Aplūkojot tavu pētījumu un interešu objektus Vidzemes upju krastos, prātā dziļi iegūla tevis sacītais: “Ja upju krastos saimnieko saprātīgi, upes kļūst tīrākas, tīrāka būs arī Baltijas jūra, un laši pa Salacu ceļos no jūras līdz Burtnieku ezeram.” Šī doma ir vienkārša un labi saprotama, bet, lai to ieviestu dzīvē, nākas saskarties vai atdurties pret daudziem un dažādiem šķēršļiem. Kāpēc? Kas tos rada?
Jautājums precīzi atbilst tai idejai, ko vēlos realizēt. Piebildīšu, ka patlaban lašu ceļam pa Salacu no jūras līdz Burtnieku ezeram traucē vecais Staiceles papīrfabrikas dambis. Ja pie šīs problēmas atrisināšanas nopietni strādāsim, ar to tiksim galā; citi to 30-40 gados nav paveikuši, bet esmu pārliecināts – mums noteikti sekmēsies.
Runājot par upēm un upmalām Latvijā, pirmkārt, par šo sfēru mums ir uzkrājies noteikts zināšanu apjoms. Mana pētniecības darba tēma Latvijas valsts mežzinātnes institūtā “Silava” ir upmalu meži. Kā jau minēju, ir nepieciešams konkrēts un pietiekams zināšanu un datu apjoms, lai diskusijās varētu izmantot skaitļus, ne emocijas, lai spētu paskaidrot un pamatot, kas un kāpēc upju krastos un upēs notiek un kas būtu maināms. Īsāk sakot – mums vajag pierādījumus. Kad tos esam ieguvuši, varam ķerties pie nākamās lietas, kas mums traucē saimniekot upju krastos – tiesību aktiem (likumiem), kas pie mums ir ļoti, ļoti reglamentējoši (pārlieku ierobežojoši un detalizēti). Vēlos uzsvērt un atgādināt, ka 90. gados, rakstot likumus, tika noteikts, ka upmalu mežu galvenā funkcija ir ūdens aizsardzība. Trešā lieta – līdz šim faktiski nav runāts ne par meža resursiem, ne dabas aizsardzību, ne ainavām vai citām vērtībām, kas ir atrodamas upju krastos. Patlaban mēs to labojam un kopā ar citiem mežzinātniekiem, ihtiologiem un hidrobiologiem novērtējam upmalu mežus. Jāpiebilst, ka, runājot par šīm teritorijām, mēs bieži dzirdam piesaucam pseidozaļas vērtības, kuras pauž tikpat pseidozaļi cilvēki, proti, upju krasti “esot domāti” dabas aizsardzībai. Tai pašā laikā mežsaimnieki teic, ka upju krastos var droši saimniekot.
Vēl ir virkne vērtību, kas vispār nav aplūkotas un par tām nerunā. Teikšu, nu jau kādu laiku esam ķērušies pie ļoti apjomīga darba un vēlamies saprast, kā upmalās vajadzētu saimniekot. Ja šobrīd kādam jautātu: “Kā tu iesaki saimniekot upes malā?”, precīzu atbildi mēs nesagaidītu. Zināms, ka mūsu kaimiņi igauņi jau no pagājušā gadsimta upju krastos atstāj dažus kokus, pārējos nozāģējot kailcirtē. Manuprāt, tā nav pareiza pieeja, Latvijā mēs audzējam lielāku mežu, bet mūsu problēma ir fakts, ka daudzviet šis mežs ir jau pāraudzis. Modelējot mežaudžu dinamiku, kur aplūkojam gan vecumu un sugas, redzam, ka šobrīd spēji sabrūk baltalksnis, kas no krastiem būtu strauji novācams; to esam jau panākuši likumos. Bet drīz baltalksnim “pievienosies” bērzs, apse, arī egle, kālab nopietni jādomā, kā un ko darīt, lai upju krastos varētu saimnieciski rīkoties arī ar šīm sugām, lai koki nesakristu upē un attiecīgi nepapildinātu upes un tālāk arī Baltijas jūru ar tai nevajadzīgām barības vielām un nepalielinātu esošo problēmu apjomu.
