Aizvadītais gads ir nopietni pārbaudījis starptautisko klimata politiku. Amerikas Savienoto Valstu izstāšanās no nozīmīgiem klimata nolīgumiem, pieaugošā ģeopolitiskā konkurence par energoresursiem un kritiski svarīgām izejvielām, kā arī pastiprināta uzmanība drošībai un pašpietiekamībai ir vājinājusi globālo klimata sadarbību. Vienlaikus Eiropas Savienība saskaras ar ekonomisko recesiju un konkurētspējas samazināšanos.
Parīzes nolīgums bija vēsturisks sasniegums. Tā īstenošana ir prasījusi milzīgu, globālu administratīvu darbu. Tomēr ārpus deklarācijām un retorikas patiesais klimata rīcības efekts ir investīcijas. Lai gan jaunattīstības ekonomikas joprojām paļaujas uz fosilajiem resursiem, ir iedrošinoši redzēt, ka bezfosilās enerģijas ražošana strauji paplašinās visā pasaulē.
ANO klimata konference COP30, kas novembrī notika Belēmi, Brazīlijā, apliecināja, ka starptautiskā klimata politika virzās no plašiem paziņojumiem uz praktiskiem, īstenojamiem risinājumiem. Eiropa nevar sagaidīt, ka saglabās klimata līderību tikai ar regulējumu un arvien stingrākiem mērķiem, īpaši situācijā, kad trūkst spējas apvienot ekonomisko izaugsmi ar zaļo pāreju.
Šajā kontekstā mežsaimniecības nozare un uz mežiem balstītā bioekonomika piedāvā Eiropai unikālu iespēju. Ilgtspējīga mežsaimniecība nav tikai par oglekļa piesaisti – tā ir daļa no risinājuma, kas apvieno klimata mazināšanu, rūpnieciskās vērtības radīšanu un stratēģisku pašpietiekamību. Koksnes produkti ilgtermiņā uzkrāj oglekli un aizstāj fosilajos resursos balstītus materiālus būvniecībā, iepakojumā, tekstilrūpniecībā un enerģijas ražošanā. Izejvielu ražošanā pastāv iespējas turpināt attīstīt pasākumus, kas veicina bioloģisko daudzveidību.
Jaunākās ES stratēģijas, tostarp bioekonomikas pamatnostādnes un diskusijas par 2040. gada klimata mērķiem, jau atspoguļo šo virzību. Nākamais izšķirošais solis ir īstenošana. Klimata politikai jāatzīst ne tikai oglekļa piesaistes, bet arī materiālu un enerģijas aizvietošanas efekti un jānodrošina prognozējams ietvars investīcijām.
Tā kā klimata politika arvien vairāk koncentrējas uz izmaksu efektivitāti un reālu ietekmi, mežsaimniecības nozare var kļūt par Eiropas stratēģisko stipro pusi. Ir pienācis laiks pāriet no vārdiem pie darbiem: investēt ilgtspējīgā mežsaimniecībā, uzturēt mežu dzīvotspēju un attīstīt koksnes produktus, kas vienlaikus atbalsta klimata mērķus un Eiropas ekonomiskos panākumus.
Oglekļa un koksnes ieguves “noplūdes” risks no Eiropas uz citiem reģioniem ir reāls. No klimata un vides viedokļa mērķis ir skaidrs: stiprināt ilgtspējīgas mežsaimniecības un koksnes pārstrādes apstākļus mūsu pašu kontinentā, nevis pārcelt ieguvumus un atbildību ārpus Eiropas robežām.
Pozitīvs signāls Somijas un Eiropas mežsaimniecības sektoram COP30 kontekstā bija atsauču uz ilgtspējīgu, atjaunojamu bioekonomiku iekļaušana ES sarunu pozīcijās. Ilgtspējīga mežu apsaimniekošana ANO dokumentos tika atspoguļota labvēlīgāk nekā iepriekš. Mežsaimniecība arvien vairāk tiek uztverta kā daļa no klimata risinājuma, nevis problēma.
Avots: forest.fi
