Nesen publicējām bioloģijas doktora un Latvijas Ornitoloģijas biedrības valdes priekšsēdētāja Viestura Ķerus rakstu, kurā viņš kritizē Zemkopības ministrijas virzītos grozījumus, kur aiz birokrātijas mazināšanas saukļiem ieslēpts atbalsts mežu aktīvākai izciršanai. Ķerus rakstā norāda, ka "[zemkopības] ministrs [Armands Krauze] mežu mēra tikai "latos un kubikmetros", nevis redz par savu pienākumu nodrošināt ilgtspējīgu mežu apsaimniekošanu". Šeit publicējam Armanda Krauzes atbildes viedokļrakstu.
Latvijā no vides organizāciju pārstāvjiem arvien biežāk izskan emocijās balstīti aicinājumi "glābt vecos kokus" un saglabāt tos jebkādā veidā. Taču bieži netiek pateikts līdz galam – kas patiesībā notiek ar šiem vecajiem kokiem? Tāpat arī netiek uzsvērts, ka joprojām spēkā ir okupācijas laika normas, kas nosaka koku ciršanas vecumu. Šie likumā nostiprinātie padomju perioda vecuma ierobežojumi neatbilst praksei vairumā Eiropas valstu un ir tik augsti, ka daudzos gadījumos koki līdz noteiktā vecuma sasniegšanai jau ir bojāti – jeb, kā saka tautā, sapuvuši.
Piemēram, egles astoņzobu mizgrauži bieži sāk bojāt jau pēc 50 gadu vecuma, bet likums nosaka 81 gadu ciršanai, savukārt apses vidusdaļā trupe var veidoties jau ap 30 gadu vecumu, bet likums nosaka 41 gadu. Šie ir reāli meža bioloģijas piemēri, kurus nereti ignorē daļa vides aktīvistu.
Šajā kontekstā vēlos izteikt atzinību ornitologam Viesturam Ķerum, kurš rakstā "Ministrija ar cirvi" pauž savu viedokli. Rakstam pievienota fotogrāfija ar stipri bojātiem kokiem. Taču ironiskā kārtā šie koki tādi kļūst, ja vides aktīvisti tos neatļauj cirst laikus – sēnīšu, kaitēkļu un laika bojāti, vairs neizmantojami augstvērtīgā koksnes pārstrādē, bet gan malkā, vairojot emisijas un klimata pārmaiņas. Tieši šāda attieksme – saglabāt kokus, līdz tie sabrūk – ir pretrunā ar ilgtspējīgas mežsaimniecības principiem un kavē gan saimniecisko attīstību, gan klimatneitralitātes mērķu sasniegšanu.
Par kokiem šajā kontekstā reti tiek uzdots vienkāršs, bet būtisks jautājums: "Vai šie koki vēl ir vērtīgi – videi, meža attīstībai un sabiedrībai kopumā?" No ilgtspējīgas mežsaimniecības viedokļa atbilde ir skaidra – nav lietderīgi uzturēt pārmērīgi vecus, bojātus kokus, kuru koksnes kvalitāte vairs neatbilst izmantošanai vērtīgos produktos, tādēļ pastāstīšu nedaudz par "Latvijas Valsts mežu" mežu resursiem un apsaimniekošanu.
Šis valsts uzņēmums pārvalda valsts mežus ar mērķi nodrošināt ilgtspējīgu apsaimniekošanu un sabiedrības ilgtermiņa labklājību. Šobrīd LVM apsaimniekotajos valsts mežos ir aptuveni 110–120 miljonu kubikmetru liela koksnes krāja, kas sasniegusi vai pārsniedz galvenās cirtes parametrus, – tā ir augoša un stabila vērtība, kas liecina par ilgtspējīgu un uzkrājošu meža apsaimniekošanu; taču šis apjoms ir par lielu, vecie koki iet bojā un nenonāk tautsaimniecībā. Uzkrātais apjoms atbilst vairāk nekā 18 gadu LVM koksnes ieguves apjomam, un, ņemot vērā vidējo tirgus cenu apaļkoksnei 60–80 €/m³, potenciālā komerciālā vērtība šim uzkrājumam ir 7–9,5 miljardi eiro.
Uzkrātā koksne ir ne tikai vērtīgs kapitāls, bet arī iesaldēta nauda, kas šobrīd neatgriežas ekonomikā. Neizmantojot to, valsts atsakās no budžeta ieņēmumiem (dividendes, nodokļi), ieņēmumiem eksportā un darba vietu nodrošināšanas reģionos.
Savukārt bojātam kokam ir zemāka pievienotā vērtība. Koks, kurš pāraudzis, sācis trupēt vai bojāts ar plaisām kukaiņu vai sēnīšu iedarbības dēļ, vairs nav derīgs augstvērtīgu zāģmateriālu vai eksporta produktu ražošanai. Tā vietā tas kļūst par malku vai šķeldu – t.i., zemas pievienotās vērtības resursu. Tādējādi tiek zaudēts potenciālais pienesums gan tautsaimniecībai, gan meža īpašniekiem, gan sabiedrībai kopumā. Meža veselība un atjaunošanās ir apdraudēta. Vecie koki bieži kļūst par kaitēkļu un slimību perēkļiem, kas apdraud visu meža nogabalu. Turklāt zem tiem neveidojas jauna koku paaudze, jo gaismas trūkums un barības vielu konkurence kavē jaunu koku dabisko attīstību. Arī šo koku vēja noturība ar laiku samazinās – tie kļūst bīstami gan dabā, gan cilvēku tuvumā.