Jo mazāk organisko vielu no kokiem nonāks upēs, jo mazāk tās nonāks arī Baltijas jūrā. Vai vides vērtējuma ziņā šeit nav pretruna – Baltijas jūras stāvoklis satrauc daudzus un jau pietiekami ilgu laiku, vienlaicīgi nekas netiek darīts, lai jūrā nonākošās barības vielas tur nenonāktu (parasti uzsvērta tiek lauksaimniecība, aizmirstot citus apstākļus)?
Precīzi! Hidrobiologi saka: “Salacai iztekot no Burtnieku ezera ūdens kvalitāte upē ir slikta, ietekot jūrā, 95 kilometrus tālāk, ūdens kvalitāte jau ir laba.” Ko tas nozīmē? Upe pati ir dabiska attīrīšanas iekārta. Ja mēs ar mežsaimnieciskiem paņēmieniem varam ietekmēt upes krastos notiekošo, ūdens kvalitāti var uzlabot vēl vairāk. Jo kvalitatīvāks būs ūdens, kas ietecēs Baltijas jūrā, jo labāk tas būs jūrai.
Vai domai, ka upju krastos saimniekot nevar vai to var darīt ļoti ierobežoti, ir kāds pamatojums?
Šo to darīt upju krastos ir ļauts – var veikt krājas kopšanu, var izvākt bojātos kokus, var kailcirtē novākt baltalkšņus, bet, ja mēs šos mežsaimnieciskos darbus ieliekam aprēķinu tabulā, upmalu kopšana nes zaudējumus, un tas parasti nestrādā. Meža īpašniekam vajag parādīt (ļaut), ka iespējams nozāģēt arī tos divus bērzus vai tās divas jau brūkošās egles, ko, iespējams, pārvērst zāģbaļķos vai finierklučos. Tā meža īpašnieks savu darbu padarīs rentablu, un tas viņu motivēs upes krastus tīrīt arī turpmāk. Kamēr meža īpašnieku šādi nemotivēs, viņš izvēlēsies neko nedarīt.
Saistībā ar upju krastiem to īpašniekiem ir bail no pārbaudēm. Likumi ir jāievēro, bet ik metrs upes krastā ir atšķirīgs, un visu Latvijas upju visiem krastiem noteikumus nav iespējams uzrakstīt. Pārbaudītājiem būtu nepieciešama ļoti augsta kvalifikācija un pamatīga situācijas izpratne. Darbojoties pētniecībā, esmu secinājis, ka nav iespējams uzrakstīt klasiskas izmaiņas normatīvajos aktos, jo tās būs kārtējais ielāps, ko neviens nevēlas. Ir jābūt pilnīgi jaunam risinājumam, ar kura palīdzību iespējams radīt īpašniekam lēmuma pieņemšanas atbalsta rīku (piemēram, digitālu), kas palīdzētu izvēlēties, ko un kā pēc iespējas pareizāk darīt.
Ja palūkojam statistiku, daļai meža īpašnieku mežsaimnieciskās zināšanas ir ļoti vājas, izpratne par upju krastos notiekošo arī nav spoža. Piebildīšu, ka ļoti vāja izpratne par upju krastiem ir arī Valsts meža dienesta darbiniekiem – klasiskās mežsaimnieciskās zināšanas nenozīmē lielisku sapratni par visu. Tā mēs diemžēl saimniekojam – kā burta kalpi, bez domām par rītdienu. Ko ar to vēlos pateikt? Mums jāņem vērā viss esošais un notiekošais – vai tā būtu dabas aizsardzība, vai saimniekošana, vai šķēršļu nojaukšana – un tikai tad jālemj un jārīkojas. Piemēram, kādā noteiktā vietā mīt melnais stārķis un tāpēc tur neko nevar darīt, turpat netālu mēs vēlamies aizsargāt spāres, kam nepieciešams meža atvērums (nedrīkst būt aizaugušu upes krastu), savukārt upē mītošajam lasim traucē jebkurš šķērslis. Kura no minētajām sugām būtu prioritārā? Kam dosim priekšroku? Šādas un līdzīgas situācijas upju krastos varam vērtēt kā pietiekami sarežģītas un kompleksas, un labi redzu, ka, lai palīdzētu īpašniekiem saimniekot, iespējams izmantot iepriekšminēto algoritmu modeļus.
