Zeltainu smilšu kāpas, vēja izliektas priedes un skujotas taciņas – tās ir pirmās asociācijas teju ikvienam, kad domājam par to, kāds ir piejūras mežs. Viena lieta ir asociācijas un tas, kā piejūra izskatās dabā, otrs aspekts ir normatīvie akti, kuros ir definēts, kā izskatās piejūras mežaine un kādā veidā meži ir jāapsaimnieko. Kā AS "Latvijas valsts meži" rūpējas par piejūras teritorijām un mežiem, stāsta Rietumvidzemes reģiona meža apsaimniekošanas plānošanas vadītājs Vilmārs Katkovskis.
Piekraste Latvijā ir visai dažāda – ja Kurzemes pusē ar skatu uz Baltijas jūru priežu mežs sākas teju pašā jūras krastā un turpinās tālu zemes iekšienē, tad Rietumvidzemes pusē daudzviet priežu mežs stiepjas vien pārsimts metru platumā, bet tālāk sākas mitri bērzu un melnalkšņu meži. "Normatīvā vide nosaka, ka piejūras aizsargjosla ir 5 kilometrus plata," skaidro Vilmārs Katkovskis. Piemēram, Tūjas pusē piejūras mežs aizstiepsies līdz pat Tallinas šosejai.
Klasiskā atšķirība starp iekšzemes mežiem un piejūras mežiem ir reljefā – kāpas, smilšaina un nabadzīga augsne, kā arī acīmredzama ir pastāvīgā vēja ietekme uz koku stumbriem un vainagu. Piejūrā izteikti manāms, ka nelielā teritorijā sastopamas dažāda vecuma audzes – pavisam senas, vecas, jaunas un pavisam jauniņas priedes, kuru augšanu ietekmē vējš, kurš pluina audzes, izgāž kokus, dodot vietu jaunām, stāsta Vilmārs Katkovskis. Piejūrā izdzīvo stiprākais, tāpēc sugu daudzveidība ir mazāka, nekā auglīgos iekšzemes mežos. Taču tas nenozīmē, ka arī šajos mežos nav, kur pielikt darba rokas.
Neļaut kāpām klejot un iegrauzties ciematos
Mežsaimniecības darbi Latvijā norit jau trešo gadu simtu, kas nozīmē – pašreizējās audzes praktiski visas ir cilvēku aprūpētas. Vēsturiski plaši meži piejūrai nav visai raksturīgi. Jūras malā kādreiz dzīvojošajiem ļaudīm galvenā nodarbošanās bija zvejniecība, tāpēc jūrai bija jāpiekļūst, un pārtika bija jāizaudzē tīrumos un pļavās. Tā tas turpinājās līdz brīdim, kamēr klejojošās kāpas sāka plesties un iegrauzties ne tikai viensētas teritorijā, bet arī ciematos un pat lielākās pilsētās. Lai kāpu staigāšanu apturētu, talkā nāca koki – cilvēki izdomāja šīs teritorijas apstādīt, un tas ir nostrādājis.
"Tā ir viena no piejūras meža funkcijām – smilšu apturēšana. Otra – loģiski, ņemot vērā, ka tā ir jūras mala un jūra reizēm "sadusmojas" un grib tālu iegrauzties krastā, ir arī pašas jūras aizturēšanai. Protams, tā ir tāda naiva doma, ka to var izdarīt pilnībā, bet vismaz mazos centienos kaut kur tas arī strādā," stāsta Vilmārs Katkovskis. Viņš arī uzskata, ka zemei ir lielāka pievienotā vērtība, ja piejūrā ir mežs, nevis tikai smiltājs.
To, ka lielākoties piejūras meži ir apzinātas cilvēku darbības rezultāts, var redzēt arī, paspēlējoties ar "LVM GEO" kartes slāņiem. Vilmārs Katkovskis parāda Carnikavas apkārtni 1930. gada kartē – tobrīd tur bijušas izteiktas kāpas un smiltis. Ja paskatāmies mūsdienu ortofoto kartē un izpētām datus par nogabaliem, tad redzams, ka mežs stādīts pirms 50, 60 gadiem.
"Šim mežam ir kādi 60 gadi, tātad tas ir stādīts pēckara laikos, un to, ka tas ir stādīts mežs, ļoti uzskatāmi var redzēt – ir smukas rindas, kas vēl arvien ir manāmas," stāsta LVM pārstāvis.
Primāri aizsargāt dabu, bet koksnes ieguve – pakārtota
Lielākā daļa ar piejūras meža teritorijām ir ar aizsardzības pazīmēm – sākot no mikroliegumiem, dabas parkiem, beidzot ar termiņa ierobežojumiem saimniekošanai. Kāpu zonās klasiska meža apsaimniekošana nenotiek, uzsver Vilmārs Katkovskis. LVM lielākoties sadarbojas ar citām dabas aizsardzības instancēm un nodarbojas ar biotopu kopšanu, parasti tas notiek dažādu projektu ietvaros. Biotopu kopšana kopumā daudzviet līdzinās klasiskai mežu apsaimniekošanai, taču ir virkne papildu un arī atšķirīgu nosacījumu, lai darbus vispār varētu veikt.
