Pavasaris ir dzīvības atdzimšanas laiks – mežā viss zaļo, dzied putni, pasaulē nāk savvaļas dzīvnieku jaunā paaudze. Stirnas, mežacūkas, lapsas, aļņi un pat lāči pasaulē laiž savus mazuļus. Diemžēl katru gadu šajā laikā atkārtojas viens un tas pats scenārijs, proti, cilvēki, sastopoties ar dzīvnieku mazuļiem, steidz tos glābt, uzskatot, ka tie ir pamesti. Taču visbiežāk tas ir maldīgs pieņēmums, un šāda rīcība var dzīvniekam nodarīt vairāk ļauna nekā laba.
Pamestie stirnu un lapsu bērni…
Stirnas, piemēram, mazuļus apzināti atstāj vienus to dzīves pirmajās nedēļās. Tas nav pamestības rādītājs – tieši otrādi, tas ir izdzīvošanas mehānisms. Stirnēni ir dzimuši bez smaržas, viņu raibais kažociņš labi maskē viņus augājā, tie klusu guļ, gaidot māti. Ja māte atrastos tuvumā, viņas smarža piesaistītu plēsējus. Tāpēc viņa atgriežas pie mazuļa tikai dažas reizes dienā, lai pabarotu. Cilvēkam, ieraugot stirnēnu, nevajadzētu tam tuvoties – vēl jo vairāk to aiztikt. Ja dzīvnieks nav ievainots vai acīmredzami apdraudēts (piemēram, guļ ceļmalā), tad to labāk atstāt mierā. Ja nepieciešams palīdzēt, to drīkst darīt tikai ar cimdiem un izmantojot zāles kušķus, aiznesot to drošībā, piemēram, nost no ceļa. Tas neko sliktu nenodarīs, jo daudzviet Eiropā mednieki šādi patiesi glābj stirnu mazuļus no pļavām, kuras grasās pļaut.
Līdzīgas situācijas notiek arī ar lapsām. Lapsēni izskatās pēc sunēniem, un ik gadu ir vairāki gadījumi, kad cilvēki tos savāc, domājot, ka tie ir pamesti suņu kucēni. Tādējādi šie dzīvnieki nonāk patversmēs, veterinārajās klīnikās vai Pārtikas un veterinārajā dienestā, jo cilvēkiem šķiet, ka tie ir pamesti un par tiem tagad jārūpējas. Patiesībā šie lapsēni atradās savās mājās, alā vai tās tuvumā, un viņu vecāki bija tikai uz brīdi aizgājuši. Arī apdzīvotu vietu tuvumā iespējams novērot lapsēnus, kas ziņkārīgi nāk tuvāk cilvēku apdzīvotajām vietām, piemēram, lai ēstu kaķiem atstātu barību pagalmā. Tas nenozīmē, ka viņi ir pamesti – visticamāk, ala atrodas netālu, vecāki devušiem ēdmaņas meklējumos, bet mazuļi jau paaugušies, kļuvuši ziņkārīgi un tiem palicis garlaicīgi. Arī šeit vislabākā palīdzība ir – netraucēt. Tāpat kā stirnas, arī lapsas mazuļus neapdraud, atstājot vienus, tā ir daļa no dabiskā cikla. Stirnu un lapsu mammām nav pieejami bērnudārzi vai pirmsskolas vecuma grupiņas.
Suni – pie pavadas!
Vēl svarīgāk ir būt piesardzīgiem, sastopot lielo dzīvnieku – mežacūku sivēnus, aļņu vai pat lāču – mazuļus. Šeit briesmas nav tikai dzīvniekiem, bet arī pašiem cilvēkiem. Māte šos mazuļus aktīvi sargā un uzskatīs jebkuru tuvošanos par draudu. Ir dokumentēti gadījumi, kad mežacūka vai alnis uzbrūk cilvēkam, kas pārāk pietuvojies viņu mazuļiem. Arī šeit princips ir viens – ja dzīvnieks nav acīmredzami ievainots, netraucē to. Dodies prom pēc iespējas ātrāk un ceri, ka aļņa mamma nav tevi pamanījusi.
