3. augustā dzīvesstila portālā santa.lv publicēts žurnālistes Aivas Alksnes raksts Latviešu pētnieks skaidro, vai šobrīd sēņojot un ogojot jābaidās satikt lāci, kurā uz jautājumiem atbild LVMI "Silava" vadošais pētnieks Dr. biol. Jānis Ozoliņš. Intervijā Jānis Ozoliņš uzsver, ka lāču skaits Latvijā pēdējo desmitgažu laikā ir būtiski pieaudzis — no aptuveni pieciem lāčiem pagājušā gadsimta 70.–80. gados līdz ap 150 īpatņiem šobrīd. Pieaugot lāču populācijai, palielinās arī to klātbūtnes pazīmju un sastapšanās iespējamība: tiek konstatēti bojājumi dravās, redzēti lāči piepilsētās un fiksēti to pēdu nospiedumi, skrāpējumi uz kokiem, ekskrementi.
Vai jābaidās sastapt lāci?
Pētnieks skaidro, ka lācis parasti cilvēku izvairās, taču nejaušas sastapšanās nav izslēgtas — īpaši, ja cilvēks klusām pārvietojas pa mežu ogojot vai sēņojot, neradot nekādu troksni. Tāpēc ieteicams mežā būt dzirdamam, lai lācis var laikus uztvert cilvēka klātbūtni un atkāpties.
Pēdējā laikā daudzus dzird sakām – tā gribētos aiziet uz mežu gailenēs, bet bail, jo mūsu pusē ir manīts lācis. Tāpēc kopā ar Latvijas Valsts mežzinātnes institūta Silava vadošo pētnieku Jāni Ozoliņu noskaidrojam, cik liels pamats ir baidīties?
Pilnīgi loģisks šķiet jautājums – kāpēc pēdējo gadu laikā mēs tik ļoti satraucamies par lāčiem? Vai tad viņi agrāk Latvijas mežos nav dzīvojuši? Bet varbūt, kopš lāči vairs netiek medīti, tie no cilvēkiem pārstājuši baidīties un tieši tas mūs biedē? Vadošais pētnieks Jānis Ozoliņš atzīst, ka sākotnēji tiešām Latvijā lāčus varēja sastapt reti, un tie nav medīti jau pēc Otrā pasaules kara. Savukārt runas par to, ka lāči pārstājuši no cilvēkiem baidīties tāpēc, ka mēs tos vairs nemedījam, ir minējums, ko izplatot paši mednieki. Mums ir vesela rinda ar zīdītājiem un putniem, kurus neviens paaudžu paaudzēs nav medījis, un vienalga viņi no cilvēka baidās. "Kad padomju laikā izdeva pirmo Latvijas Sarkano grāmatu, tajā kā ļoti reti un aizsargājami bija arī lāči. Taču jau tur bija karte ar vietām, kur lāči bija novēroti, un tie nebija tikai viens vai divi lāči. Kopš tiem laikiem lāču izplatības aina diez ko daudz nav mainījusies, tikai viņu pa šiem gadiem kļuvis varbūt reizes divdesmit vairāk," stāsta Jānis Ozoliņš. "2024. gadā mēs fiksējām, ka gada laikā Latvijas teritorijā pabijuši 150 dažādi indivīdi, – kāds te ir palicis, kāds aizgājis tālāk. Jau kopš 2015. gada kopā ar Silavas molekulārās ģenētikas kolēģiem veidojam lāčiem DNS pases. Tādas jau izveidotas 99 lāčiem, un divdesmitā daļa no tiem atkārtojas, proti, DNS paraugs tiek ievākts atkārtoti no viena un tā paša dzīvnieka. Un, tā kā no pieciem lāčiem tālajos padomju laikos tagad esam nonākuši pie 150 lāčiem, tad gan novērojami, gan arī nejaušas sastapšanās un postījumi bišu dravās ir kļuvuši vairāk."
Pētnieks prognozē, ka lāču skaits Latvijā turpinās pieaugt, jo tie joprojām ir aizsargājami dzīvnieki.
"Tādi tie ir arī Igaunijā, un tas nekas, ka Igaunijā ir medību kvota uz lāčiem, tā ir pietiekami maza, lai kaitētu populācijai. Savukārt Latvijas pierobežu Krievijā iedzīvotāji ir pametuši, līdz ar to tur vairs nav ne mednieku, ne lauksaimnieku un lāči netraucēti vairojas, pārnāk pie mums, atkal aiziet atpakaļ, un populācija aug. Turklāt lāči nav nemaz tik mazražīgi – lācenei vidēji dzimst divi trīs lācēni, bet mums jau ir pierādījumi, ka vairākām lācenēm ir piedzimuši četri lācēni. Igaunijā ir ziņas par pieciem lācēniem. Agrāk lāči Latvijā nevairojās, mēs redzējām tikai tēviņus un lāču jaunuļus, bet tagad vairošanās ir sākusies, turklāt diezgan strauji un, visticamāk, arī turpināsies."