Tu dzīvo netālu no Vecsalacas muižas, kam līdzās ir kādreizējais muižas parks. Minēji, ka, tavuprāt, upju krastiem vajadzētu izskatīties, kā muižu vecajiem parkiem – ozols, egle, goba, priede, tālāk arī kļava, varbūt kāds valrieksts utt. Kā nonāci pie tik tēlaina secinājuma?
Dzīves un profesionālajās gaitās esmu ticies ar ļoti daudziem mežu īpašniekiem, kas ļoti vēlētos, lai viņiem vienkārši un saprotami izstāsta, kā upes krastam ir jāizskatās, kā ir jāizskatās mežam, uz ko saimniekojot jātiecas. Manuprāt, bijušo muižu parki ir labs piemērs, ko parādīt.
Vecsalacas muižas parks jau labu laiku tiek kopts, daļa veco koku ir krituši, tie tiek izvākti, parkā, ja tā var sacīt, ir ienākusi jaunā paaudze. Neņemot vērā dažas nepilnības, ko redzu, tur aug dažādas koku sugas, koki ir atšķirīga vecuma, parkā ir atvērumi, ir vietas, kur saaugums ir biezāks. Upmalās būtu jāsaimnieko kā šaha spēlē – tās nav kailcirtes, bet mikroatvērumi, lai veidotos atvērumi divu koku garumā un saule var iespīdēt. Saule ir svarīga viena ļoti būtiska aspekta dēļ: mums Latvijā ir tikai divas ēnmīles (egle un liepa), bet upes krastos lieliski apstākļi ir visiem Latvijā savvaļā sastopamajiem kokiem, tur ir auglīgie meža augšanas apstākļu tipi – damaksnis, gārša, vēris. Ja es vēlos audzēt lapegles, ozolus, tos tur nevaru ieviest, jo kokiem trūkst gaismas. Šaha laukumiņiem jābūt pietiekami lieliem, lai šīs sugas labi justos.
Pieminēji, ka priekšā vairāki vērienīgi ar upju dabisko tecējumu saitīti darbi, viens – Staiceles dambis. Cik vienkārši ir to likvidēt?
Staiceles dambja likvidēšanas plāns ir, esam vienojušies arī ar īpašniekiem, viss process ir supersarežģīts, un šeit nerunāju par tehnisko dambja nojaukšanu.
Kad savas karjeras pirmsākumos strādāju Vides ministrijā, pie mums par līdzīgiem jautājumiem, arī par procesu un procedūru vienkāršošanu un saīsināšanu, runāt nāca ne viens vien cilvēks. Solījumi bija un ir, reāli darbi nav sekojuši. Lielākoties dambju, aizsprostu vai šķēršļu nojaukšanas plāniem pretī ir īpašnieku vēlmes (parasti vērtējamas naudas izteiksmē), ir ietekmes uz vidi novērtējums, vēl ir industriālās kultūras mantojuma jautājums. Atkal atgriežamies pie iepriekš pārrunātā – kam šai gadījumā būtu priekšroka: dabai pār kultūru vai kultūrai pār dabu?
Vai aizsprosts vai dambis ir industriālās kultūras mantojums?
