Upju un ezeru krastu apsaimniekošana un aizsardzība Latvijā vienmēr ir aktuāla un būtiska tēma, jo daudzviet dabas ainavas ir krasi mainījušās. Sarunā ar biologu un dabas pētnieku Māri Olti un Latvijas Valsts mežzinātnes institūta "Silava" zinātnisko asistentu Mārci Saklauru aktualizējas vairāki būtiski aspekti.
Abi uzsver, ka valstī valda neskaidrības likumdošanā un prakse daudzviet atšķiras no vajadzībām – birokrātiskās intereses pret tautsaimnieciskajām interesēm ir spēcīgākas. Laukos dzīvojošie pētnieki piekrīt, ka neskaidrības tiesiskajā regulējumā – īpaši saistībā ar privātīpašniekiem, kurus datu aizsardzības likums aizliedz apzināt, liedzot noskaidrot, kuram kas pieder, – apgrūtina apsaimniekošanu un liek cilvēkiem nereti “mēģināt saprast pašiem un tad atmest ar roku”.
Māris Olte ilgstoši vadījis raidījumu “Vides fakti”, kā arī ir autorraidījuma “Makšķerē ar Olti” vadītājs. Trīs gadus sadarbībā ar BIOR piedalījies materiālu vākšanā zinātniskiem un vides pētījumiem. Olte ir arī filmu par dabas daudzveidību autors, bērnu dabas nometņu vadītājs, dabas gids, biologs un ihtiologs. Olte nav piederīgs nevienai politiskajai partijai.
Mārcis Saklaurs ir Latvijas Valsts mežzinātnes institūta “Silava” pētnieks un viens no vērienīgā projekta "Life is Salaca" dalībniekiem. Projektā Latvijā tiek apzināta mežu labākā apsaimniekošanas prakse, balstoties uz ekosistēmu pakalpojumu novērtējumu.
Galvenie problēmjautājumi
Abi pētnieki norāda, ka upju un ezeru piekrastes zonu mežu teritorijas pēdējos gadu desmitos būtiski paplašinājušās. Saklaurs atgādina, ka pirms Pirmās Republikas Latvijā pie upēm un ezeriem aizaugumu bija daudz mazāk.
Olte piekrīt, ka ainava daudzviet ir radikāli mainījusies: “Pļavas vienkārši ir aizaugušas, un upe degradējas.” Viņš norāda - tā nav nejaušība, bet mežu augšana lauksaimniecības zemēs un pāreja no tradicionālām saimniecībām ir atstājusi daudz upmalu pļavu neapsaimniekotas, kā arī situāciju ietekmējusi zaļā kursa politika. Abi pētnieki ir vienoti, ka šī ainavu transformācija ietekmējusi ne tikai skatu, bet arī bioloģisko daudzveidību.
Olte uzsver, ka pašreizējā likumdošana par upju un ezeru piekrastes aizsargjoslām ir mulsinoša. Tiešās zvejas tiesības pieder valstij, bet krasti pieder privātīpašniekiem, kas rada daudzas neskaidrības par to, kas ir atļauts. Upes ir privātas, robežas noteiktas nesaprotami un sakontaktēties ar upju krastu saimniekiem ir praktiski neiespējami, jo to sargā likums par personas datiem. Tāpat atšķirīgs ir jūras un iekšējo ūdeņu regulējums un iekšzemes ezeru statusi.
Cilvēki bieži nezina, vai viņu īpašums ir “Natura 2000” teritorijā vai citā aizsargājamā zonā, un vietējie mežziņi nereti interpretē noteikumus pēc savas izpratnes, nevis objektīvi, kas tikai sarežģī situāciju, norāda Olte.
Eksperti zinātāji arī bieži pieminētās “tauvas joslas” - tās ir precīzi definētas tikai atsevišķos avotos. Piemēram, portālā “Mana cope” ir izveidota karte ar visām upju tauvas joslām un koordinātēm, kur apkopoti visu saistošo noteikumu dati, lai makšķernieks “saprot, kur sākas privātīpašums, kādas ir tā robežas, kādi ir liegumi un no kura datuma tie stājas spēkā”. Eksperts norāda, ka šādi risinājumi - precīzi kartēt ierobežojumus un publiski pieejami dati - palīdzēs samazināt neskaidrības par to, ko pie krasta drīkst darīt.