Vairāk veģetārieši nekā gaļēdāji
Lāči ir visēdāji. Lai gan gaļas īpatsvars viņu uzturā mainās pa sezonām, igauņu pētījumi liecina, ka gaļa veido tikai 5–10% salīdzinājumā ar augu valsts barību, ko tie apēd. Protams, viņu ēdienkartē ir arī dažādi bezmugurkaulnieki – skudras, skudru kūniņas –, bet visvairāk augu. "Līdz vasaras sezonai lāčiem bija svaiga, sulīga zāle, lapiņas, koku lapas, sākoties ogu sezonai – ogas, vēlāk būs āboli. Tātad – viss, kas salds un garšīgs. To, ka lācis ir vairāk veģetārietis, apliecina arī viņa ķermeņa uzbūve un zobi – lācim nav garu, asu ilkņu, viņa zobi ir truli, vairāk domāti košļāšanai, nevis laupījuma nogalināšanai. Bet jā – lācis pēc savas sistemātiskās, taksonomiskās piederības, protams, ir plēsējs," atgādina Jānis Ozoliņš. Taču viņš noteikti pretendē uz tām pašām ogām, ko gribam lasīt arī mēs, cilvēki, – tā ir viņa likumīgā barība. "Ogas ēd arī putni un dažādi sīkāki zīdītāji, piemēram, caunas, lapsas, jenotsuņi, bet lācis tās ēd iespaidīgā daudzumā un nesagremo ogu sēklas. Līdz ar to viņš ir lielākais ogu izplatītājs, jo tur, kur pēc tam viņš noliek savu čupu, paliek pilns ar sēklām," skaidro pētnieks.
Kā zināt, vai te ir lācis?
«Tie, kas ir pietiekami vērīgi, droši vien pamana lāču pēdas, jo tās ir viegli atšķiramas no visām citām pēdām. Bet tas ir tikai tad, ja lācis gājis pa to pašu ceļu, kur mēs, un ceļš ir dubļains vai smilšains. Savukārt, ja lācis iet pa mežu, tad jārēķinās, ka viņš iet ļoti klusu. Somijas universitātes profesori veica eksperimentu, kurā iesaistīja studentus, kas piedalījās lāču pētniecībā. Zināms, ka dzīvniekam var uzlikt aproci ar satelīta uztvērēju un izsekot, kur tas atrodas. Tad, lūk, šādas aproces bija uzliktas ne tikai lāčiem, bet iedotas arī līdzi studentiem, kas staigāja pa mežu. Somi pēc tam pārsteigti atklāja, ka ar raidītāju iezīmētais lācis ļoti bieži no studentiem atradies dažu desmitu soļu attālumā un studenti par to vispār nav nojautuši. Tas tikai apliecina, ka lācis mežā var būt grūti pamanāms, tāpat kā jebkurš savvaļas dzīvnieks,» uzsver Jānis Ozoliņš. Pagaidām šķiet, ka vienīgi Kurzemē dzīvo tikai daži lāči. Visvairāk to ir vietās, kur novērota lāču vairošanās. Viena no tām ir Ziemeļvidzeme – Salacgrīva, Aloja, Viļķene, Staicele, Mazsalaca, Ramata. Otrs lāču centrs ir Latvijas vidiene, kur mums lielais mežu masīvs, – Balvi, Lubāna, Gulbene, Madona. «Bet tajā pašā laikā, piemēram, ir viens ģenētiski identificētais lācis, kas vienā gadā fiksēts tuvu pie Salacgrīvas, bet nākamajā gadā – Liezēres pagastā. Tas nozīmē, ka…
Baidīties nevajag
"Es teiktu – lai cilvēki droši iet mežā. Bet, ja ir tik bailīgs, ka vispār baidās līst no gultas ārā, tad grūti kaut ko ieteikt. Te tomēr svarīga tā kritiskā domāšana – ja, braucot pa šoseju, tiec līdz mežam un atpakaļ dzīvs, tā jau ir laime, zinot, cik daudz negadījumu uz ceļa notiek. Savukārt tāds lāču negadījums Latvijā ir bijis viens vienīgs. Tas notika Balvu apvidū, kur lāču tiešām ir daudz. Cilvēks bija gājis garām egļu biežņai, kur atradās lāču miga, un izdzirdējis nepazīstamu skaņu. Viņš bija apstājies un sācis sist plaukstas, lai izdzītu to dzīvnieku ārā un redzētu, kas viņš ir. Un izrādījās – lācis, kurš nobaidīts un aizstāvoties uzbrucis. Jo, ja piecu metru attālumā apstājas cilvēks un sāk, viņaprāt, agresīvi sist plaukstas, tad skaidrs, ka ir jāaizstāvas.
Tāpēc, sastopoties ar lāci, nevajag vicināt rokas un kliegt – lācis to uzskatīs par draudiem.
Lācis bruka cilvēkam virsū un iekoda kājā, bet tad, kad viņš tam spēra, aizmuka atpakaļ krūmos… Bet tā tiešām bija aizstāvēšanās – lācis neuzbruka tāpēc, ka gribēja cilvēku apēst. Latvijā lācis pavisam noteikti negrib cilvēku apēst. Viņš pat neapēd cilvēku Balkānu valstīs. Viņš uzbrūk cilvēkam, aizstāvot sevi, savus lācēnus, tas nav barošanās nolūkos," uzsver Jānis Ozoliņš.
