Atsaucoties uz Latvijas mežu sertifikācijas padomes datiem, īpaši aizsargājamās dabas teritorijas aizņem teju 18,5% no visas valsts sauszemes platības, savukārt 0,77% aizņem īpaši aizsargājamo sugu un biotopu aizsardzībai izveidotie mikroliegumi. Ja šāds liegums ir kāda privātīpašumā, valsts piedāvā to kompensēt, taču ne vienmēr atlīdzība ir uzskatāma par taisnīgu, it īpaši raugoties ilgākā laika nogrieznī.
Mežsaimnieciskās darbības ierobežojumi ir dažādi – ir gadījumi, kuros jebkāda mežsaimnieciskā darbība ir aizliegta pilnībā, ir platības, kur aizliegta galvenā cirte un kopšanas cirte, vai tikai galvenā cirte vai kailcirte.
Pašlaik privātīpašumā atrodas teju 74 tūkstoši hektāru mežu, uz kuriem ir attiecināmi šādi ierobežojumi.
Tas nozīmē, ka šo īpašumu saimnieki nevar brīvi rīkoties ar savu mežu, kas daudzos gadījumos ir bijis cerība uz ienākumu avotu tuvākajā nākotnē vai vecumdienās. Pašreiz zemes īpašniekiem ir tiesības uz likumā noteikto kompensāciju par saimnieciskās darbības ierobežojumiem īpaši aizsargājamajās dabas teritorijās, kas tiek maksāta ikgadēja maksājuma veidā. Taču meža īpašnieki iebilst, jo kompensācijas, pēc viņu domām, nesedz potenciālos ieņēmumus.
Ena Enia Gavare, Latvijas Meža īpašnieku biedrības projektu vadītāja, min, ka pašlaik likumdevēji vēl apspriež likumu "Par kompensāciju par saimnieciskās darbības ierobežojumiem aizsargājamās teritorijās". “Grozījumu izstrāde sākās, ņemot vērā mežsaimnieku ilgstošu neapmierinātību ar esošajiem kompensācijas mehānismiem, kas nenodrošina taisnīgu atlīdzību par saimnieciskās darbības ierobežojumiem. Darba grupa sagatavoja informatīvo ziņojumu, kurā tika paredzēti četri kompensāciju veidi – vienreizējs maksājums, kurš sedz mežaudzes pilno vērtību, zemes maiņa, zemes atpirkšana un ikgadēji maksājumi. Pašlaik VARAM sagatavotais likumprojekts paredz tikai zemes maiņu, kas ir izsaucis jaunu neapmierinātības vilni,” stāsta eksperte.
Matemātika neiepriecina – Lauku atbalsta dienests, piemēram, 2022. gadā par 49 888 hektāriem apgrūtināta īpašuma izmaksājis 4,7 miljonus eiro.
Tas nozīmē, ka mežsaimniekam gadā par negūtajiem ienākumiem kompensēti mazāk nekā 100 eiro par hektāru. Ja par saimnieciskās darbības liegumu ir gadījies uzzināt pēc datuma, līdz kuram var pieteikties kompensācijai, par veselu gadu kompensācija pat netiek izmaksāta. Šī situācija 2024. gada martā pie Ministru kabineta pulcēja gandrīz tūkstoti lauksaimnieku un mežsaimnieku. Vairāk nekā gadu vēlāk lielākas skaidrības par iespējamiem uzlabojumiem joprojām nav.
Kompensāciju, ikgadēju atbalsta maksājumu par saimnieciskās darbības ierobežojumiem īpaši aizsargājamās dabas teritorijās un mikroliegumos, izmaksā Lauku atbalsta dienests vai Dabas aizsardzības pārvalde atbilstoši savai kompetencei. Dabas aizsardzības pārvalde izmaksā kompensācijas no valsts budžeta līdzekļiem, savukārt Lauku atbalsta dienests – no Eiropas Savienības fondu līdzekļiem.
Līdzšinējā kompensāciju sistēma nav taisnīga pret mežu īpašniekiem,” uzsver Gavare.
