aizsargāt un cirst nav trīs pilnīgi atsevišķas pasaules. Tās ir savstarpēji saistītas izvēles vienā un tajā pašā meža politikā.
Raksts tapis sadarbībā ar PEFC.
Avots: apollo.lv