Olte norāda, ka iepriekšējās paaudzes, īpaši padomju laikos, apsaimniekoja upju palieņu teritorijas pavisam citādāk. Lielākās ūdens tuvumā esošās pļavas tika regulāri pļautas, kā arī tika ganīti lopi. Upju aizsprostu līmeņa raustīšanu nenoteica elektrības biržas cenas. Kā eksperts norāda, sevišķi upju krasti ir pārvērsti par biežņām, kuru dominējošā suga bieži vien ir baltalksnis, kārkli un lakstaugi.
Aizsargjoslu likuma mērķis un ierobežojumi
Mārcis Saklaurs skaidro, ka 1990. gadu sākumā pieņemtā Aizsargjoslu likuma galvenais uzstādījums bija nodrošināt ūdens attīrīšanu. Likums paredz, ka upju krastos esošie meži un veģetācija “uzķer visas šīs barības vielas”, lai tās nenonāk tieši upē. Tomēr laika gaitā šī funkcija ir mainījusies.
Nu aizsargjoslu meži ir izauguši un sāk brukt, ko apliecina ne tikai novērojumi dabā, bet arī veiktās datu izpētes, norāda eksperti. “Tā rezultātā uzkrātās barības vielas atbrīvojas un nonāk atpakaļ upē. Citiem vārdiem, aizsargjoslu likuma mērķis, kas bija saglabāt upes tīrību, tagad daļēji ir zaudējis jēgu. Likumā gan pieminēta applūstošo teritoriju aizsardzība un erozija, taču faktiski tā ir ūdens aizsardzība un citi ekosistēmu pakalpojumi netiek ņemti vērā,” norāda Saklaurs.
Zivju populācijas un dabas daudzveidības problēmas
Jomas profesionālis norāda, ka lielo zivju īpatsvars visās upēs krasi sarūk. Dabas pētnieks Olte ilustrē situāciju, izmantojot lašu un taimiņu piemēru: “Mēs sargājam lašus un taimiņus. Mēs katrs darām savu darbu. Dabas aizsardzības pārvalde sargā. Valsts vides dienests novērš likumpārkāpumus, Zemkopības ministrija regulē zvejas limitus un iespējas. Viss ir kārtībā, ir aizsargājamas teritorijas, bet realitātē ne visur situācija uzlabojas.
Vienīgā vieta, kurā varu teikt, ka situācija uzlabojas pēdējā laikā, ir Salaca. Visās pārējās upēs lašu izzušanas jautājums ir kritisks tuvāko 3–4 gadu laikā. Bez tam iespējams, ka mēs Gaujā vairs lasi neredzēsim. Un es negribētu teikt, ka tā ir kaut kāda fatāla sakritība.
Es teiktu, ka tā vienkārši ir nejēdzīga saimniekošana, jo tās prakses, kādas ir zivkopībā un apsaimniekošanā, ir vērstas uz uz peļņu un uz plāna saglabāšanu, nevis uz jēdzīgu saimniekošanu.
Tas nozīmē, ka valstī ir apstiprināts lašu un taimiņu ataudzes plāns. Audzētāji mēģina ataudzēt, bet viņi mēģina nodrošināties, lai nākošgad vēl būtu kaut kas, ko laist, ja nu gadās neražas gads. Rezultātā viņu audzētavās apaļajos baseinos ar mākslīgo barību izaudzē dabai nejēdzīgas zivis. Tāpēc, ka viņi rada zivis bez dabiskiem instinktiem. Citādi būtu, ja mazos zivju kāpuriņus vēl pirms pavasara paliem palaistu dabīgajās dzīvotnēs. (Protams, lašu audzēšana audzētavās ir tas, par ko maksā “Latvenergo” noteiktu naudas summu, un tas ir jāņem vērā.)”
Viņš norāda, ka valstī pat nepastāv konkrēta institūcija, kas atbildētu par bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu: “Institūcija, kura vēsturiski ir bijusi vērsta šo mērķu sasniegšanai, ir Zivsaimniecības pētījumu institūts, kas pēc tam pārveidojās par BIOR, bet īstenībā tur esošie speciālisti tikai nesen ir sākuši nodarboties ar vides problēmām vai vides daudzveidības problēmām. Viņu pamatinterese vēsturiski bijusi tonnas, kilogrami, atļaušana vai aizliegšana.”
Ekspertu loma lēmumu pieņemšanā
Lai gan Saklaurs ir iesaistīts dažādos pētniecības projektos un nozares diskusijās, viņš konstatējis, ka zinātniskie pētījumi tiek izmantoti nepilnvērtīgi. Pēc Saklaura teiktā, pētījumu potenciāls ir “milzīgs”, bet “ne pilnā mērā” iekļauts un ņemts vērā politikas izstrādē.