“Kā justies vecāka gadagājuma cilvēkiem, ja īpašumam tiek noteikti saimnieciskās darbības ierobežojumi? Ja no meža nociršanas īpašnieks varētu iegūt ap 20 000 tūkstošus eiro, bet ikgadējā kompensācijā saņem 190 eiro gadā, būtu jāpaiet veselam gadsimtam, lai īpašnieks atgūtu meža ekonomisko vērtību, turklāt pa šo laiku būtu bijis jāaudzē jau jauns mežs.” Diemžēl šādā situācijā, īpaši gados vecākiem īpašniekiem, faktiski tiek liegta iespēja savas dzīves laikā saņemt taisnīgu atlīdzību par mežā ieguldīto darbu un īpašuma patieso vērtību. Liela daļa mežu īpašnieku savu mežu uztver kā uzkrājumu avotu nākotnei, nepieciešamības gadījumā sniedzot finansiālu atbalstu, piemēram, mājokļa būvei, veselības izdevumiem vai citiem dzīves notikumiem. Saimnieciskās darbības ierobežojumu gadījumā īpašnieks var saskarties arī ar to, ka zemes tirgus vērtība, pārdodot īpašumu, mazinās vai zemi pārdot var būt grūtāk. Latvijā ir vairāk nekā 100 tūkstoši meža īpašnieku – tā arī ir daļa no mūsu sabiedrības, un šis jautājums pēdējos gados īpaši spēcīgi skar mežsaimniekus, kas jūtas neuzklausīti, jo, neskatoties uz ieguldīto darbu un rūpēm par mežu, viņi nejūtas saņēmuši taisnīgu attieksmi.
Aizsargājamās teritorijas tiek iedalītas stingrā un regulējamā, dabas lieguma, dabas parka, ainavu aizsardzības un neitrālajās funkcionālajās zonās. Dažkārt par to, ka īpašnieka īpašumā atrodas aizsargājama dabas teritorija, sanāk uzzināt tikai netīšām. Kā tas iespējams? Dabas datu pārvaldības sistēmā “Ozols” ekspertiem ir iespējams datubāzei pievienot mežā pamanītu aizsargājamu sugu vai biotopu, un šī informācija automātiski nenonāk līdz meža īpašniekam.
"Nereti īpašnieki saskaras ar situāciju, ka tikai kokmateriālu pārdošanas brīdī uzzina par aizsargājamas sugas atradni vai biotopu savā īpašumā – kaut arī vēl pirms dažiem mēnešiem šāda informācija sistēmā “Ozols” nav bijusi. Praktiski tas nozīmē, ka kokmateriāla vērtība vairs netiek vērtēta pēc tirgus cenas, jo kokmateriāls nāk no teritorijas, ko sertifikācijas sistēmas uzskata par riska zonām, rezultātā īpašnieks saņems mazāk līdzekļu,” atklāj Gavare.
Eksperte uzsver, ka Latvijas mežsaimnieku interesēs viennozīmīgi ir sargāt dabas vērtības un bioloģisko daudzveidību, taču ir jārunā par samērīgiem dabas aizsardzības pasākumiem.
Viens no likumprojektā paredzētajiem kompensācijas veidiem ir zemes maiņa. Sākotnēji izklausās vienkārši – meža īpašnieks iemaina savu īpašumu pret līdzvērtīgu meža platību, kurā var saimniekot bez saimnieciskās darbības ierobežojumiem. Tomēr praksē situācija nav tik vienkārša. Īpašniekam var nebūt iespējas izvēlēties jaunā zemesgabala atrašanās vietu vai arī izvēles iespējas ir ierobežotas. Līdz ar to iespējams, ka īpašums var tikt iemainīts pret teritoriju pavisam citā Latvijas galā. Tas rada virkni jaunu papildu izmaksu, kuras netiek kompensētas.
Realitātē ikvienam meža īpašniekam ir savi plāni un cerības par īpašuma izmantošanu. Kāds ir iecerējis izmantot iegūto kokmateriālu mājas būvniecībai, taču kompensācija gluži vienkārši nespēj nosegt plānotās izmaksas. Citi plānojuši pārdot kokmateriālus, savukārt vēl citi vēlētos atjaunot meliorācijas grāvi, īpaši tad, ja mežs applūdis vai bebri nodarījuši postījumus.
Tas, ko vēlas meža īpašnieki, ir atklāta un uzklausoša diskusija. No tā izrietētu arī tas, ko var uzskatīt par taisnīgu kompensēšanas mehānismu.
"Mežsaimnieki viennozīmīgi ir dabas draugi – nav godīgi viņus nostādīt situācijā, kur jāizvēlas starp savas ģimenes iespējām dzīvot Latvijā vai aizsargājamas teritorijas veidošanu,” saka Ena Enia Gavare.
Raksts tapis sadarbībā ar PEFC.
Avots: apollo.lv
