Jaunās “ES Meža stratēģija 2030” ietvaros šā gada vasarā publicēti divi no tā izrietošie dokumenti, t.i., vadlīnijas “Dabai tuva mežsaimniecība” un “Maksājumi par ekosistēmas pakalpojumiem”. Dokumentos publicētais, ne vienmēr saskan ar Latvijas Meža īpašnieku biedrības viedokli, taču sniedz informāciju par Eiropas komisijas redzējumu par Eiropas zaļās vienošanās (kursa) dokumentu uzstādījumiem.
Saskaņā ar Eiropas Komisiju sniegto informāciju dabai tuva mežsaimniecība ir viens no Eiropas Savienībā pieņemtajiem ilgtspējīgas mežsaimniecības veidiem, kas iekļauts arī ilgtspējas taksonomijā. Dabai tuvas mežsaimniecības mērķis ir veidot mežus, kas vienotu bioloģisko daudzveidību, oglekļa krātuvju uzturēšanu un apsaimniekošanu un finansiālo ieguvumu, dodot darbu un izejmateriālu kokrūpniecībai.
VADLĪNIJAS “DABAI TUVA MEŽSAIMNIECĪBA"
Lai nodrošinātu pāreju uz aprites bioekonomiku un veselīgu sabiedrību, meži ir neaizstājami, jo tie:
nodrošina bioloģisko daudzveidību, ar atjaunojamosiem resursusiem, pārtiku un medikamentus,
aizsargā apdzīvotās vietas un cilvēkus no klimata apdraudējumiemdabas apdraudējumiem;
sniedz vērtību atpūtai un rekreācijai.
Dabai tuva meža apsaimniekošana, kas balstīta uz ekosistēmu dinamiku, ietver esošās pieejas, kas orientētas uz bioloģiskās daudzveidības palielināšanu apsaimniekotajos mežos saskaņā ar ilgtspējīgas meža apsaimniekošanas koncepciju. Pilnveidojot ilgtspējīgas meža apsaimniekošanas vides aspektu, koncentrējoties uz ekosistēmu funkcionēšanu un saglabāšanu, dabai tuvākā meža apsaimniekošanā tiek integrēti arī tehnoloģiskie, ekonomiskie un sociālie aspekti.
Dabai pietuvinātā mežu apsaimniekošanā lēmumi par meža dabas kapitālu tiek pieņemti, pamatojoties uz: dabisko sukcesijas dinamiku un sugu mijiedarbību, vides faktoriem, piemēram, ūdens pieejamību un augsnes kvalitāti, klimatiskiem apstākļiem, tostarp temperatūru, mitrumu un vētru biežumu. Lai bioloģiskā daudzveidība attīstītos kopumā, ir nepieciešama daudzveidīga meža struktūra un sastāvs. Konkrētai meža ekosistēmai jāietver dažādi attīstības posmi, tostarp sugu, audzes un ainavas līmenī, lai piedāvātu dažādus biotopus un dzīves apstākļus daudzām tajā esošajām sugām.
Dabai tuva mežu apsaimniekošana kalpo kā paātrinātājs bioloģiskās daudzveidības atjaunošanai un saglabāšanai, kā arī meža noturībai pret klimata pārmaiņām, pamatojoties uz diviem galvenajiem mērķiem: palielināt mistraudžu mežus un veicināt dabisko mežu dinamiku.
Meža apsaimniekošana prakse patstāvīgi attīstās un daudzas ES dalībvalstīs tiek pārbaudītas jaunās tendences un pieejas. Lielākoties ES tiek dota priekšroka integrētai pieejai ilgtspējīgai mežu apsaimniekošanai. Prioritārie mērķi atšķiras atkarībā no tā, kam pieder mežs. Likumsakarīgi, ka bioloģiskā daudzveidība un citas nekoksnes vērtības kā atpūta, rekreācija un kultūras vērtības tiek novērtētas valsts mežos, turpretim koksnes ieguve ir galvenais mērķis lielākajā daļā privātos mežos, galvenokārt tāpēc, ka nav citu ekosistēmu pakalpojumu tirgus.