Bet kā tad uzvesties mežā, lai nesanāktu ar lāci sastapties?
"Vispirms jādara viss, lai lāci nepārsteigtu, tāpēc vēlams uz mežus doties divatā trijatā, jo tad sarunājoties, sasaucoties, sasvilpjoties tiek radīts lielāks troksnis. To lācis izdzirdēs pirmais un pametīs teritoriju, pirms vēl tiks pamanīts. Ja esi viens – patrokšņo: parunā ar sevi, piezvani kādam, ik pa laikam uztaisi kādu cilvēcisku troksni, jo svarīgi, ka tas troksnis tiešām ir cilvēku radīts un lācim nerastos interese. Savai aizsardzībai mednieku un ieroču veikalos var iegādāties pretlāču aerosolu Bear spray – tā ir speciālā piparu gāze, ko gadījumā, ja lācis tiešām uzbrūk, var iepūst viņam sejā, sākot no 10 metru attāluma. Bet tad tam ir jābūt kaujas gatavībā – ja būs ielikts līdzi somiņā, nebūs lielas jēgas," stāsta pētnieks. "Panikā noteikti nevajag mukt projām, jo tā var lāci ieinteresēt – ja mūk, tātad jāķer ciet. Vienkārši mierīgi, nosvērti atkāpties, tad viņš pakaļ nenāks. Kad lācis uzceļas pakaļkājās, var būt vairāk nekā divus metrs garš, un, jo vecāks lācis, jo smagāks. Pieceļoties pakaļkājās, viņš labāk redz, labāk saož, bet tas nenozīmē, ka tā ir agresija. Tā viņš vienkārši vēro apkārtni. Oža un dzirde ir viņa labākās īpašības, viņš mūs jūt stipri tālāk, nekā mēs viņu spējam saskatīt." Un vēl Jānis Ozoliņš iesaka suni, ejot uz mežu, tomēr turēt pie pavadas. "Savā vaļā palaists, suns gan var uzskriet virsū lācim un, redzot, ka labi nebūs, doties atpakaļ pie saimnieka un sakaitināto lāci atvest sev līdzi. Sevišķi, ja lācim šķiet, ka suns apdraud viņa lācēnus. Un tad gan var būt ziepes, jo gadījumus, kad lācis uzbrūk cilvēkiem, izprovocējis ir tieši suns. Bet Latvijā tādi gadījumi nav dzirdēti. Šobrīd lācēni jau ir atdalījušies no mammas, līdz ar to, ja redz lācēnu, tas nenozīmē, ka tūliņ lācene skries viņu aizstāvēt. Bīstamākie mēneši ir aprīlis un maijs, jo tad lācēns ir mazs, mamma viņu ļoti pieskata un viņš tiešām nekur tālu no mammas neiet. Tāpēc, ja redz lācēnu, tas vienmēr jāuztver nopietni. Nav jādodas viņa virzienā, bet atpakaļ. Latvijas apstākļos lāči savas migas taisa biezokņos – parasti egļu biežņās, egļu jaunaudzēs. Lāči salauž sev apkārt zarus kā ligzdai, un viņu miga no virspuses ir ļoti līdzīga mežacūku migām. «Patiesībā no mežacūkām jābaidās visvairāk, jo tās var būt ievainotas vai ar sivēniem.
Ja runājam par zvēriem, tad mežacūkas ir vislielākais risks mežā," atgādina pētnieks Jānis Ozoliņš.
Uzmanies no barotavām!
"Joprojām medniekiem atļauts bērt mežā graudus, ābolus, cukurbietes – visu to, kas garšo arī lācim. Un vienalga, vai mežacūkas nāk vai nenāk, mednieki turpina barot. Pirmkārt, tā viņi šai vietai piesaista lāčus, otrkārt, ja garām iet sēņotājs vai ogotājs, kurš nezina, ka tur ir barotava, viņam ir daudz lielākas iespējas ar lāci sastapties. Tagad ir pozitīvs pavērsiens, ka Valsts mežu dienests prasīs, lai visas dzīvnieku barotavas tiktu reģistrētas un ievadītas lietotnē LVM GEO. Līdz ar to nākotnē iespējams, ka ikviens varēs redzēt, kur ir dzīvnieku barotavas, un no tām vietām izvairīties. Jo tas, ko redzam savās slēpņu kamerās: pēc tam, kad cilvēks ir barotavās pabijis, lācis drīz nāk pārbaudīt, vai nav kaut kas labs atvests. Un, ja cilvēks nejauši atrodas barotavas tuvumā, tad lielāka varbūtība ar lāci arī sastapties. Lācis ļoti ātri pierod pie tā, ka viņu baro," uzsver Latvijas Valsts mežzinātnes institūta Silava vadošais pētnieks Jānis Ozoliņš.
Plašāk par LVMI "Silava" jaunākajiem pētījumiem par lāčiem:
Avots: santa.lv
Avots: silava.lv