"Piejūras mežos, ja domājam kāpu vai mežu ļoti tuvu jūrai, primārais mērķis ir dabas daudzveidības palielināšana. Taču daudz kur Latvijā ir piemēri, ka nedarot neko dabas aizsardzības vārdā, patiesībā šādās teritorijās dabas daudzveidība vai konkrētā aizsargājamā suga samazinās. Kā piemēru var minēt daļu medņu riestu, kuriem dabiski aizaugot, tie vairs nav piemēroti šim putnam," pauž Vilmārs Katkovskis.
Viens no ievērojamākajiem piejūras projektiem bijis pirms astoņiem gadiem īstenotais "LIFE CoHaBit" projekts dabas parka "Piejūra" piekrastes biotopu aizsardzībai. Carnikavas pusē, gar Gauju un teju līdz Lilastes ezeram veikta biotopu kopšana 140 hektāru platībā, LVM sadarbojoties gan ar Latvijas Vides aizsardzības fondu, gan Dabas aizsardzības pārvaldi, Carnikavas novada pašvaldību un citām iesaistītajām pusēm.
Kā pastāsta Vilmārs Katkovskis, LVM apsaimniekošanas darbu veicēji šādos projektos mežā ar zāģiem ieiet pēdējie. Vispirms savu darbu paveic vides un sugu eksperti, zīmējot darbu poligonus. "Ejam tikai jau definētās zonās un ar konkrētiem nosacījumiem, ko mēs drīkstam darīt. Tas diezgan būtiski atšķiras no ierastās mežsaimniecības," stāsta LVM pārstāvis.
Biotopu kopšana nozīmē, ka jāveic ļoti dažādi darbi – jāatbrīvo vientuļie koki ar 15 m rādiusa laukumiem, lai sekmētu citu sugu attīstību. Reizēm mākslīgi jāveido kritalas, jāatstāj skaistākie koki nākotnei, citreiz uzdevums ir atstāt mežā ļoti ķeburainus kokus. Pašiem mežsaimniekiem tas ir ļoti interesanti. "Šajās teritorijās mērķis nav koksnes ieguve, primārais ir dabas aizsardzība. Ja konkrētajā situācijā vispār ir iespējama koksnes ieguve, tad tā ir pakārtota," uzsver Vilmārs Katkovskis.
Izaicinājumi piejūras mežu apsaimniekošanā
Piejūras zona ir jau pieminētos 5 km no krasta plaša, kas nozīmē, ka šajā teritorijā pavisam noteikti ir arī tādi meža nogabali, kur jāveic regulāra apsaimniekošana. "Protams, piejūras zonā mēs savā darbībā pilnībā ievērojam visas normatīvo aktu prasības," pauž LVM pārstāvis. Tā kā lielākoties šie meži ir priežu audzes, jārēķinās, ka nogabalos var strādāt tikai ar izlases cirtēm.
Izlases cirte nozīmē, ka mežaudze netiek pilnībā nocirsta, bet gan periodiski nocērt vien daļu audzes, kritiski nesamazinot audzes šķērslaukumu. Lielākā problēma šādam ciršanas veidam priežu mežā ir tā, ka atstāto lielo koku vainagi noēno zemi zem tiem, neļaujot augt nākamajai priežu paaudzei.
"Tas nav labākais priežu audžu apsaimniekošanas veids, ja skatāmies ilgtermiņā. Jo patreizējā normatīvā vide, kas liek strādāt ar izlases cirtēm, pēc būtības ir pretrunā ar priedes kā sugas bioloģiju. Priedei, lai tā augtu un eksistētu, ir vajadzīga saule un gaisma," stāsta Vilmārs Katkovskis. Vizuāli labus piemērus var redzēt mežos gar Tallinas šoseju Ainažu pusē – jūras pusē platībās, kur veikta izlases cirte, viena vecuma jaunās priedītes ir trīs reizes zemākas nekā otrpus ceļam, kur veikta atjaunošanas cirte un iestādīti kvalitatīvi priežu stādi.
Vietās, kur piejūras meži auglīgāki, pēc izlases cirtes darbiem mežā ienāk citas koku un krūmu sugas, nevis vēlamā priede – teritoriju pārņem krūkļi, korintes. LVM pārstāvis saka, ka savā 25 gadus karjerā pieredzējis, ka esošie normatīvi vairs nekalpo piejūras priežu meža pastāvēšanai ilgtermiņā.
Kas notiks, ja neko nedarīsim?
Mežam ir nepieciešama apsaimniekošana, kas rūpīgi izplānota. Kas notiks, ja piejūras mežā nedarīs neko? "Ja skatāmies cilvēka dzīves gājumā, tad, ja nenotiek kaut kādas milzu katastrofas, tad es gribētu teikt, ka nekas briesmīgs nenotiktu. Jautājums, kas notiks tanī brīdī, kad šīs priežu mežaudzes dabiskā ceļā agrāk vai vēlāk beigsies? Esmu diezgan pārliecināts, ka tās nebūs priedes, kas tanī vietā dabiski augs, vismaz meža veidošanās sākumā," domā Vilmārs Katkovskis. Dabā sugu atjaunošanās ir noteikta – kur ir brīva vieta, tur pirmās izaug pioniersugas – mežā tas ir bērzs, melnalksnis un baltalksnis, dažādi krūmi.
"Pieļauju, ka neko nedarot, dažu simtu gadu laikā mēs varētu arī piejūras mežu nepazīt. Ja mēs gribam, lai priežu meži piejūrā būtu vienmēr, tad tie ir jāapsaimnieko atbilstoši sugas prasībām un ar skatu ilgtermiņā," uzsver LVM pārstāvis.
Avots: delfi.lv