Ne pats aizsprosts, bet, piemēram, pie tā esošās ēkas var būt. Īsāk sakot, jautājums ir ļoti komplicēts, kas ierasti prasa papīru kaudzi. Jāatceras arī par īpašnieka vēlmēm.
Vai ir īpašnieki, kas aizsprostus vai šķēršļus upē joprojām vēlas saglabāt?
Tos, kas saistīti ar elektrības ražošanu – mazo HES aizsprostus – neapšaubāmi! Vēl, piemēram, ir bijušie dzirnavu dīķi, kas atrodas apdzīvotu vietu tuvumā – dīķis gadu gaitā ir kļuvis par vietējo ļaužu iecienītu atpūtas vietu, kur var peldēties, makšķerēt, braukt ar laivu, pie kura var organizēt dažādus pasākumus. Un iedomājies pats – tu pie tā visa esi pieradis, un pēkšņi kāds nāk un saka: “Dīķa vietā drīz būs neliela upīte, kurā ūdens būs pavasarī, bet vasarās, iespējams, tā izžūs.” Šāda iespēja daudziem nešķiet saprotama un pieņemama, būs nopietni sabiedrības iebildumi.
Aizsprostu nojaukšanas saskaņošanas procesā divus gadus rit ietekmes uz vidi novērtējums. Ko šais divos gados dara?
Procesa sarežģītību un līdz ar to nepieciešamo laiku tā realizācija nosaka likums. Diemžēl ātrāk par diviem gadiem tas nesekmējas, jo, piemēram, ja runājam par potenciālajiem vēja ģeneratoriem, to apkārtnē putnu un sikspārņu pārvietošanās jāskatās vismaz gadu – visos gadalaikos. Aizsprosta gadījumā, vai jauksi, vai būvēsi, pētī zivis, ūdens plūsmu utt. Tiem, kas vēlas saimniekot, ietekmes uz vidi novērtējums ir ļoti rūgts un nepatīkams “saldais ēdiens”, kas attiecas uz visām nozarēm – nekas nenotiek ātri. Manuprāt, tas Latvijas ekonomikai ļoti traucē.
Protams, pieļauju, ir gadījumi, kad divu gadu vērtēšanas periods ir saprātīgs un pareizs, bet, ja tu vēlies nojaukt vecu, nederīgu dambi un atgriezt dabu tās dabiskajā situācijā (vārdu spēle, bet precīzāk izteikties nevar), un tev vēl tas ir jāvērtē veselas 730 dienas...
Atceros, “Rail Baltica” sakarā arī bija ietekmes uz vidi vērtēšana, cilvēki pret daudz ko iebilda un protestēja, bet, kā zināms, būvdarbi, lai lēnām, bet turpinās. No saimnieciskā un valsts interešu viedokļa redzu, ka šis process būtu vienkāršojams un saīsināms, bet ministri mainās, valdības mainās, tiekam uzklausīti, tak viss paliek pa vecam.
Šī valdība daudz runā par birokrātisma mazināšanu. Vai ietekmi uz vidi var novērtēt zinātniski, vai tas ir tikai birokrātisks process? Noteikti procesu var vienkāršot! Tas ir gan zinātnisks (ko gan veic ne zinātnieki, bet eksperti), gan birokrātisks.
Par birokrātisma mazināšanu – viens ir runāt par to, cits praktiski rīkoties. Pie mums notiek pirmais.
Atgriežoties pie jautājuma par upju krastos un tajos mītošajiem, minēji, spāres, lašus, stārķus u. c. un jautāji, kam dodama priekšroka. Vai, reāli vērtējot, šādas diskusijas nenonāk strupceļā?
Nē! Reāli vērtējot, latvieša mūžs ir nedaudz ilgāks par 100 gadiem, un mana prioritāte vienmēr ir bijusi latvietis (cilvēks). Sabiedrības interesēm prioritāri ir jābūt pāri citām interesēm – bioloģiski šī suga (cilvēks) dominē, un mums jāklausās, ko tā sacīs.