Šķiet, ka vairākas mežsaimnieciskas darbības un instrumenti ir kopīgi dalībvalstu sistēmām. Šie kopīgie rīki un darbības ietver:
- vienas koku sugas vai to grupu nociršana;
- dabiskā atjaunošanās;
- mistraudzes veidošana;
- “audzes”, kas ietver dažāda vecuma kokus;
- vietējo koku sugu izmantošana;
- galveno biotopu un saistīto biotopu saglabāšana;
- vecu koku un ar kokiem saistītu biotopu uzturēšana;
- brīvprātīgas teritorijas izveide, kur mežiem ir atļauts dabiski augt bez aktīvas stādīšanas vai cilvēku veiktas apsaimniekošanas;
- atmirušās koksnes atstāšana;
- mitru biotopu atjaunošana un
- atteikšanās no pesticīdu lietošanas.
Meža apsaimniekošanā tiek izmantotas divas dažādas pieejas meža daudzfunkcionalitātei un bioloģiskās daudzveidības aizsardzībai vai atjaunošanai. Pirmā ir segregācijas pieeja, izveidojot specializētas bioloģiskās daudzveidības aizsardzības zonas, piemēram, teritorijas ar neiejaukšanos vai zemas iejaukšanās apsaimniekošanu. Otrā ir integrētā pieeja, kas produktīvā meža apsaimniekošanā iekļauj bioloģiskās daudzveidības aizsardzības elementus.
Galvenais šķērslis, kas liedz izmantot bioloģiskajai daudzveidībai labvēlīgu praksi, ir uzskats, ka šāda praske vismaz īstermiņā samazinātu meža ekonomisko atdevi un tirgus trūkums citām ekosistēmas pakalpojumiem. Protams ir citi iemesli, piemēram, īpaši ierobežotas zinātniski pamatotas zināšanas, nepietiekama praktiskā pieredze un prasmes, citi loģistikas, informācijas, kultūras vai vēsturiskie ierobežojumi.
Ieteicamie pasākumi, ko izmantot dabai pietuvinātā meža apsaimniekošanā ir:
- veicināt dabisko koku sugu atjaunošanos;
- nodrošināt videi draudzīgus koksnes ieguves mežizstrādes apstākļus;
- samazināt līdz minimumam cilvēka iejaukšanos notiekošajos procesos mežos;
- saglabāt un atjaunot augšņu un ūdens ekosistēmas mežos;
- optimizēt atmirušās koksnes uzkrāšanos mežos;
- atlasīt un veidot teritorijas ar bioloģiskās daudzveidības nodrošināšanu;
- aizsargāt konkrētas sugas uz vietas;
- pārvaldīt meža dzīvnieku sugu ietekmi mežos;
- izmantot mērogošanas pieeja koku un koku grupu, audžu un ainavu līmenī.
Ekonomiskā atdeve var būt dabai tuvas meža apsaimniekošanas virzītājspēks. Dažādi pētījumi un apsaimniekošanas pieredze liecina, ka dabai tuva meža apsaimniekošana var būt finansiāli izdevīgāka nekā tad, ja meži tiek apsaimniekoti intensīvi. Piemēram, lielāku rentabilitāti var sasniegt, vienlaikus samazinot, piemēram, vētru vai sausumu izraisītās postījumu riskus. Vēl var samazināt ekspluatācijas izmaksas koksnes ražošanā, ja meža apsaimniekotājs pēc iespējas vairāk paļaujas uz dabiskiem procesiem un ierobežo savu iejaukšanos. Ja meži ir bagātāki ar bioloģisko daudzveidību, tie ir izturīgāki pret postījumiem vētru, sausuma, slimību vai kaitēkļu uzliesmojumu dēļ, kas samazina finansiālos zaudējumus. Turklāt dabai pietuvināta mežsaimniecība var samazināt kaitēkļu risku, jo ir vairāk dažāda vecuma koku sugu. Līdz ar to meža apsaimniekošana pēc dabai tuvākiem principiem, iespējams, nodrošinās lielāku koksnes ražošanas stabilitāti ilgtermiņā.
Detalizēts dokuments “Dabai tuva mežsaimniecības pamatnostādnes” atrodamas šeit.
