28.04.2017
Ir gudri runāt par dabas aizsardzību, sēžot Rīgā uz dīvāna pie televizora, taču lauksaimniekiem un meža īpašniekiem laukos ir arī jādzīvo, jāskolo bērni, jāmaksā nodokļi, jāremontē automašīnas, jānodrošina sevi un ģimeni.
Diemžēl par to bieži vien tiek aizmirsts, un dabas aizsardzība un visas ar to saistītās izmaksas tiek uzliktas uz zemes īpašnieku pleciem.
Institūcijas un cilvēki, kuri spriež par biotopu ieviešanu, bieži vien nemaz nezina, kāda ir īpašuma vērtība tā saimnieka acīs, kā viņš rūpējies par savu mežu, lai to cirstu tikai tad, kad tas paredzēts, kad īpašniekam to vajag visvairāk. Diemžēl bijuši vairāki gadījumi, kad teiciens „ko taupa taupītājs, to paņem laupītājs" ir bijis pārāk trāpīgs. Piemēram, vēl samērā nesen bija gadījums, kad vienai meža īpašnieku biedrības „Dižsils" meža īpašniecei eksperts un Dabas aizsardzības pārvalde noteica kā potenciālo biotopu ideālu mežu - pirmās A bonitātes 120 gadus vecu egļu audzi 3,5 ha platībā, kuru izņēma no saimnieciskās darbības, jo tas būšot potenciālais biotops un saimnieciskā darbība šeit ir aizliegta. Lieki teikt, ka zemes īpašniece savu egļu audzi bija taupījusi, necirtusi pirms laika, taču pašlaik atliek vien noskatīties, kā ilgus gadus koptā, taupītā egļu audze kalst, sapūst vai iet bojā.
Vēl piemēram - MK noteikumi paredz, ka mikrolieguma platība mazā ērgļa ligzdošanas vietai var būt 5-30 ha, bet buferzona - līdz 100 ha. Dažs eksperts rīkojas saprātīgi, bet dažs - izveido tuvu maksimālai platībai gan mikroliegumu, gan buferzonu. Bija gadījums, kad mikrolieguma tālākā mala sniedzās 1 km no ligzdas, starpā bija arī liela lauksaimniecības zemes platība. Šādi gadījumi nav retums, tie ir regulāri.
Manuprāt, pašlaik meža īpašnieki ir nostādīti beztiesiskā stāvoklī, jo jebkurš eksperts bez īpašnieka ziņas var klejot pa svešu īpašumu un meklēt „dabas vērtības". Protams, atsaucoties uz Satversmes 115. pantu (tas tiek minēts kā pamatojums izveidot mikroliegumu), ir atbalstāmi, ka valsts aizsargā ikviena tiesības dzīvot labvēlīgā vidē, sniedzot ziņas par vides stāvokli un rūpējoties par tās saglabāšanu un uzlabošanu, taču mums jāatceras, ka Satversmē ir arī 105. pants, kas nosaka, ka īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos, uz atsevišķa likuma pamata un pret taisnīgu atlīdzību.
Šim 105. pantam, manuprāt, ir jābūt galvenajam, jo par jebkuru uzlikto ierobežojumu ir jābūt atbilstošai kompensācijai. Tāpat svarīgi - ja īpašumam ir uzlikts ierobežojums, tad īpašniekam nebūtu katru gadu jāvēršas pie valsts ar iesniegumu pēc kompensācijas, jo, ja valsts ir uzlikusi ierobežojumus, tad valsts institūcijām pašām bez atgādinājuma ir jāmaksā īpašniekam.
Diemžēl valsts sistēma ar kompensāciju izsniegšanu nav sakārtota, un rodas iespaids, ka mēs tik daudzas aizsargājamās teritorijas veidojam tāpēc, ka valstij par tām nekas nav jāmaksā vai jāmaksā simboliska samaksa. Principā viss tiek uzlikts uz privāto meža īpašnieku pleciem, bet milzīgi administratīvie resursi aiziet uzraudzīšanai. Kā labās prakses piemēru varam redzēt, piemēram, Zviedriju, kur, manuprāt, dabas aizsardzība ir ideāli sakārtota. Tur meža īpašnieks pats var izvēlēties, kuru meža daļu viņš atstās bez saimnieciskās darbības, un viņš to arī dara. Šeit nav vajadzīga pat īpaša uzraudzība, jo tā ir normāla prakse.
Vēlos arī norādīt, ka mēs Latvijā esam tādā klimatiskajā joslā, ka runāt par kaut kādu mežu izzušanu ir pilnīgi aplami. Mēs vispār nevaram par to runāt, jo mežu Latvijā paliek arvien vairāk un tukša vieta mums nepaliks. Varam diskutēt par mežu kvalitāti, bet arī tur valsts varētu vairāk stimulēt tos meža īpašniekus, kuri iegulda savus līdzekļus un darbu, lai mūsu Latvijā būtu kvalitatīvs mežs. Mums taču nav sagandētas dabas vērtības, manuprāt, viss notiek pietiekoši labi, taču vajag atcerēties, ka koki nedrīkst būt svarīgāki par cilvēku.
Esmu pārliecināts, ka situācijai dabas aizsardzībā ir jāmainās, tāpēc arī es parakstījos portālā Manabalss.lv par zemes īpašnieku tiesībām dzīvot, saimniekot un strādāt savā zemē, lai nerastos situācija, ka zemes īpašnieki nav informēti par aprobežotām teritorijām savā īpašumā. Ja arī Tev tas rūp, aicinu parakstīties arī Tevi!