Ilgtspēja nozīmē savlaicīgu cirti. Mežs ir atjaunojams resurss. Ilgtspējīgas mežsaimniecības būtība ir iegūt koksni tad, kad tā ir nobriedusi, bet vēl kvalitatīva. Tas ļauj gan saglabāt augstu materiālo vērtību, gan uzreiz iestādīt un atjaunot mežu. Ja cirte tiek vilcināta, līdz koki sabrūk, zūd gan ekonomiskā, gan vides lietderība.
Vides un dabas aizsardzības organizācijas vēlas, lai arī saimnieciskajos mežos – tostarp tajos, kurus savulaik stādījuši mūsu senči ar domu iegūt koksni – būtu vairāk vecu koku. Iemesls tam ir fakts, ka vecākos mežos biežāk sastopami reti augi, dzīvnieki un veidojas piemēroti apstākļi aizsargājamu biotopu izveidei. Savukārt jaunākos mežos šādu biotopu ir ievērojami mazāk.
Palūkosimies no vairāk nekā 60 000 Latvijas meža īpašnieku puses. Šos mežus ir stādījuši mūsu senči – ar rokām, ar pūlēm, ar domu, ka mežs būs ģimenes drošība nākotnē, ienākumi un mantojums mazmazbērniem. Tagad viņu īpašumā pēkšņi parādās mikroliegums. Kāpēc? Tāpēc, ka kāda organizācija, piemēram, ornitologu biedrība vai eksperts, izdomā, ka te varētu dzīvot kāds putns vai rets augs, un to atrod. Neviens neprasa atļauju pētīt manu īpašumu. Neviens nemaksā. Vienkārši aizliedz darīt to, kas gadu desmitiem bijis likumīgi, – apsaimniekot savu senču zemi.
Kur paliek manas īpašuma tiesības? Kur paliek Satversmē ierakstītā neaizskaramība? Šobrīd tas viss tiek ignorēts – it kā zeme piederētu valstij vai sabiedriskai organizācijai, nevis man. Man šāda rīcība izskatās pēc okupācijas laika, kad tika nacionalizēti īpašumi. Es saskatu ļoti lielu līdzību ar komunistu ideoloģiju, kura iestājas par privātīpašuma atņemšanu un pāreju uz kolektīvu īpašumu, jo, raugiet, vides organizācijas uzskata, ka atņemt kādam vērtīgu mežu sabiedrības interesēs ir pareizi. Arī komunisti Latvijas okupācijas laikā atņēma veikalus, rūpnīcas un zemi zemniekiem, neko nesamaksājot, jo tas taču bija sabiedrības interesēs.
Arī šodien neatkarīgā Latvijā par šo mežu, kur atrasta aizsargājama puķīte, neviens nesamaksā meža vērtību. Es nevaru to cirst, nevaru pārdot koksni, nevaru ieguldīt saimniecībā. Man vienkārši atņem iespēju rīkoties ar savu īpašumu. Faktiski – atņem daļu īpašuma bez atbilstošas kompensācijas. Kā to citādi saukt, ja ne par piespiedu atsavināšanu kā komunistu okupācijas laikā?
Ja valsts vai dabas aizsardzības organizācijas grib šeit biotopu – ļoti labi. Bet lai maksā. Lai maksā par to, ka šī koksne, kuras vērtība mērāma desmitos tūkstošu eiro hektārā, paliek mežā. Lai maksā par to, ka man vairs nav iespējas saimniekot, bet visiem iedzīvotājiem jāzina, ka maksāšana par zaļo organizāciju idejām notiek uz drošības rēķina, uz veselības rēķina, samazinot naudu slimnīcām, uz izglītības rēķina, noņemot naudu mūsu bērniem. Visiem tiem, kuri atbalsta zaļās idejas, jāsaprot, ka rezervātu, dabas parku, biotopu un mikroliegumu uzturēšana maksā ļoti lielu naudu un tā ir nodokļu maksātāju nauda.
Šobrīd Latvijā privātīpašuma tiesības tiek ignorētas. Ar cēlu lozungu "dabas aizsardzība" tiek pārkāptas pilsoņu pamattiesības un ekonomiskās intereses. Tas nav tikai netaisnīgi - tas ir bīstami. Jo cilvēki pārstās stādīt mežus, ja sapratīs, ka viņu darbs tiks atņemts bez atlīdzības.
Mans vēstījums vides organizācijām un politiķiem no partijām, kuras pauž komunistiskas idejas: ir jāaizsargā tur, kur patiešām ir kas aizsargājams. Protams, vecie koki ir būtiski dažās specifiskās ekosistēmās – dobumainu koku izveidē, retu sugu dzīvotnēm vai mikroliegumos. Latvijā tam ir normatīvi mehānismi – mikroliegumi, biotopu kartēšana, sezonas ciršanas ierobežojumi u.c. Taču vispārināta pieeja – saglabāt vecus kokus jebkur un vienmēr, iestāties pret koku ciršanu, kad tie ir sasnieguši ciršanas vecumu, – nav ne pareizi, ne saimnieciski, ne mūsdienīgi un pārkāpj Satversmē nostiprinātās tiesības uz privātīpašumu.
Avots: satori.lv