Un vēl – neaizmirstiet savus suņus! Pavasarī, kad dabā dzimst mazuļi, ir ārkārtīgi svarīgi turēt suņus pavadā, dodoties pastaigās. Suns var viegli uziet stirnēnu vai citu dzīvnieka mazuli un to traumēt vai pat nogalināt, tāpat suns var aizdzīt stirnu mammu prom, radot lieku stresu, suns var dzīvniekus savainot.
Vai tiešām tik bezpalīdzīgi?
Nevajag vest savvaļas dzīvnieku mājās, pamatojoties uz emocijām, jo tā var arī iekulties nepatikšanās: mūsu valstī savvaļas dzīvniekus turēt nebrīvē bez īpašas atļaujas ir aizliegts.
“Iesniegumus par atļaujas izsniegšanu medījamo dzīvnieku turēšanai nebrīvē Valsts meža dienests saņem samērā maz, un lielākoties tie ir saistīti ar dzīvnieku turēšanu iežogotās platībās, nevis ar bezpalīdzīgā stāvoklī nonākušu dzīvnieku glābšanu,” skaidro Valsts meža dienesta (VMD) Medību daļas vecākais referents Ilgvars Zihmanis. “Šogad VMD ir izsniedzis sešas atļaujas medījamo dzīvnieku turēšanai nebrīvē, tai skaitā, izskatot divus iesniegumus ar lūgumiem atļaut turēt nebrīvē bezpalīdzīgā stāvoklī nonākušus lapsu mazuļus. Saskaņā ar Medību noteikumu prasībām atļaujas medījamo dzīvnieku ķeršanai savvaļā, ievešanai Latvijā, turēšanai nebrīvē, izmantošanai šķirnes medību suņu apmācībā vai zinātniskajā pētniecībā vai izlaišanai savvaļā VMD izsniedz pēc personas pieprasījuma atbilstoši dzīvnieku aizsardzību un labturību reglamentējošo normatīvo aktu prasībām. Atļaujas izsniegšanu var atteikt vai atļauju anulēt, ja tiek konstatēts, ka šie normatīvie akti netiek ievēroti.”
Tāpēc, pirms steidzamies glābt, vienmēr jāapstājas un jāpadomā – vai dzīvniekam tiešām ir nepieciešama palīdzība, vai arī tā ir tikai daba, kas dara savu darbu. Dzīvnieku aizsardzības likums nosaka, ka dzīvniekus nedrīkst atstāt bezpalīdzīgā stāvoklī, taču tikpat svarīgi ir pārliecināties, vai dzīvnieks tiešām tādā ir. Ja redzamas acīmredzamas traumas, asiņošana, lūzumi vai dzīvnieks ir dezorientēts, noteikti jāziņo Pārtikas veterinārajam dienestam vai citām atbildīgajām iestādēm – viņi piesaistīs ekspertus, kas pieņems pareizo lēmumu. Mēģinājumi pašiem tuvoties ievainotiem dzīvniekiem var būt bīstami gan cilvēkam, gan meža zvēram. Tomēr katrs no mums var būt saprātīgs dabas draugs – novērot, izvērtēt un rīkoties gudri, nevis emociju iespaidā.
Uzziņai
Īstās mājas – mežā
* Jāatceras, ka Latvijā savvaļas dzīvniekus turēt nebrīvē ir aizliegts.
* Lai mājās turētu savvaļas dzīvnieku, ir nepieciešama īpaša atļauja, ko izsniedz Valsts meža dienests.
* Tāpat arī nebrīvē turēta medījamā dzīvnieka izlaišanai savvaļā nepieciešama atsevišķa Valsts meža dienesta atļauja.
Avots: medibam.lv
Avots: lasi.lv