Institūcijas un cilvēki, kuri spriež par biotopu ieviešanu, bieži vien nemaz nezina, kāda ir īpašuma vērtība tā saimnieka acīs, kā viņš rūpējies par savu mežu, lai to cirstu tikai tad, kad tas paredzēts, kad īpašniekam to vajag visvairāk. Diemžēl bijuši vairāki gadījumi, kad teiciens „ko taupa taupītājs, to paņem laupītājs" ir bijis pārāk trāpīgs. Piemēram, vēl samērā nesen bija gadījums, kad vienai meža īpašnieku biedrības „Dižsils" meža īpašniecei eksperts un Dabas aizsardzības pārvalde noteica kā potenciālo biotopu ideālu mežu - pirmās A bonitātes 120 gadus vecu egļu audzi 3,5 ha platībā, kuru izņēma no saimnieciskās darbības, jo tas būšot potenciālais biotops un saimnieciskā darbība šeit ir aizliegta. Lieki teikt, ka zemes īpašniece savu egļu audzi bija taupījusi, necirtusi pirms laika, taču pašlaik atliek vien noskatīties, kā ilgus gadus koptā, taupītā egļu audze kalst, sapūst vai iet bojā.
Vēl piemēram - MK noteikumi paredz, ka mikrolieguma platība mazā ērgļa ligzdošanas vietai var būt 5-30 ha, bet buferzona - līdz 100 ha. Dažs eksperts rīkojas saprātīgi, bet dažs - izveido tuvu maksimālai platībai gan mikroliegumu, gan buferzonu. Bija gadījums, kad mikrolieguma tālākā mala sniedzās 1 km no ligzdas, starpā bija arī liela lauksaimniecības zemes platība. Šādi gadījumi nav retums, tie ir regulāri.
Manuprāt, pašlaik meža īpašnieki ir nostādīti beztiesiskā stāvoklī, jo jebkurš eksperts bez īpašnieka ziņas var klejot pa svešu īpašumu un meklēt „dabas vērtības". Protams, atsaucoties uz Satversmes 115. pantu (tas tiek minēts kā pamatojums izveidot mikroliegumu), ir atbalstāmi, ka valsts aizsargā ikviena tiesības dzīvot labvēlīgā vidē, sniedzot ziņas par vides stāvokli un rūpējoties par tās saglabāšanu un uzlabošanu, taču mums jāatceras, ka Satversmē ir arī 105. pants, kas nosaka, ka īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos, uz atsevišķa likuma pamata un pret taisnīgu atlīdzību.
Šim 105. pantam, manuprāt, ir jābūt galvenajam, jo par jebkuru uzlikto ierobežojumu ir jābūt atbilstošai kompensācijai. Tāpat svarīgi - ja īpašumam ir uzlikts ierobežojums, tad īpašniekam nebūtu katru gadu jāvēršas pie valsts ar iesniegumu pēc kompensācijas, jo, ja valsts ir uzlikusi ierobežojumus, tad valsts institūcijām pašām bez atgādinājuma ir jāmaksā īpašniekam.
Diemžēl valsts sistēma ar kompensāciju izsniegšanu nav sakārtota, un rodas iespaids, ka mēs tik daudzas aizsargājamās teritorijas veidojam tāpēc, ka valstij par tām nekas nav jāmaksā vai jāmaksā simboliska samaksa. Principā viss tiek uzlikts uz privāto meža īpašnieku pleciem, bet milzīgi administratīvie resursi aiziet uzraudzīšanai. Kā labās prakses piemēru varam redzēt, piemēram, Zviedriju, kur, manuprāt, dabas aizsardzība ir ideāli sakārtota. Tur meža īpašnieks pats var izvēlēties, kuru meža daļu viņš atstās bez saimnieciskās darbības, un viņš to arī dara. Šeit nav vajadzīga pat īpaša uzraudzība, jo tā ir normāla prakse.
Vēlos arī norādīt, ka mēs Latvijā esam tādā klimatiskajā joslā, ka runāt par kaut kādu mežu izzušanu ir pilnīgi aplami. Mēs vispār nevaram par to runāt, jo mežu Latvijā paliek arvien vairāk un tukša vieta mums nepaliks. Varam diskutēt par mežu kvalitāti, bet arī tur valsts varētu vairāk stimulēt tos meža īpašniekus, kuri iegulda savus līdzekļus un darbu, lai mūsu Latvijā būtu kvalitatīvs mežs. Mums taču nav sagandētas dabas vērtības, manuprāt, viss notiek pietiekoši labi, taču vajag atcerēties, ka koki nedrīkst būt svarīgāki par cilvēku.
Esmu pārliecināts, ka situācijai dabas aizsardzībā ir jāmainās, tāpēc arī es parakstījos portālā Manabalss.lv par zemes īpašnieku tiesībām dzīvot, saimniekot un strādāt savā zemē, lai nerastos situācija, ka zemes īpašnieki nav informēti par aprobežotām teritorijām savā īpašumā. Ja arī Tev tas rūp, aicinu parakstīties arī Tevi!
Raksta autors: Ainārs Amantovs, Priekuļu novada pašvaldības mežzinis, Meža īpašnieku biedrības „Dižsils" vadītājs.