Viņš norāda, ka Latvijas Valsts mežzinātnes institūta "Silava" un citu pētniecības iestāžu izpētītā informācija visbiežāk nonāk publikācijās vai speciālos projektos (piemēram, LIFE IS SALACA). Šobrīd pētnieki aktīvi sadarbojas ar Zemkopības ministriju un Meža departamentu, vienlaikus paši sākot dialogu ar likumdevējiem.
Saklaurs uzsver: “Mēs iesim pie likumdevēja. Mēs iesim, nevis gaidīsim, ka deputāti atbrauks uz mežu.” Viņi organizē ekskursijas un prezentācijas gan medniekiem, gan makšķerniekiem, gan amatpersonām – visiem, kam rūp upju stāvoklis. Taču galīgo lēmumu veido politiķi, kas paši izvēlas, vai pieņemt pētnieku ierosinājumus.
Turklāt pētnieks norāda, ka valsts institūcijās ir daudz noderīgu rīku, par kuru esamību citi var nemaz nezināt. Kā piemēru viņš min pašreizējo Lauku atbalsta dienesta praksi pieprasīt īpašniekiem izstrādāt zemes robežu plānus kopšanas projektu iesniegumiem. Viņš vērsās ministrijā ar priekšlikumu šo normu noņemt, jo Valsts meža dienests jau ir izveidojis digitālu sistēmas risinājumu, kas var norādīt meža īpašuma platību ar gataviem datiem. Līdz ar to liekus, manuālus dokumentus prasīt no īpašniekiem nav jēgas, secina Saklaurs.
Zinātāji atzīst, ka komunikācija starp pētniekiem un ierēdņiem ir uzlabojusies: Zemkopības ministrijas meža departamenta darbinieki ir atsaucīgi un “grib dzirdēt” zinātnieku datus. Taču, pēc eksperta domām, viņiem galvenokārt vajag konkrētus ciparus un datu analīzi, nevis tikai sentimentālus argumentus. Tāpat arī Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrijas Dabas departamenta kolēģi ir ieinteresēti redzēt rītdienas risinājumus upmalu mežos, jo galu galā tie aizņem aptuveni 200 000 ha jeb 5 līdz 6% no Latvijas mežiem kopumā.
Risinājumi un ieteikumi
Eksperti izvirza vairākus risinājumus un rekomendācijas, uz ko vērsties tālāk. Viens no svarīgākajiem - nākamā gada rudenī būs vēlēšanas un būs interesanti, kura partija interesēsies par Latvijas “lata” (laša) saglabāšanu, upju atjaunošanu, dambju nojaukšanu un par vērtībām, kurās elpo visa pasaule, norāda Olte.
“Lai nesanāk tā, kā būs ar Rail Baltica, ka uzbūvēsim jaunu dzelzceļu, bet vilcienu modeļi, kas pa to brauks, būs 30 gadu veci, jo tāda ir mūsu valsts sistēma.”
Nākamā ir Aizsargjoslu likuma pilnveidošana atbilstoši mūsdienu situācijai.
Konkrēti risinājumi varētu ietvert arī sadarbību ar meža īpašniekiem un nozares uzņēmumiem. Saklaurs informē, ka gan privātie meža īpašnieki, gan juridiskās personas (piemēram, Ingka Investments Latvia, SCA Latvijas meži, Meža zemes fonds, Latvijas valsts meži) ir piekrituši izmantot savus meža īpašumus pētniecības projektiem.
Viņš min LIFE IS SALACA projektu, kurā Salacas baseina upēs Korģē un Svētupē ir izveidota demonstrāciju teritorija. “Piemēram, igauņu upmalu apsaimniekošanas modelis paredz, ka savus mežus viņi var nocirst faktiski līdz pat krastam, atstājot vien šauru koku rindu, savukārt mums Latvijā ir jāatstāj 50 metrus plata josla ar ļoti ierobežotu saimniekošanu. Projektā mēs pētām dažādas metodes, ko varētu lietot nākotnes upmalu mežu apsaimniekošanā. Plānots iegūtos prakses rezultātus salīdzināt ar igauņu pieredzi, lai izprastu, vai dažādi apsaimniekots mežs var dot labāku ūdens tīrību,” saka Saklaurs.
Raksts tapis sadarbībā ar PEFC.
Avots: apollo.lv