Skatoties veco laiku (pirmskara) kartes, kad bijām salīdzinoši turīga, lai arī agrāra valsts, Latvijā ir bijušas ļoti daudzas viensētas un upju krasti bija lieliski apsaimniekoti ar visiem toreiz Latvijā esošajiem 27% mežu – tika ganītas govis, barības vielas pārstrādātas pienā, sierā u. tml., radot valsts turību, tai pašā laikā, saglabājot milzīgu bioloģisko daudzveidību. 50 okupācijas gadi to visu ir iznīcinājuši, cilvēki noteiktus apvidus ir pametuši, platības ir aizaugušas, lielākoties ar baltalkšņiem. Redzu, ka daudzi nav spējīgi apsaimniekot upmalas, kas ir biotopi – sugām bagātas pļavas, kas nu aizaug ar alkšņiem; zem tiem aug dažas lakstaugu sugas, kas pirmajās salnās sabrūk un tad barības vielas brīvi plūst uz upi. Bez cilvēka darbības upes krastā mēs neko nevaram būtiski mainīt pat sapņos. “Mēs varam par tiem aizmirst – lai notiek, kam jānotiek,” esmu dzirdējis arī šādu skatījumu, kam nekādi nevaru piekrist. Kādu daļu teritorijas, pāris procentu, šādi varam atstāt (pamest) un neko nedarīt. Piemēram, tāda situācija ir Vitrupes krastos, kas atrodas Natura 2000 teritorijā un kur neko nevar darīt. Nevienam neiesaku tur braukt ar laivu, tas ir bīstami – pats to esmu piedzīvojis. Tajā pašā laikā ir upes, kuru krastos cilvēki saimnieko un kas ir drošas laivošanai vai makšķerēšanai, vai kaut kam citam.
Saklausu divējādu aicinājumu – upju krastos saimniekot un atgriezties kādreizējos īpašumos.
Tas jau notiek! Cita lieta – mēs kā sabiedrība paliekam mazāka. Vidzemes pusē redzu, ka cilvēki atgriežas lauku īpašumos. Viņu gan nav tik daudz, cik vajadzētu, bet es no sirds priecājos par katru māju upes krastā, kur kāds dzīvo un kura tiek sakopta. Lielāko devumu upju krastu sakopšanā var dot meža īpašnieki vai investīciju kompānijas, kas ir iegādājušās attiecīgos īpašumus. Ar tām jāstrādā, jāskaidro, jāsadarbojas, jo tur iespējams vislielākais ieguldījums un atdeve. Plaši un regulāri jārāda labie piemēri, ko mēs arī darīsim Svētupes un Korģes krastos. Priecājos par labo sadarbību ar “Södra”, “SCA”, “Ingka”, “Latvijas valsts mežiem” (turpmāk – LVM), “Meža biroju”, privātajiem meža īpašniekiem, kas ļauj savos mežos darboties un šo praksi realizēt. Uzņēmumi ir ļoti ieinteresēti un atsaucīgi upmalu mežu apsaimniekošanā. Liels prieks, ka SCA kolēģi uz mežu upmalā bija atveduši vadības pārstāvjus no Zviedrijas, rādot to kā labo piemēru.
Piebildīšu, ka pirms LVM atteicās no FSC sertifikācijas, uzņēmums baltalkšņus lašupju krastos cirst nevarēja, jo lai gan likumi to ļāva, FSC standarts ne (standarts neļauj veidot kailcirtes lašupju krastos). Man prieks par LVM vadības lēmumu, kas ir saimnieciski un videi izdevīgs. Pirmie soļi sadarbībā ir sekmīgi.
Izmantotas Lienes Mednes, kā arī zemeunvalsts.lv fotogrāfijas, kas tapušas Salacas, Svētupes un Korģes krastos.
Raksta avots: zemeunvalsts.lv
